cīņas ar sieru
lūk, tā ieturēju ļoti ilgu pauzi. man ir liela pārliecība, ka jūsu tur laukā, kuri lasa, nav palicis daudz, bet ceru, ka kādu šis ieraksts arī sasniegs un varbūt pat iepriecinās. centīšos tagad atsākt un biežāk rakstīt, mīļie. bučas kā vienmēr, jūsu ieva.
otrdiena, 9. februāris.
todien nekas tāds īpašs nenotika. mēs ar marie aizgājām noskatīties brāļu koenu "a serious man"- par to kā darot visu labi, mēs nekur nenonākam. viss sākas un beidzas vienādi.
trešdiena, 10. februāris.
drausmīgs aukstums ar mistrāli, kas sit stipri un nežēlīgi sejā. visas ielas pārblīvētas balta aukstuma.
vakarā ar marie noskatījāmies filmu, ko ir redzējuši pilnīgi visi franču pusaudži "LOL", par franču meiteni un viņas attiecībām ar mammu. tādas pusaudžu vecāku attiecības un strīdi.
ceturdiena, 11.februāris
pirmo dienas pusi atkal sajutos slima.
pēcpusdienā franču valodā domāju par to, ko es darīšu ar savu bac un visu neizlasīto literatūru. muļķīgi, muļķīgi, muļķīgi sevi vainot un mocīt par grūtībām un problēmām, pie kurām neesmu vainīga.
pēc skolas aizgāju uz grāmatu veikalu, jo man ļoti sagribējās marie sagādāt dāvanu. nopirku viņai smuku grāmatu par šokolādi, kas viņu acīmredzami iepriecināja. tas mani kaut kā uzlādēja. Un, kā jau mūs visus pēc dāvanu pasniegšanas, lika man sajusties tādai bišķ' lepnai par sevi, bišķ' apmierinātai par dzīvi. redzi, kā mēs mācāmies sevi uzlādēt un ārstēt caur citiem.
piektdiena, 12. februāris.
angļu valodā skolotāja bija uzaicinājusi kaut kādu dānieti kā "viesu lektori". meitene bija galīgi dīvaina un man radīja iespaidu, ka bija iepriekš kaut ko dīvainu uzpīpējusi.
lai, nu, kā. vakarā atnācu mājās, mums ar marie bija ap divdesmit minūtēm fiksi samest mantas koferos un doties uz staciju, lai brauktu uz grenoble un satiktu benoit ar puišiem. pēc tam visi devāmies satikt véronique ar 2/3 no viņas bērniem slēpošanas stacijā tignes.
braucām augšā pa stāvajiem kalnu ceļiem un es vēroju, kā temperatūra strauji krītas un krītas.
ārā pa logu varēja redzēt lielās, izgaismotās kalnu virsotnes pret zvaigžņoto debesi. neaprakstāms skaistums.
sestdiena, 13. februāris.
no rīta izīrējām aprīkojumu un devāmies uz kalnu. es šļūcu lejā par zaļo trasi ar marie un benoit palīdzību. spoži jau man negāja, bet labāk kā to pirmo reizi ar dēli žagarkalnā pagājušajā ziemā. kritu tā ka potenciālie zilumi uz dibena un ceļiem lika par sevi just.
atnācām atpakaļ uz dzīvokli un atlaidāmies ar tasi karstās šokolādes.
julie, véronique meita, spēlēja klavieres, kas tā diezgan ne pa tēmu atradās dzīvoklī. viņa spēlēja tik smuki, ka man radās milzīga vēlme atsākt spēlēt.
vakarā taisījām fondue un dzērām vīnu. es gāju gulēt ar griezošu galvu un domāju par visiem maniem sniegoto kalnu mīlētājiem atpakaļ latvijā.
svētdiena, 14.februāris.
televizijā tikai rāda atkal un atkal to nabaga bobslejistu, kurš izlidoja laukā no trases un nositās vankūveras olimpiskajās spēlēs. nesaprotu, kā mēs aizmirsām visas ētikas normas un spējam kaut ko tādu rādīt atkal un atkal, kaut ko tādu parādīt kaut vai tikai vienu reizi. nauda, nauda, nauda. money, money makes the world go around, makes the world around.. kā dziedāja liza minelli "cabaret".
pēcpusdienā man bija mani pirmie snovborda kursi, kas bija diezgan forši, jo nebiju vislielākā nūģe starp visiem. forši bija arī tas, ka aizbraucām uz citu trasi pārmaiņas pēc un nebraukājām pa to zaļo, pa kuru jau miljons reižu biju noslīdējusi lejā.
tā kā dzīvoklī bija istaba ar četrām gultām (puišiem), istaba ar divguļamo gultu (vecākiem), istaba ar vienu gultu un vēl viena ar divām (tieši blakus puišu istabai=blakus trokšņiem no rītiem un vakaros), tad starp mums trīs meitenēm izlēmām, ka, lai viss būtu godīgi, mainīsim guļamvietas katru nakti. šonakt bija mana kārta gulēt vienai lielajā istabā. nakts bija tiešām bez mākoņiem, zvaigznes spīdēja virs baltajiem un nosvērtajiem kalniem un ausīs skanēja the national. viss kā sapnī.
pirmdiena, 15. februāris.
diena bija saulaina. no rīta atkal trennējos viena pa vieglajām zilajām un zaļajām trasēm kamēr pārējie devās uz savām sarkanajām, melnajām, zelta, sudraba un citām tādām trasēm. pēcpusdienā atkal kursi.
pa dienu kārtīgi apsitu ceļus un dibenu,tā ka sāpēja. bet tās vēl tādas labās sāpes, pēc laba darbiņa padarīta sāpes.
vakarā spēlējām kaut kādu spēli, kas man lika atcerēties "detektīvus". es vairs neatceros pēdējo dzimšanas dienas ballīti, kur mēs būtu spēlējuši "detektīvus".
otrdiena, 16. februāris.
ārā pirmo dienu laiks bija tiešām nesmuks. tā kā snovotāji paņēma slēpes un slēpotāji dēļus, vairs nejutos kā visnūģīgākā no visiem. jē!
pēcpusdienas kursos pirmo reizi braucām lejā pa lielajiem, lielajiem kalniem. (un,jā, man bija ārprātā bail!). vienā brīdī es tā galīgi nesmuki nokritu uz jau sāpošā ziluma uz labā dibena vaiga. auuuuuu, kā tas sāpēja, tā sāpēja, ka galva reiba un mazas asaras lauzās no acīm laukā. centos tā galīgi piesardzīgi tālāk braukt, bet, ko, nu, neteiksi, protams, ka nokritu vēl divas reizes un jutos kā aizmugurē paralizēta.
trešdiena, 17. februāris.
piecēlos un zilums uz mana labā dibena vaiga bija iespaidīgi uzpampis un sūrstošs. ārā laiks bija pelēks un vējains.
no rīta gribēju piesardzīgi izmēģināt sev jau labi pazīstamo zaļo trasi, bet sniegs bija ciets un apakšā bija daudz ledus, tā kā man bija pārāk bail kaut ko nopietni darīt tā, ka nokristu uz sava ziluma, kurš tā sāpēja, ka kliboju.
vakarā gan atkal skatījāmies olimpiskās spēles. tās liek mazliet sapņot.
ceturdiena, 18.februāris.
atgriezos kalnos. diena bija skaista un pa nakti bija nokritis mīksts sniegs.
ar instruktoru braukājām apkārt pa lielo staciju. ar dažiem pacēlājiem pietuvojāmies tik tuvu lielajām klintīm, ka likās, ka pieskarsimies smukajam sniegam ar zodu.
piektdiena, 19. februāris.
ārā bija tāda migla, ka viss likās tiešām balts. it kā mēs dzīvotu matētā kvadrātā, kur tu neredzi neko divu metru attālumā. bet tad brīžiem pabraucām tālāk, un miglas galīgi vairāk nebija. dīvaini iebraukt tādā mākonī un izbraukt laukā pēc minūtes.
pusdienas ēdām augšā vienā kalnu kafejnīcā, kas bija pārbāzta ar angļiem un amerikāņiem, un vāciešiem. milzīgs francūžu deficīts.
pēcpusdienā ar grupu nobraucām pirmo reizi pa vienu sarkano trasi. un tad pēcpusdienā man iedeva manu diplomiņu, ar ko es ļoti lepojos, protams!
sestdiena, 20. februāris.
braucām mājup. ārā viss bija balti pelēki bēšīgs, laiks kalnos bija atkal mainījies. tagad viss bija skumjš un netīri pelēks.
svētdiena, 21. februāris.
no rīta uzreiz pēc brokastīm savācām ātri mantas un devāmies uz kannām. brauciens man bija ļoti nepatīkams, jo sēdēt uz mana stipri zili lillīgā labā dibena vaiga bija ārkārtīgi, ārkārtīgi neērti.
ap diviem ieradāmies kannās. pēcpusdienā ar marie izgājām pastaigāties. ārā viss smaržoja pēc lietus un kokiem.
pirmdiena, 22. februāris
kad nokāpām lejā uz kannām atradām vienu krievu pārtikas veikalu, kuru sauca, laikam ''Tatjana'' vai kaut kā tamlīdzīgi. tik dīvaini bija ieraudzīt visus tos nieciņus, kurus rīgā ir tik viegli nopirkt, bet šeit tā ir baigā eksotika. nopirku rīgas zelta šprotes un skābētus bulgāru gurķīšus, lai mani francūži varētu mazliet nogaršot tādu padomju ēdienkarti.
laukā tagad ir mimozu sezona un visur plaukst lielie dzeltenie krūmi.
otrdiena, 23.februāris.
no rīta pirms marie bija pamodusies nokāpu lejā uz boulangerie un nopirku mums katrai par vienam croissant.
vakarā devu viesģimenei nogaršot šprotes un gurķīšus, man par pārsteigumu viņiem ļoti labi garšoja. tā, lūk.
pēc tam noskatījāmies kaut kādu vienkārši drausmīgu franču romantisko komēdiju. banāla. banāla.
trešdiena, 24. februāris
laiks ārā bija saulains, tā kā izlēmām sākt filmēt mūsu filmu. nobraucām lejā uz kannām un sākām pludmalē filmēt.
vakarā skatījāmies happy go lucky (pirmā filma, ko es pati ar savām rokām nelegāli nolādēju internetā!vauč! ) ar nesinhroniem franču subtitriem, tā kā vidū apstājāmies.
ceturdiena, 25. februāris.
pēcpusdienā aizbraucām trijatā ar armelle uz nicu, lai noskatītos ''an education'' kinoteātrī "rialto" (nosaukums liek sapņot, ne?). filma nebija slikta, par gudru meiteni, kura ir nespējīga pretoties vecākam vīrietim, kurš viņu vadā pa ballītēm un koncertiem. smuki nofilmēta, stāsts ar morāli, bet nekas ļoti jauns filmā nebija. aktieri gan bija labi. bet vislabākais filmā tomēr bija varoņu smukās kleitas un frizūras no 60 gadiem.
pēc filmas sagaidījām maximilien viņa skoliņā. skolas pagalmā pēc ilgiem laikiem pirmoreizi izlēcu klasītes.
atradām sinhronus subtitrus un nobeidzām happy go lucky.
No comments:
Post a Comment