lūdzu, nemelo vairāk

šodien bija matemātikas atklātā olimpiāde, kurā mēs, apzinīgākie no apzinīgajiem rīgas valsts 1. ģimnāzijas skolēniem, gājām uzmanīt procesu. dot pa pirkstiem 

tiem, kas špiko.

es tā sāku domāt par visu norakstīšanu un tā, sapratu, ka man gluži vienalga. nekad neuzvarēs tas, kas būs špikojis. 

noskatījos jaunāko gossip girl. nu, neteikšu, ka esmu sajūsmā, bet rakstnieki sāk kaut ko jēdzīgu vismaz rakstīt. visiem tiem, kuriem šis ir mīļš, ielieku bildi, ko es pa

ti uzņēmu, kad biju ņujorkā un redzēju, kā dzīvajā to filmē.

ā, ko es vēl šodien domāju? nu, tikko, kā sāku rakstīt izlasīju c

itu blogos pāris komentārus. sapratu, ka man nepatīk, ja cilvēki, kurus es cenšos ielaist pēc iespējas mazāk savā dzīvē, lasa, ko es te lieku pretī. un to pat neatzīst. bet laikam tas ir tas, ar ko ir jāsamierinās, ja tu kaut ko dari internetā. ka tu neesi viens. tev dažādos slimos tīklos ir sakari ar citiem.

zanda teica, ka gandrīz visi puiši, kurus viņa pazīst ienīst homoseksuāļus. es ceru, ka tā nav taisnība. padomāju par to, ka man tā nav. tie cilvēki, kurus cienu nav homofobi.

au revoir, mael!

čau, esmu lepna ar sevi, jo es veiksmīgi pabeidzu savu lielo darbu, un es dabuju no sava darba devēja uzslavu un vēl vienu  darba piedāvājumu. jūtos lepna. darbs darbs darbs darbs.

skatos daudz, daudz, daudz seksa un lielpilsētas pēdējās dienās. vakar un šodien, jo man tika atnests DVD ar legālām sērijām. pa smalko, es jums teikšu.

lucky times, lucky times.

šodien gan nebija forša ķīmijas ieskaite [ja tu man tagad stāvētu blakus, tu redzētu, kā es savelku seju, un "neapstiprinoši" pakratu galvu]. lai gan es nemaz nebiju cerējusi uz ko daudz labāku. kā teica reinis āzis: "man ķīmijas skolotājs ieskaitē iespļāva sejā, tad iesita pa seju, tad nogāza mani zemē un uzkāpa ar zābaku uz galvas."

un tagad tikai jāpabeidz krievu valoda, par visu citu, kā teica skārleta: "I'll think about that tomorrow"  

es aizmirsu virsrakstu.

sakiet, kur ir bezdelīgu iela?

šodien piedalāmies LIELAJĀ talkā, forši, ka laiciņš tāds foršs, kā teica meitene LMT reklāmā.

vakar nezinu, kāpēc, vai tas bija tas čupa-čups, vai kas cits. iespējams, nē, nezinu kas, bet man kļuva tik priecīgs garastāvoklis, bet neizskatījās, ka līdzcilvēki justos gluži tuvu tam, kā es.

filma man gan ļoti nepatika. 3210, sajūc prātā!

ā, vakar bija tik skaisti iet garām vērmanes dārzam, kaut kur ap pussešiem. uz estrādes soliņiem tur sēdēja daudz vecu vīriņu, kas visi spēlēja šahu. turnīrs kaut kāds. apsēdāmies blakus un dzērām ūdeni. visi vecie vīriņi tādi pelēki ģērbušies, saplīsušiem mēteļiem sēž iegrimuši spēlē. aizgājām un gājām garām atkal ap pusdeviņiem. tagad tur sēdēja tikai divi vecīši ap šaha lauciņu un divi stāvēja un skatījās. fināls [ne kaut kāds].

kā es paredzu savu dienas gaitu, būs talka un tad būs darbs. garš jo garš.

paķircināšu tevi

smieklīgi ir ķircināt zani ar tām bildēm. nedusmojies, atsūtīšu tev ar nākošo piegājienu visu, zinu, ka daros mazliet ļauni!

man ir tik daudz kas jāizdara, bet es vispār nevaru saņemties. neko jēdzīgu neesmu izdarījusi šodien, tikai kādas vēl piecas minūtes no intervijas atšifrējusi.

agate atbrauca šodien tik ļoti brūna no kanārijām. man atkal pietrūkst itālijas.

ar mani nekas jauns, tikai, nu, jā, tomēr nekas jauns. nekas jauns, nekas jauns, nekas jauns. atnāk atpakaļ tikai viss vecais.

man gribas tikai lasīt grāmatas. neko citu. nekustēties un lasīt grāmatas. varbūt es sāktu arī kaut ko saprast. jo es vairs nesaprotu, vai saprast ir labi, vai saprast var šo nesaprašanu, vai apšaubot šo saprašanas saprašanu šī saprašana nav pārāk pārspīlēta. un, vai analizēt vajag?

ja katra anazlīze ir cita, tad kāda jēga?

cik teksta es varu griezt ārā? cik var, cik būtu "nekorekti", "neētiski"?

atā, itālija

11 dienas autobusā. lietuva. polija. čehija. austrija. itālija.

īstenībā, nav nemaz tik grūti pavadīt tik daudz laika autobusā. man patika.

zini, ir iestājusies tā sajūta, ka tu saproti, ka ir pagājis diezgan ilgs laiks un ceļojums nav bijis īss, bet tajā pašā laikā ir sajūta, ka tu nekad nekur neesi aizbraucis, jo beigu beigās viss ir palicis tāds pats.

pēdējā nakts bija autobusā un tādēļ man tagad ļoti, ļoti nāk miegs. es ne

gribu domāt par to, kā es piecelšos no krēsla un sākšu atpakot koferus. ā, un tad vēl tādi sīkumi, kā rītdienas gada ieskaite ķīmijā, f

ranču valodas gala pārbaudījuma runāšanas daļa un vēl ir jāšifrē vaļā tā intervija, jo laika nav palicis vairs daudz.

es apsveru domu pamest draugiem.lv. es sapratu, ka tas man vispār nesagādā nekādu prieku. es negribu vairs tērēt laiku skatoties 23/25 debilas galerijas ar pretīgām bildēm, un lasīt idiotiskas dienasgrāmatas. vēl pietam tas tur draugiem.lv izgudrotājs, vai kas viņš tur ir, uztaisījis viņus tagad pilnīgi stulbus. tā, ka visur ir kaut kādas olas un reklāmas, un vēl visādi nevajadzīgi mēsli, kas ar katru dienu pieaug skaitā. 

āaa, man gribās tikai atpakaļ uz venēciju, kur mēs staigājām apkārt un neko burtiski nedarījām. vienkārši, staigājām un staigājām, un staigājām.

man ir prieks par visiem jaunajiem draugiem/paziņām. prieks par to, ka aizbraucu ar luīzi, kristīni, zandu, mārtiņu, annu, valtu, lieni, abiem dāvjiem, nilu, ralfu. 

nu, atpakaļ pie ķīmijas!