kā es te nonācu?: dienas nr. 62-65

pēdējā les vacances diena pagāja ļoti forši. vakarā benoit aizbrauca pie veronique uz lyon un mēs ar marie atkal palikām divatā (jā, man arī liekas, ka pilnīgi katru ierakstu es sāku ar to, ka benoit aizbrauca uz lyon, bet tā ir tīrākā patiesība, mīlīši). mums bija tematiskais vakars, dārgais, bet neizsakāmi izcilais, häagen-dazs saldējums un desperados tēmā šoreiz.

ceturtdien skola bija kā skola, bija tā, ka mazliet spēka pa brīvlaiku bija sakrāts un bija mazliet vieglāk kā pēdējās dienās pirms brīvlaika. vakarā manai kino klasei bija kino apmeklējums kinoteātrī lux. "la danse, le ballet de l'opera de paris", kas bija skaista dokumentālā filma par parīzes baleta namu, diezgan gara, bet tiešām izcili skaisti nofilmēta. režisors arī ļāva darbam runāt pašam par sevi, jo nebija teicēja, bija tikai nofilmētais darbs operā sākot no balerīnu mēģinājumiem un beidzot ar baleta čībiņu tīrītāju. tā, lūk.

pirms seansa mazliet pasēdēju parkā ar franču kūciņu, kafiju un cigareti, lasot vēstuli, ko todien saņēmu. jāmēģina ir dzīvot to iztēlē izveidoto stereotipu par skaisto dzīvi un dažkārt tas pat arī attaisnojas.

piektdien mēs ar visu klasi franču valodās atkal gājām uz lux. skatījāmies herzoga filmu "grizzly man" par tādu vīrieti timothy treadwell, kurš 13 gadus katru vasaru brauca uz aļasku dzīvot kopā ar grizlija lāčiem, viņš tiem gāja klāt, glaudīja. 13 vasarā dažas dienas pirms izbraukšanas viņu un viņa draudzeni nogalināja lācis. man ir daudz ko teikt par to filmu, un gribētu tiešām to pārspriest, bet diemžēl neviens no maniem klasesbiedriem īsti nesaprot tieši to, ko gribu pateikt, kādēļ mani tik ļoti tā filma nokaitināja, nepatika. šādos brīžos man pietrūkst mana tēva, kurš vienmēr ar savilktām acīm klausījās manos garajos monologos un domās par filmām, izrādēm, izstādēm, utt un ik pa brīdim iestarpināja kādu intelektuālu piezīmi.

pēc tam ar klases meitenēm kopā paēdām pusdienas maķītī, devāmies atpakaļ uz skolu.

vakarā ar marie izcepām auzu pārslu cepumus, kas visiem ļoti garšoja un māja smaržoja pēc sviesta un auzu pārslām, veronique arī atbrauca no lyon un mēs visi ēdām vakariņas kopā un dzērām baltvīnu. marie mazliet piedzērās.

sestdien agri no rīta izbraucu uz grenoble, jo mums tur bija AFS diena, bet marie uz nedēļas nogali kannās. bija jauki atkal satikt visus un, lai gan laiks nebija ļoti patīkams un silts, bet bija lietains un mazliet apmācies, grenoble tomēr bija skaista. tāda alpu pilsēta. staigājot pa vecpilsētu tāda sajūta, ka tu esi ļoti zemu, to sajūtu varu salīdzināt ar to, kāda ir tad, kad esi staigājis ar augstpapēžu kurpēm un uzvelc laiviņas. nezinu, vai tas ir tādēļ, jo apkārt visur ir kalni, vai tādēļ, jo uz ielām īsti nav robežu starp tramvaja, mašīnu un gājēju ceļu, bet, nu, tā nu tas ir. grenoble man atgādina šveices alpu pilsētas.

mēs pastaigājām pa vecpilsētu, pa muzejiem, paēdām pusdienas jaukā tējnīcā, uzbraucām ar tādām "olām" augšā uz vienā no kalniem, nokāpām lejā. kalnus rotā skaisti rudenīgi koki, kuri mirdz skaistākajās rudens krāsās, kādas es jebkad biju dzīvē redzējusi.

atpakaļ braucām ar lēno vilcienu. mēs braucām četras meitenes un mēs visas bijām sajūsmā par to, ka vilciens bija sadalīts pa kabīnēm, kā vilciens uz cūkkārpu harijā poterā.

šodien ar benoit un veronique aizgājām tādā divu stundu pārgājienā pa netāliem kalniem, bija neizsakāmi skaisti arī. uzkāpām augšā uz kalna, no kura varēja redzēt rhône upes visus līkločus un blakus esošās pilsētiņas, bet kalni arī apaudzēti ar vīnogulājiem, kuri arī visi ir skaisti dzelteni oranži sarkanīgās rudens krāsās.

vaidziņi sārti no staigāšanas vēsajā rudens gaisā. vispār man vajadzētu sāk mācīties diviem lieliem kontroldarbiem, bet galīgi negribas.

bučas/bisous

-ieva