dienas nr.79-87

macarons- klasiski un dārgi franču cepumi

liekas, ka ilgi te neko neesmu rakstījusi. bet man bija mazliet slinkums un kaut kā nesanāca. dīvaini, kā dažkārt var diezgan bezjēdzīgi nosist laiku tā, ka tādām normālām lietām laika neatliek.

bet hronoloģiski, kā vienmēr-

sestdiena (lielās atvadu balles dienas turpinājums). tātad, jā. uz ballīti ieradās marie draugi, marie draugu draugi, manas klasesbiedrenes un viena amerikāniete no afs. ar amerikānieti bija smagi, jo uz ballīti viņu biju uzaicinājusi vairāk pieklājības pēc, bet viņa neatlaidīgi deva par sevi ziņas un galu galā ieradās.

vakara sākums jau bija smags. marie draudzene matilde jau pirmajā pusotrā stundā tā piedzērās, ka atlūza dārzā. burtiski. pēc tam liela daļa vakara man un citām marie draudzenēm pagāja viņu pieskatot. kad apvemj tavas drēbes un dīvānu, un kāpnes, un... tu mazliet zaudē lielo vēlmi ballēties līdz rītausmai. pa to laiku, kamēr vācām matildes paliekas, mana amerikāniete paspēja kārtīgi piedzerties arī. un divas meitenes paspēja sakauties, un vēl visādas problēmas. kulminācija bija tad, kad manis aicinātās klasesbiedrenes sāka skaļi strīdēties ar claire, vienu no marie labākajām draudzenēm, par to kā rīkoties ar matildi. viss bija kā filmā, lielais strīds, kas beidzās ar lielu kliedzošu scenu. tad kāds, kas atnāk un paskaidro visu situāciju un beigās visi salabst.

tas happy endings tiešām bija lielum lielais pārsteigums.

pēc tam mazliet vēl paganīju savu amerikānieti, paskraidīju apkārt pa māju.

piecos no rīta ar atvērtām acīm un prātu kubā gulēju gultā, dzirdot vēl lēni mirstošās ballītes beigas, domāju par dzīvi.

svētdiena- deviņos no rīta mani pamodināja amerikāniete, kuras viesmāte bija atsūtījusi īsziņu, ka viņai vajadzētu salīdzinoši agri doties atpakaļ uz pilsētu, kur viņa dzīvo. pilnīgi nejūtīga piecēlos, pārģērbos, savācu mantas un devāmies uz staciju. kad bijām trīs minūšu attālumā no stacijas, vilciens aizbrauca.

gaidījām nākamo. aizgājām uz blakus esošo stacijas kafejnīcu, dzērām karstu šokolādi un kafiju. pēc tam nopirkām pa brokastu kruasānam un gājām sēdēt stacijā. vēl joprojām biju galīgi nejūtīga ar aizpampušu galvu, centos kaut ko jēdzīgu pateikt, bet nesanāca.

atgriezos mājās, ar marie sākām visu uzkopt. tas prasīja kādas trīs stundas visu izmazgāt un salikt pa vietām. marie bija ļoti sarūgtināta, ka kāds bija nozadzis visu maizi un lielo nutellas podu. bet toties atradām neaiztiktu šņabja pudeli ledusskapī.

pēcpusdienā gribējām izīrēt filmu, sapratām, ka šeit tas ir nenormāli dārgi un vakarā vienkārši skatījāmies kaut kādu bulšita filmu televizorā. astoņos gājām gulēt.

pirmdiena- no rīta pirms benoit ierašanās vēl mazliet māju piekārtojām. pie pusdienām atstāstījām ballīti, vairāk vai mazāk, benoit nosprieda, ka marie ir jāatrod citi draugi.

pēc tam aizgājām līdz centram, lai satiktu ophélie. vakarā mēs izcepām bumbieru sīrupā-šokolādes kūku (tarte aux poires au chocolat), iznāca diezgan lieliski. atbrauca veronique un mēs runājām ilgi un dikti.

otrdiena- ar ophélie un marie bijām izdomājušas pusdienās taisīt pikniku vienā skvērā valence, kur aug palmas.

no rīta marie gāja pārrunās ar kaut kādu sievieti, kura palīdz skolēniem atrast labu skolu un darbu, palīdz izdomāt, ko darīt tālāk.

pēc tam mēs aizgājām skatīties vienu dzīvokli. tas izrādījās ideāls, viss, ko mēs meklējām. izcilā vietā, liels, saulains, skaists. vienīgā problēma ir tā, ka mēs varam ievākties tikai 4 janvārī, bet no mājas izvācamies 15 decembrī. divas ar pusi nedēļas būsim SDF (sans domaine fixe), vārdusakot, bomži.

nu, labi, ne gluži. pirmo nedēļu mēs, les enfants, pavadīsim kannās pie viesumātes, bet mēs, les valentinoise (valencieši, vārdusakot, es, marie un benoit) vēl nezinām, kur pavadīsim atlikušo pusotru nedēļu.

pēc tam taisījām pikniku, kas bija ļoti forši. vēlāk ar marie mazliet pastrādājām mediatēkā.

vakarā aizgājām uz filmu- the secret lives of pippa lee, tāda interesanta, bet tie dažādie stāsti kaut kā nelipa kopā. bet neatceros gan pēdējo filmu, ko redzēju ar kianu rīvsu! :O

trešdiena- pēcpusdienā aizbraucu ar amerikānieti un meksikānieti uz blakuspilsētiņu romans šopingā, jo viņiem tur ir outlet centrs, lai atrastu ziemas jaku, kas man ļoti trūka. pašā pēdējā veikalā sev par lielu prieku arī atradu.

romans ir smuka vecā pilsēta ar daudziem piemīlīgiem restorāniņiem un kafejnīcām. tur ir arī internacionālais kurpju muzejs, kurā stāv paša leonardo di kaprio valkātās kurpes no filmas "titāniks".

kādēļ? jo romans kādreiz bija ļoti slavena savu izcili veidoto kurpju dēļ, bet tagad no tā ir palicis tikai muzejs.

ceturtdiena- mēs ar marie aizgājām uz mediatēku. mēģinājām pastrādāt, kaut kā atkal neko daudz neizdarīju.

piektdiena- atgriešanās skolā pēc cūku gripas brīvdienām. piektdiena kā piektdiena. vakarā braucām uz kannām, nathan uz valence. maximilian bija arī saķēris kādu gripu tādēļ palika kannās.

sestdiena- kannās bija neticami skaista diena. saulaina un silta, tā, ka vari mierīgi staigāt savā mazajā jaciņā ārā pa ielu. rīta pusē aizbraucām uz tirgu kannās.

vakarā gatavojām pumpkin pie, jo ceturtdien bija thanksgiving un visi facebookā baigi par to runāja, tā kā izdomājām to pagatavot. es nekad nebiju ēdusi, bet marie ļoti garšoja, kad viņa ēda asv, tā kā taisījām pumpkin pie à la cannoise. iznāca ļoti labi.

pēcpusdienā armelle ar savu jauno draugu gāja sēņot kaut kur tuvākajā apkaimē. sēņu neesot bijis daudz, bet pāris gailenes viņi atrada.

vakars bija izcils. armelle ar savu draugu gāja uz kino, maximilian slims gulēja mājās, mēs ar marie devāmies ballēties uz kannām. izrādījās, ka bijām nokavējušas pēdējo autobusu un kāpām no le cannet līdz kannām lejā ar kājām. iemācīju marie, kā latviski pateikt "aizver muti" un "pa seju gribi?". viņa bija sajūsmā.

atklājām, ka makdonaldā francijā var nopirkt alu. atklājām arī, ka tas jāpērk kopā ar kaut kādu burgeri, tā kā to diemžēl neizdarījām. uzkāpām augšā līdz kannu vecpilsētai, no kurienes var redzēt visu pilsētu un jūru, un gaismas. runājāmies. tas bija viens no tiem brīžiem, kā zane teiktu, ka, ja tad tu neuzpīpē, tad pīpēt vispār nav vērts.

vēlāk satikām armelle ar viņas draugu pilsētā, viņš mūs ar savu audi tt (visi nenormāli sajūsminās par to mašīnu šeit) aizveda mājās. mašīna bija tāda divvietīgā, tā kā mums ar marie aizmugurē bija diezgan neērti.

svētdiena- kannās nenormāli lija lietus visu dienu. kā no spaiņiem. pa dienu sēdējām mājās, ar kamīnu un mūziku, un tēju, un siltiem kastaņiem. vakarā devāmies atpakaļ uz valence.

pirmdiena- diena skaisti sākās ar divām stundām devītās klases vielas matemātikā un tad turpinājās ar mazu testiņu ekonomikā, lai pamostos.

pēcpusdienā devos uz mediatēku, lai pamācītos diviem milzīgiem rītdienas kontroldarbiem, bet tikai, kad biju aizgājusi līdz pašai mediatēkai atcerējos, ka tā pirmdienās ir slēgta. putain!

došos gulēt, zem spilvena palikšu bioloģijas burtnīcu, varbūt kaut kas iesūksies manās smadzenēs.

*šodien saņēmu trīs papīra-tintes vēstules. paldies. lēnos tempos visiem atbildu! bučas.

franču vilcieni ir kā no nākotnes

marie ar mūsu pumpkin pie

nabaga maximilian galīgi saslimis

ierodamies kannās

dienas nr.74-78

SALUT!

tātad, otrdien skola jauki sākās 9.00. diena bija silta, lai gan ne īpaši saulaina un kā jau otrdienās diena sākās ar lielisko histoire-géographie ar lielisko m. darnaud (misjē darno). mēs tagad mācāmies par lielbritāniju un mēs arī taisījām tādu karti, tas viss man lika iedomāties par irēnu, kura tagad sēž lielajā uz kartes sarkanajā punktā- glāzgovā.

pēcpusdienā bioloģijā mums izdalīja kontroldarbus, kur es nopelnīju 8 (atceries: frančiem ir 20 baļļu sistēma!), kas nav nemaz tik slikti, ņemot vērā, ka tā ir bioloģija, ka tā ir bioloģija franču valodā.

uzzināju arī, ka vakarā mums ar kino klasi ir paredzēts "izgājiens", kur kāds pazīstams franču kinorežisors pasniegs lekciju. alain cavalier bija tas režisors, kurš galīgi nebija sagatavojies. noskatījāmies divas viņa īsfilmas, viņš atbildēja uz jautājumiem, bet nekas īpašs nebija. pēc tam pulkstens bija jau astoņi, es biju pārgurusi un izdomāju, ka uz filmu, par kuru būtu arī vēl papildus jāpiemaksā 6 euro, nepalikšu.

trešdienā atgriezāmies baseinā, mums šoreiz foršā skolotāja vietā bija aizvietotāja. stulbi bija tas, ka tagad pirmajā nodarbībā mums bija arī jāpeld uz atzīmi un daudzi, ieskaitot, protams, mani nenopeldēja tik labi, cik būtu varējuši, bet tas, nu, tā.

pēcpusdienā man bija kino klase, kas bija forši.

pēc tam atnācu mājās, aizbraucu uz monoprix, lai nopirktu ophélie mazu dāvaniņu no manis un marie, tā kā viņai nākamajā dienā bija dzimšanas diena. nopirku Milka adventes kalendāru, jo kaut kādu ne ļoti saprotamu iemeslu dēļ, visi te vienkārši mīl to šokolādi. domāju, ka tas tikai tādēļ, jo viņiem šeit nav Fazer šokolādes..

ceturdienā- vakarā atkal uz kino ar kinoklasi. tāda diezgan garlaicīga dokumentālā filma. ā, un pēcpusdienā slēdza visas 10. klases skolā un vienu 11. cūku gripas dēļ.

piektdien jau no paša rīta visi tikai runāja par cūku gripu un vai tikai neaizslēgs arī mūsu klasi, jo mums jau bija seši trūkstoši cilvēki. visi tik daudz par to runā, tev skolotāji rokās stumj kaut kādas anketas par vakcīnām, ka sākas tāda mazliet paranoja, ja, nu, tu arī noķer to gripu kaut kā.

bet anketās, kuras mums izdalīja par vakcīnām, pilnīgi visi mani klasesbiedri atķeksēja, ka negrib vakcinēties.

pie māsiņas bija divu stundu rindas visu slimo dēļ un pēc septītās stundas mums izdalīja mazas lapiņas, kur tika paziņots, ka līdz nākamai piektdienai visa camille vernet skola ir slēgta sakarā ar uzliesmojošo cūku gripas epidēmiju. visi skolēni tik nenormāli priecīgi klaigāja un lēkāja pie camille vernet.

pēc tam ar diviem klasesbiedriem, pauline un gregoire, aizgājām uz kaut kādu bāriņu, kuru jau biju pirms kāda laika noskatījusi, bet nebiju apciemojusi, mazliet nosvinēt viņu draudzenes sāras dzimšanas dienu. bija diezgan forši, dabūju parunāties ar abiem un abi ir diezgan sakarīgi.

vakarā benoit aizbrauca uz lyon, mēs ar marie uztaisījām gratin. parunājām, es piezvanīju saviem vecākiem.

šovakar būs lielā mājas atvadu balle, pēc kuras ir paredzams, ka tas procents, kuri vēl nebija saslimuši skolā, tagad saslims ar gripu. brauksim iepirkt pa dienu alcool-u lielos kvantumos.

au revoir, mīlīši!

dienas nr. 66-73

bonjour!

lundi- atgriezties skolā pēc skaistas nedēļas nogales ar lielo kontroldarbu ekonomikā, nu, nav diez ko romantiski, bet ko padarīsi.. sarakstīju visādas muļķības.

vakarā bija badmintons, divas stundas normāla dresēta treniņa ar tehniku un visu labumiņu. pēc tam mums visiem pāris dienas sāpēja kājas un labā roka, bet progresēju savās badmintona prasmēs, kas ir, protams, pozitīvi.

un tas arī viss, kas pirmdien svarīgs notika.

mardi- vakarā ar marie aizgājām uz kino. "away we go", dīvaini, jo nekad nebiju laikam noskatījusies filmu, kurai sākums ir nenormāli pārspīlēti absurds, bet beigas ļoti skaistas. tāda jauka gan kopumā un beigās raudāju kādas 10 minūtes no vietas. un arī tā padomāju par dzīvi un citām eksistenciālām lietām. sapratu, ka lai gan visi to visulaik saka, laikam nekad tomēr nebiju tā līdz pašam galam sapratusi, ka VISA dzīve vēl ir priekšā, tik daudz iespēju un izvēļu.

vakarā atbrauca veronique, atkorķējām pudeli un jauki kā vienmēr pasēdējām.

mercredi- 11. novembris francijā ir brīvdiena, tā kā mums bija visa diena brīva. marie aizgāja pusdienās pie savām draudzenēm, bet veronique, benoit un es aizbraucām uz mazu viduslaiku pilsētiņu- saint antoine. diena bija skaidra, saulaina un skaista, bet neciešami auksta.

kad ieradāmies pulkstens bija jau pusdivi un francūžiem pusdivi ir vēls, lai pusdienotu. mēs gan atradām mazu restorāniņu, netālu no lielās saint antoine katedrāles, kur ēdām šī reģiona specialitāti- ravioles. ravioles ir mazi ravioli ar svaigo sieru iekšā, tiešām mini-mini pelmenīši. tā, nu, mēs ēdām gratin de ravioles avec st.marcelin (gratin- siera sacepums, st.marcelin- iecienīts šī reģiona kazas siers). pusdienas tiešām bija franču gaumē ar aperatīviem, pamatēdienu, saldo ēdienu, kafiju un beigās vēl mazu uz mājas rēķina liķierīti. mmm.

katedrāle bija ļoti liela, interesanta, gotiskajā stilā celta. iekšā bija pavisam zila gaisma un aukstums no akmens sienām, tā kā bija jau pievakare un nebija ieslēgtas gaismas, tad vienīgais, kas spīdēja ik pa brīdim bija mazās maksas svecītes, kuras par vienu vai diviem euro ikviens ir laipni aicināts aizdedzināt.

jeudi- atkal atgriešanās skolā. vakarā benoit aizbrauca uz lyon. c'est tout.

vendredi- 13 PIEKTDIENA. pēc skolas es aizbraucu uz mediatēku mazliet pastrādāt, palasīt, utt. pabeidzu vēstuli, ko veiksmīgi arī nosūtīju, un biju ļoti, ļoti priecīga, kad atbraucu mājās un tur mani gaidīja vēl divas ļoti jaukas vēstules, kurām atbildes jau cepas, mīlīši!

vakarā ar vilcienu, kurš pēc ilgiem laikiem nekavējās, atbrauca mani brālīši.

samedi- no rīta, kā ierasts, ar benoit aizbraucām uz tirgu. diena bija tiešām silta un patīkama, tikai mazliet apmākusies. sapirkām visādus lauku labumus un vēl sierus, braucām mājup.

vēlāk aizbraucām uz blakus pilsētu romans, kur nathan trenējas ar savu bmx. kamēr viņš braukāja augšup un lejup pa trasi, mēs aizbraucām uz marques avenue, kas ir tāds outlet komplekss ar dažādu labu firmu veikaliem, kur ir pagājušo sezonu mantas nocenotas. marie nopirka sev džinsus, mazliet pastaigājām, sapratu, ka jābrauc atpakaļ ziemassvētku šopingā.

vakarā aizgājām uz le chams, kur mums atkal pievienojās marie un viņas draudzeņu pagājušā gada angļu valodas skolotājs. tā dīvaini, dīvaini bārā sēdēt ar skolotāju, bet, nu, labi.

dimanche- pēc brokastīm ar benoit, nathan un maximilien ar riteņiem aizbraucām uz chateâu de crussol vienā no blakus esošajām pilsētām. tā kādreiz bija maza viduslaiku pilsēta kalna augšā, kas tagad ir pilnīgi pamesta un ir palikušas tikai drupas. abi puišeļi kāpelēja pa akmeņiem un skraidīja ar neizsīkstošu enerģiju, man bija mazliet bail, ka viņi kārtīgi nokritīs un sasitīsies, bet beigās viss bija labi.

uzkāpjot augšā gan paveras skaists skats uz rhône upi, valence un citām blakus esošajām pilsētām. viss kalns arī bija pilnīgi apburošs ar oranži dzelteni sarkaniem kokiem, tāds pilnīgs franču rudens.

vakarā puiši aizbrauca atpakaļ uz cannes un benoit uz lyon. mēs marie istabā atradām kasti ar mazām smaržu pudelītēm, kuras viņa bija dabūjusi, kad devītajā klasē nedēļu strādāja sintētisko aromātu fabrikā praksē.

mazās pudelītēs sēdēja mango, banānu, upeņu, zemeņu smaržas. diezgan nepatīkami tomēr iedomāties, ka tādas pārdod lielām jogurtu un konfekšu fabrikām, lai taisītu banānu konfektes un zemeņu kožļenes. lai nu kā, marie bija pati arī pagatavojusi divas pudelītes ar zemeņu smaržu, jaucot molekulas un darot tādas lietas. smaržoja arī pēc zemeņu končiņām.

lundi- šodien pusdienu laikā bijām aizgājuši apskatīties vēl vienu dzīvokli, kurā, iespējams, dzīvosim. dzīvoklis mazliet vecmodīgs un ne tajā labākajā nozīmē, bet tas ir lieliski situēts tieši centrā un 15 min ar kājām līdz licejam. šovakar iesim apskatīt vēl vienu "tripleksu", kas ir tieši uz pašas galvenās valence ielas, trīs stāvi ar trīs istabām, tad jau redzēs.

un šodien šeit ir ļoti, ļoti silti šeit valence. var ārā staigāt mazā džemperītī, dīvaini kā brīžiem ir ļoti auksti, brīžiem pavisam silti. bet, laikam, vienmēr tomēr ir siltāk kā rīgā! ha ha ha.

katrā ziņā, mēs izvācamies līdz 15 decembrim no šīs mežonīgi skaistās mājas. visu jau visi sāk krāmēt kastēs un kārtot, mazliet bēdīgi, bet kā benoit brālēns dominique mīl teikt-

c'est la vie.

vīnogās

chateâu de crussol

saint antoine

dienas nr. 62-65

pēdējā les vacances diena pagāja ļoti forši. vakarā benoit aizbrauca pie veronique uz lyon un mēs ar marie atkal palikām divatā (jā, man arī liekas, ka pilnīgi katru ierakstu es sāku ar to, ka benoit aizbrauca uz lyon, bet tā ir tīrākā patiesība, mīlīši). mums bija tematiskais vakars, dārgais, bet neizsakāmi izcilais, häagen-dazs saldējums un desperados tēmā šoreiz.

ceturtdien skola bija kā skola, bija tā, ka mazliet spēka pa brīvlaiku bija sakrāts un bija mazliet vieglāk kā pēdējās dienās pirms brīvlaika. vakarā manai kino klasei bija kino apmeklējums kinoteātrī lux. "la danse, le ballet de l'opera de paris", kas bija skaista dokumentālā filma par parīzes baleta namu, diezgan gara, bet tiešām izcili skaisti nofilmēta. režisors arī ļāva darbam runāt pašam par sevi, jo nebija teicēja, bija tikai nofilmētais darbs operā sākot no balerīnu mēģinājumiem un beidzot ar baleta čībiņu tīrītāju. tā, lūk.

pirms seansa mazliet pasēdēju parkā ar franču kūciņu, kafiju un cigareti, lasot vēstuli, ko todien saņēmu. jāmēģina ir dzīvot to iztēlē izveidoto stereotipu par skaisto dzīvi un dažkārt tas pat arī attaisnojas.

piektdien mēs ar visu klasi franču valodās atkal gājām uz lux. skatījāmies herzoga filmu "grizzly man" par tādu vīrieti timothy treadwell, kurš 13 gadus katru vasaru brauca uz aļasku dzīvot kopā ar grizlija lāčiem, viņš tiem gāja klāt, glaudīja. 13 vasarā dažas dienas pirms izbraukšanas viņu un viņa draudzeni nogalināja lācis. man ir daudz ko teikt par to filmu, un gribētu tiešām to pārspriest, bet diemžēl neviens no maniem klasesbiedriem īsti nesaprot tieši to, ko gribu pateikt, kādēļ mani tik ļoti tā filma nokaitināja, nepatika. šādos brīžos man pietrūkst mana tēva, kurš vienmēr ar savilktām acīm klausījās manos garajos monologos un domās par filmām, izrādēm, izstādēm, utt un ik pa brīdim iestarpināja kādu intelektuālu piezīmi.

pēc tam ar klases meitenēm kopā paēdām pusdienas maķītī, devāmies atpakaļ uz skolu.

vakarā ar marie izcepām auzu pārslu cepumus, kas visiem ļoti garšoja un māja smaržoja pēc sviesta un auzu pārslām, veronique arī atbrauca no lyon un mēs visi ēdām vakariņas kopā un dzērām baltvīnu. marie mazliet piedzērās.

sestdien agri no rīta izbraucu uz grenoble, jo mums tur bija AFS diena, bet marie uz nedēļas nogali kannās. bija jauki atkal satikt visus un, lai gan laiks nebija ļoti patīkams un silts, bet bija lietains un mazliet apmācies, grenoble tomēr bija skaista. tāda alpu pilsēta. staigājot pa vecpilsētu tāda sajūta, ka tu esi ļoti zemu, to sajūtu varu salīdzināt ar to, kāda ir tad, kad esi staigājis ar augstpapēžu kurpēm un uzvelc laiviņas. nezinu, vai tas ir tādēļ, jo apkārt visur ir kalni, vai tādēļ, jo uz ielām īsti nav robežu starp tramvaja, mašīnu un gājēju ceļu, bet, nu, tā nu tas ir. grenoble man atgādina šveices alpu pilsētas.

mēs pastaigājām pa vecpilsētu, pa muzejiem, paēdām pusdienas jaukā tējnīcā, uzbraucām ar tādām "olām" augšā uz vienā no kalniem, nokāpām lejā. kalnus rotā skaisti rudenīgi koki, kuri mirdz skaistākajās rudens krāsās, kādas es jebkad biju dzīvē redzējusi.

atpakaļ braucām ar lēno vilcienu. mēs braucām četras meitenes un mēs visas bijām sajūsmā par to, ka vilciens bija sadalīts pa kabīnēm, kā vilciens uz cūkkārpu harijā poterā.

šodien ar benoit un veronique aizgājām tādā divu stundu pārgājienā pa netāliem kalniem, bija neizsakāmi skaisti arī. uzkāpām augšā uz kalna, no kura varēja redzēt rhône upes visus līkločus un blakus esošās pilsētiņas, bet kalni arī apaudzēti ar vīnogulājiem, kuri arī visi ir skaisti dzelteni oranži sarkanīgās rudens krāsās.

vaidziņi sārti no staigāšanas vēsajā rudens gaisā. vispār man vajadzētu sāk mācīties diviem lieliem kontroldarbiem, bet galīgi negribas.

bučas/bisous

-ieva

grenoble

veronique

la chapelle

rhône līkloči rudenī

diena nr.58-61 (BARCELONA)

dzīvās skulptūras

sestdien agri piecēlāmies ar virzienu uz barselonu! holà barcelona!

valence vienā no pēdējiem oktobra rītiem bija mitra, vēsa un miglaina. naktī biju slikti gulējusi, iepriekšējā vakara kokteilīši nepalīdzēja atlūzt mierīgi, kā parasti un mašīnā lielu daļu laika gulēju. divas ar pusi stundas marie stūrēja, atlikušās trīs benoit.

ieradāmies ap trijiem barselonā, kur mūs sagaidīja benoit brālēns dominique. mēs uznesām mantas un tad mazliet atsvaidzinājāmies ar vēsiem dzērieniem uz viņa terases. dominique pats ļoti jūsmo par barselonu un visulaik runāja par dažādajām lieliskajām lietām, kas šeit ir.

pēc tam ar metro aizbraucām uz le rambla, kas ir liela promenāde ar kioskiem un veikaliem, kur stāv visas "dzīvās skulptūras", kuras pakustās, ja iemet mazliet naudiņas. šo es atceros no tās reizes, kad man bija kādi 11 gadi un mēs braucām ar mašīnu uz portugāli, atpakaļ ceļā piestājām arī uz pāris stundām barselonā. es atceros no tā dzīvās skulptūras.

pēc tam apsēdāmies laukumā, kura vārdu es nezinu, mazā kafejnīcā, lai iedzertu alu un uzkostu tipiskās spāņu uzkodas, tapas.

vēlāk pastaigājāmies pa barselonu, bija jau tumšs. aizgājām līdz ostai jūras malā, sajūsminājāmies par tiltu, kurš aizvērās, salocījās un tad pēc tam atlocijās un atvērās. ar autobusu aizbraucām mājās, kur dzērām rozā šampānieti un paēdām vakariņas.

svētdienā mēs no rīta aizbraucām uz pludmali un nopeldējāmies, un bija 1. novembris. es atradu jūrmalā daudz gliemežvāku, kurus ielikšu tajā kastē, ko sūtīšu uz latviju.

pēc tam aizbraucām atpakaļ uz dzīvokli, ar metro aizbraucām uz centru. aizgājām lielās spāņu pusdienās ar paellu, tapām, sangriju un citiem labumiem. īsta spāņu sangrija man tiešām bija atklājums, to var kā limonādi dzert.

kad beidzām ēst, runāt, ēst un runāt, dzert un runāt gājām apskatīt gaudi būvēto casa mila. uzkāpām uz skaistā jumta, kas kalnains ar daudz lielām figūrām, kas kā pumpuri sprāgst laukā no virsmas, no turienes varēja redzēt barselonu tās kantainajā būtībā. barselona kā pilsēta ir ļoti izplānota, visi kvartāli ir vienāda garuma un platuma, ar tādiem nolocītiem stūriem. ja skatās uz barselonas planu, tas ir kā gandrīz skatīties uz rūtiņu papīru ar lielu svītru pa vidu, jo ir iela, kas kā bulta šaujas cauri visiem kvadrātiem, diagonāle.

pēc tam atkal bija tumšs. braucām mājās. vakarā ar projektoru uz sienas skatījāmies filmu, nezinu, kā viņu latviski sauc, bet zinu, ka ik pa brīdim to rāda arī lv televīzijā- l'auberge espagnole, kas stāsta par vienu jaunu francūzi, kurš ar programmu univeristātē uz gadu aizbrauc dzīvot uz barselonu.

es pat sapratu, ko viņi tur franciski runāja.

pirmdien no rīta cēlāmies laicīgi, lai brauktu skatīties sagrada familia, kas ir slavenā nepabeigtā gaudi katedrāle. sapratu, ka tiešām nav nekā, kas liktu tev justies vairāk kā tūristam, kā ilga gaidīšana rindā, lai ietu kaut ko apskatīt. lūk, tā, jā, gaidījām 40 min., lai tiktu iekšā un tad 40 min, lai uzbrauktu augšā tornī.

visi gaudi darbi ir pilni ar krāsām un salīdzinājumiem ar dabu, skaisti ir ka baznīcas sienas ir ar lielām baltām puķēm vai saknēm, zeltītām. baznīca vairāk dabai kā dievam.

vēlāk vēl pastaigājām un tad aizbraucām uz park guell, kas ir liels parks mazliet ārpus barselonas centra. to arī varēja redzēt iepriekšējās dienas filmā un arī "vicky cristina barcelona", tiem, kas redzēja. arī gaudi projektēts ar lielu skaistu, krāsainu terasi un skulptūrām pa vidu. parks ir kalnā, mēs uzkāpām līdz augšai, no kurienes, protams, atkal brīnisķšīgs skats. visā parkā ir tā sausā kataloņu zeme, sausās priedes un apkārt lido zaļi papagaiļi. šeit es arī gribu atgriezties ar kādu no jums un piknika grozu.

vakarā vēl ar benoit un marie aizbraucām uz centru, lai mazliet iepirktos, jo spānijā ir lētāk kā francijā. nopirkām maizes nazi dominique, jo viņiem mājās nebija. viņš bija ļoti priecīgs par šo ciema kukuli.

nākamajā rītā pamodāmies un paēdām vēlas brokastis. ap pusdienu laiku izbraucām, iepriekš piecās stundās ieradāmies, tagad ceļš prasīja desmit stundas ar neizskaidrojami lielu satiksmi. kaut kādā rezervātā paēdām pusdienas un pievakarē piestājām pie vienas no pēdējām spāņu pilsētām pirms robežas.

kad atgriezāmies, ar marie aizgājām uz chams ar viņas draudzenēm. šodien pamodos un sapratu, ka rīt ir jāiet atpakaļ uz skolu, bet man tik ļoti negribas.

bet ar katru dienu saprotu, cik ļoti man patīk francija. ar katru dienu viss tas šeit, kā plaukstoša puķe atveras vēl vairāk un priecē vēl vairāk. es negribu neko aizmirst.

klausos bob dylan- i'm not there.

centrāltirgus

mēs arī peldējāmies

mani viesbrāļi, viesmāsa un mincītis

kantainā Barselona

Gaudí Sagrada Família

viņi turpina celt to, ko Gaudí iesāka 1882

zaļie papagaiļi kokos

le petit chat à park Güell