tēja spainī

es gribu nolikt to nolādēto ieskaiti, saņemt savu nolādēto liecību un pabeigt šito nolādēto 10. klasi. cik var mācīties?!?

beidzot izdevās zenita prieki, bet es domāju nav neviens, kurš to vēl nezinātu, bet tas ir jēj! superīgi. 

piektdien bija dejošana. un piedzērušies plikpauraini puikas. 

zenit

bēdīgi, ka tā ar to filmiņu notikās. nevienas bildes. viss tukšs. tukšs. tukšs. tukšs. nekas, es nopirku vēl vienu un rīt taps fotografijas ar smēķējošiem jauniešiem, lūk tā. 

man jāmeklē jauns telefons. man jau likās, ka tagad telefoni būs lēti, bet, kā izrādās, nē, nav gan. visi baigi krutie, feinie. nezinu, kādu man gribās. it kā gribās tādu smuku, bet es zinu, ka es ļoti viegli viņu saplēsīšu, jo tas man padodas vislabāk. saplēst lietas. fak!

nedomāju, ka pilsētā ir kaut viens vienīgs, kurš nav pamanījis, ka zied ceriņi, un kastaņi, un pienenes. īstais laiks iet un staigāties pa pilsētu. skaistums. šodien patērēju daudz digitālo kadru, lai to nobildētu.

man vajag nobildēt, lai tad, kad es būtu tajā francijā, es varētu paskatīties un pamocīt sevi ar nostalģiju. nezinu vairs, vai tur būs labāk, jo pati esmu tā, kas atnes visus sūdus sev. atnesu sev sliktu garstāvokli, vainas apziņu, kaunu, skumjas. visu to es nesu sev pati. nevaru nevienu vainot. ne cilvēkus, ne laikapstākļus, ne valsti, kur atrodos.

tas ir tik tiešām skumjākais no tā visa.

[ā, bet bija ļoti forši, kad es šodien parkā blandījos pa ceriņiem un atradu vienu ar piecām ziedlapiņām. es skaļi ievēlējos savu vēlēšanos.]

lady lazarus

sāku domāt par cilvēkiem, sāku domāt par mana vecuma cilvēkiem. liela daļa mūsu ir kaut kā izkropļoti, nu, tā dzīves paspārdīti vai kā līdzīgi. nemāku izskaidrot. bet viss nav labi.

un attiecības. tās ir draudzības, laulības, mīlestības, un visas pārējās attiecības, vai viņas spēj pastāvēt tā, ka vienam cilvēkam vajag otru tik pat ļoti, kā otram pirmo? vai var būt tikai tā, ka vienmēr, pa posmiem mainoties, vienam otru vajadzēs vairāk. tas ir briesmīgi, kad tu esi tas, kuram vajag viņu vairāk. tajā pašā laikā, ir briesmīgi, ja tu redzi, ka kādam tevi vajag vairāk, nekā tev vajag viņu.

vakar lasīju sylvia plath. man tēvs pasmējas, ka drūmi, bet man patīk. dažreiz patīk, kad ir drūmi.

I am learning peacefulness, lying by myself quietly

As the light lies on these white walls, this bed, these hands

I am nobody; I have nothing to do with explosions.

vientulības un atsvešinātības ģēnijs

savus varoņus viņš veidoja emocionāli nestabilus, nedrošus, nesaprotam pasauli, kurā dzīvo. dažkārt viņi meklēja ko vienu, bet, kad atrada to, ko šķita bija meklējuši, saprata, ka tas nav vairs tas pats, kas bija sākumā. attēloja cilvēku nespēju komunicēt

klusumu

vidi

telpu

telpa viņam bija svarīgāka par dialogu.

1985. gadā antonioni cieta no triekas, zaudēja spēju runāt un pusķermenis palika paralizēts.

viņš bija pēdējais no itāļu kino ģēnijiem.

bija tāds pavasaris rīgā. visi koki zied, ka nu tikai! vakar āgenskalnā atradu uz ielas kastaņa ziedu, turēju rokās, bija slapjš no peļķes, kurā bija gulējis. tirgus tante, kura man pārdeva sīpolus jautāja, vai tiešām jau kastaņi ir sākuši ziedēt. kā viņa varēja palaist garām pavasari?

šodien bija manas mammas dzimšanas diena, bet es pavisam biju aizmirsusi. aizgājām gan uz kino, es viņai nopirku smuku rozā puķi ar garu kātu, izmaksāju popkornu un dzērienu. apsoliju uzcept kūku pēc viņas izvēles uz to dienu, kad viņa grasās svinēt ar saviem bijušajiem klases biedriem.

dīvaini, kādas attiecības viņai ir palikušas ar saviem vidusskolas draugiem. nez, ar kā man būs pēc 20 gadiem. viss tik ātri mainās.

tāds jaunības maksimālisms, ka vienkārši, ej dirst!

man dažkārt šķiet, ka tik pat labi es varētu būt vientulības un atsvešinātības ģēnijs.

vudijs allens un viņa neirotiskie draugi

pirmdien, kad bija brīvdiena, kad bija 4.maijs, kino rīgā bija tas latviešu filmu maratons, un laila bija uzaicinājusi tēti nākt noskatīties "klusumu". mēs sarunājām satikties,  protams, vecāki nokavēja un mums nācās gaidīt uz papildus seansu.

bet tajā seansā, kad bijām zālē ienāca meitene, kura nevarēja normāli pastaigāt, jo viņai kaut kas ar kājām bija noticis. viņa bija saģērbusies svinīgāk, bija uzvilkusi smukas kurpes, mežģīņu zeķubikses, zaļus minisvārciņus, smuku krekliņu, kas tā apsienas ap kreklu. viņa ienāca zālē un ar lielām acīm skatījās, ar izbrīnu, apbrīnu, visu to. viņa sāka klibot uz priekšu un vienā brīdī apstājās un pateica: "cik šeit ir skaisti."

es paskatījos uz visām zelta palmām, kas man bieži likušās vairāk bezgaumīgas, un gleznojumiem. sapratu, ka varbūt viņai ir taisnība.

ja viņai ar klibu kāju nav tāds skeptisms uz dzīvi, kādēļ man ir?

tajā pašā zālē vakar stāstīja par vudiju allenu. allens pats dokumentālā filmiņā teica, ka viņš nekad savas filmas neskatās pēc tam, kad ir pabeidzis, jo ir tik vīlies ar to, kā ir sabojājis ideju, kas viņam bija pirms viņš sāka filmu veidot. 

smieklīgi.

"viņš izveidoja savus skatītājus un tad mainījās"

i could take the world

maija mēnesis, jauns mēnesis, jaunas iespējas, jauns viss. mēģināsim no sākuma. pavasaris.

vasarā iesim sauļoties uz jumta.

rīt iešu mēģināt dabūt biļetes, lai redzētu barišņikovu. esmu gatava stāvēt trīs stundas, bet iešu!

un man sākt palikt vienalga...