dienas nr.88-96

mm, pagājušajā nedēļā pa skolas dienām nekas īpašs, liekas, nenotika, neko īpašu, vismaz neatceros.

otrdienā- bija liels composition sur l'europe ģeogrāfijā, kur mus bija jautājums "vai eiropas savienībai vajadzētu pieņemt arī valstis, kas fiziski neatrodas eiropā" un jāraksta divas stundiņas esseja. līdz šai dienai īsti nezinu, kā, cik labi man gāja, bet trīs lapaspuses sarakstīju.

jā, mīļie draudziņi, franciski! biju ļoti lepna par saviem panākumiem, kad nācu mājās no centra tā sapriecājos par to, ka varēju tik daudz izdarīt. biju izcili, izcili laimīga.

trešdiena- mums kaut kā pilnīgi debīli pārcēla sportu no 10-12.00 uz 11.15-13.15, par ko visi bija ļoti neapmierināti. tā kā man un lucie pēc tam ir kino klase no 13.00, tad mēs, loģiski arī bijām mazliet nelaimīgas.

sportiņā tad sākām klinšu kāpšanu, nē, bet nezinu, kā latviski sauc to, kad tu kāpelē pa tiem akmeņiem, kas ir pielīmēti pie sienām. sapratu, ka tas nav mans mīļākais sporta veids.

pēcpusdienā no dažādām reģiona pusēm atbrauca apmaiņas skolēni, pastaigājām pa valence, es viņiem izrādīju vecpilsētu. man likās ļoti dīvaini, ka, lai gan visi jau bija bijuši valence, ne reizi nebija pastaigājuši kaut kur vairāk pa veikaliem. diezgan sekli.

ceturtdiena- galīga skolas diena. vakarā, kad benoit aizbrauca uz lyon, mēs ar marie tv skatījāmies programmu par lamu vārdiem franču valodā. ļoti vērtīgi, iemācījos dažādus viduslaikos vulgārus lamuvārdus un dažus modernos arī.

piektdiena- pēc skolas aizgāju izņemt kasti, ko man vecāki bija atsūtījuši. turpceļā aizcilpoju līdz lielajam pastam pa 13 min (jā, es uzņēmu laiku, lai pārspētu google maps izkalkulētās 15 min, mappy(s) manus spēkus galīgi nenovērtēja un prognozēja 20 min. tas tā visiem, kas interesējas par jaunumiem gps sistēmās!), un tad mokošas 25 min atpakaļceļā ar 8 kg ļoti neērtu, mazliet ieplēstu kartona kasti un arābiem, kas aizmugures svilpoja : "salut, mademoiselle, c'est pas lourd? je peux t'aider?" atgādināšu, ka valence ir pilna ar mačistiskiem arābu izcelsmes vīriešiem.

kad tiku līdz mājām, manas rociņas galīgi trīcēja, tā, ka ar telefonu normāli nespēju rīkoties. kastē bija jauks pārītis dūraiņu, rupjmaize, saldskābmaize, zefīri un piparkūkas, grāmata, dāvanas viesģimenei un citas mantas. jauki to bija saņemt, un prieks bija, ka visi, nogaršojuši latviešu maizi, izteicās ļoti atzinīgi.

bet francūžiem tomēr mīļāki ir un paliek laimas zefīri šokolādē.

pēc tam satiku marie un ophélie centrā, nokārtojām dažādas sīkas lietiņas un tad devāmies dzert karstvīnu. tas bija galīgi jauks vakars, sēdējām iekšā siltumā ar karstvīnu, kas rosīja smieklus un sarunas, kad ārā valence vecpilsēta bija izgaismota un auksta. viss tieši, kā ziemā vajadzētu. tikai sniega trūka.

un kad atgriezos mājās, mani gaidīja vēl viens lielisks pārsteigums- manas zenit bildes!! paldies, paldies, elīz!!!

sestdiena- no paša, paša rīta devāmies uz kannām. gribēju visu ko vilcienā padarīt, bet beigās vienkārši nogulēju.

stacijā, kad gaidījām armelle, bijām liecinieces tādai ideālajai côte d'azur ainai, kad atbrauca smuks pārītis un motorollera, meitene fiksi nokāpa, novilka ķiveri, sabučoja savu draudziņu lielā steigā un steidzās uz savu vilcienu. tikmēr puisis arī novilka ķiveri, nokāpa un, kad viņa jau bija nokompostrējusi savu biļeti, viņi saskatījās, sasmaidījās un viņa aizsteidzās. viņš uzvilka ķiveri, uzkāpa uz sava motorollera un aizbrauca. eleganti.

pēcpusdienā ar marie nokāpām līdz kannām, pastaigājām un uzkāpām atkal augšā uz le cannet. kā vienmēr jauki parunājām, un jauki pastaigājāmies.

vakarā, kad armelle aizbrauca ar savu jauno draudziņu uz nicu uz kino, mēs visi enfants noskatījāmies "noķer mani, ja vari".

svētdiena- no rīta ar armelle aizbraucām uz tirgu, marie arī gribēja sākumā braukt, bet beigās neatbrauca, jo pēc dušas kaut kādu nenoskaidrotu iemeslu dēļ galīgi sakrenķējās. mēs iepirkāmies un tad aizgājām līdz rue d'antibes izdzērām pa kafijai starp amerikāņu tūristiem un franču buržujiem.

kad atbraucām atpakaļ, marie bija diezgan laimīga, runājās ar savu draudziņu amerikā.

pēcpusdienā mēs ar marie izcepām scones. abiem puišeļiem ļoti garšoja.

pirmdiena- sāku nopietni mācīties savam šīsdienas lielajam ģeogrāfijas kontroldarbam par anglijas un spānijas kartēm, kurās sazīmēti katrā kādi 20 dažādi simboli precīzās vietās ar franciski ļoti specifiskiem paskaidrojumiem.

otrdiena- pēc vēsturēm ļoti jauki parunājos ar misjer darno, man bija tāds prieks. runājām par franciju, par latviju, politiku. viņš ir galīgi foršs, nezinu, vai viņi francijā dod skolotājiem puķes gada beigās, bet domāju, ka es iedošu vienalga, vai viņi dod vai nē!

pēc tam ar ophélie un marie paēdām centrā pusdienas. diena bija saulaina, bet ne īpaši silta.

vakarā braucām uz lyon, jo tā bija pēdējā diena slavenajam fête des lumiéres, kas lyon notiek katru gadu. tāds kā starorīga, tikai daudz lielāks un iespaidīgāks.

atbraucām pie veronique, paēdām vakariņas, parunājām, iedzērām vīnu, mēs ar marie mazliet noreibām un devāmies uz centru. kādas trīs stundas staigājāmies apkārt pa centru, viss bija skaistās gaismu instalācijās un pilsēta pārpildīta ar cilvēkiem. lyon ir tik ļoti skaista pilsēta, es gribētu tur dzīvot kādu dien!

viss smaržoja pēc karstvīna un ceptiem kastaņiem, jo uz katra stūra pārdeva visādus gardumus.

es jutos tik ļoti laimīga!

trešdiena- 00.43 atgriezāmies veronique mājās, kādu pusstundu nevarēju iemigt, bet tad atlūzu. cēlos 5.25, lai savāktos+vēl mazliet, pavisam mazliet atkārtotu savas zināšanas ģeogrāfijas kontroldarbam.

6.45 izbraucām uz valence. ieradāmies 7.54, tieši laikā, lai paspētu uz stundām. franču valoda, tad lielais kontroldarbs. dabūju spānijas karti, nemāku prognozēt vēl cik labi/slikti man gāja, bet ļoti ceru, ka vairāk pirmais kā otrais.

pēc tam mums atkal mainīja tos sporta laikus, jo, kā izrādās, administrācija nebija informēta par to pirmo maiņu. tagad mums ir galda teniss no 10.00 līdz 12.00, ļoti korekti.

pēcpusdienā bija kino stunda un mēs filmējām neko īpašu ar visu īsto aperatūru, bija interesanti, tikai mazliet sabēdājos. atkal uznāca domas par nākotni un tādām lietām.

vakarā ieradīsies veronique ,es mēģināšu vēl mazliet pastrādāt, sākt kravāties.

tā, kā, bonsoir, jums visiem!

P.S. mēs izvācamies no šīs mājas nākampirmdien (14.decembrī), jaunajā dzīvoklī ievācamies pirmdienā (4.janvārī). trīs nedēļas, tātad būsim bez mājvietas, bet sākoties jaunajam gadam variet, mīlīši, man rakstīt, es ļoti gaidīšu, uz jauno adresi

16 rue du pont du gât

26000, valence

france

cukurvate franciski ir barbe à papa jeb tēta bārda

mmm, c'est bon!

sirdis māju lielumā

fête des lumiéres

dienas nr.79-87

macarons- klasiski un dārgi franču cepumi

liekas, ka ilgi te neko neesmu rakstījusi. bet man bija mazliet slinkums un kaut kā nesanāca. dīvaini, kā dažkārt var diezgan bezjēdzīgi nosist laiku tā, ka tādām normālām lietām laika neatliek.

bet hronoloģiski, kā vienmēr-

sestdiena (lielās atvadu balles dienas turpinājums). tātad, jā. uz ballīti ieradās marie draugi, marie draugu draugi, manas klasesbiedrenes un viena amerikāniete no afs. ar amerikānieti bija smagi, jo uz ballīti viņu biju uzaicinājusi vairāk pieklājības pēc, bet viņa neatlaidīgi deva par sevi ziņas un galu galā ieradās.

vakara sākums jau bija smags. marie draudzene matilde jau pirmajā pusotrā stundā tā piedzērās, ka atlūza dārzā. burtiski. pēc tam liela daļa vakara man un citām marie draudzenēm pagāja viņu pieskatot. kad apvemj tavas drēbes un dīvānu, un kāpnes, un... tu mazliet zaudē lielo vēlmi ballēties līdz rītausmai. pa to laiku, kamēr vācām matildes paliekas, mana amerikāniete paspēja kārtīgi piedzerties arī. un divas meitenes paspēja sakauties, un vēl visādas problēmas. kulminācija bija tad, kad manis aicinātās klasesbiedrenes sāka skaļi strīdēties ar claire, vienu no marie labākajām draudzenēm, par to kā rīkoties ar matildi. viss bija kā filmā, lielais strīds, kas beidzās ar lielu kliedzošu scenu. tad kāds, kas atnāk un paskaidro visu situāciju un beigās visi salabst.

tas happy endings tiešām bija lielum lielais pārsteigums.

pēc tam mazliet vēl paganīju savu amerikānieti, paskraidīju apkārt pa māju.

piecos no rīta ar atvērtām acīm un prātu kubā gulēju gultā, dzirdot vēl lēni mirstošās ballītes beigas, domāju par dzīvi.

svētdiena- deviņos no rīta mani pamodināja amerikāniete, kuras viesmāte bija atsūtījusi īsziņu, ka viņai vajadzētu salīdzinoši agri doties atpakaļ uz pilsētu, kur viņa dzīvo. pilnīgi nejūtīga piecēlos, pārģērbos, savācu mantas un devāmies uz staciju. kad bijām trīs minūšu attālumā no stacijas, vilciens aizbrauca.

gaidījām nākamo. aizgājām uz blakus esošo stacijas kafejnīcu, dzērām karstu šokolādi un kafiju. pēc tam nopirkām pa brokastu kruasānam un gājām sēdēt stacijā. vēl joprojām biju galīgi nejūtīga ar aizpampušu galvu, centos kaut ko jēdzīgu pateikt, bet nesanāca.

atgriezos mājās, ar marie sākām visu uzkopt. tas prasīja kādas trīs stundas visu izmazgāt un salikt pa vietām. marie bija ļoti sarūgtināta, ka kāds bija nozadzis visu maizi un lielo nutellas podu. bet toties atradām neaiztiktu šņabja pudeli ledusskapī.

pēcpusdienā gribējām izīrēt filmu, sapratām, ka šeit tas ir nenormāli dārgi un vakarā vienkārši skatījāmies kaut kādu bulšita filmu televizorā. astoņos gājām gulēt.

pirmdiena- no rīta pirms benoit ierašanās vēl mazliet māju piekārtojām. pie pusdienām atstāstījām ballīti, vairāk vai mazāk, benoit nosprieda, ka marie ir jāatrod citi draugi.

pēc tam aizgājām līdz centram, lai satiktu ophélie. vakarā mēs izcepām bumbieru sīrupā-šokolādes kūku (tarte aux poires au chocolat), iznāca diezgan lieliski. atbrauca veronique un mēs runājām ilgi un dikti.

otrdiena- ar ophélie un marie bijām izdomājušas pusdienās taisīt pikniku vienā skvērā valence, kur aug palmas.

no rīta marie gāja pārrunās ar kaut kādu sievieti, kura palīdz skolēniem atrast labu skolu un darbu, palīdz izdomāt, ko darīt tālāk.

pēc tam mēs aizgājām skatīties vienu dzīvokli. tas izrādījās ideāls, viss, ko mēs meklējām. izcilā vietā, liels, saulains, skaists. vienīgā problēma ir tā, ka mēs varam ievākties tikai 4 janvārī, bet no mājas izvācamies 15 decembrī. divas ar pusi nedēļas būsim SDF (sans domaine fixe), vārdusakot, bomži.

nu, labi, ne gluži. pirmo nedēļu mēs, les enfants, pavadīsim kannās pie viesumātes, bet mēs, les valentinoise (valencieši, vārdusakot, es, marie un benoit) vēl nezinām, kur pavadīsim atlikušo pusotru nedēļu.

pēc tam taisījām pikniku, kas bija ļoti forši. vēlāk ar marie mazliet pastrādājām mediatēkā.

vakarā aizgājām uz filmu- the secret lives of pippa lee, tāda interesanta, bet tie dažādie stāsti kaut kā nelipa kopā. bet neatceros gan pēdējo filmu, ko redzēju ar kianu rīvsu! :O

trešdiena- pēcpusdienā aizbraucu ar amerikānieti un meksikānieti uz blakuspilsētiņu romans šopingā, jo viņiem tur ir outlet centrs, lai atrastu ziemas jaku, kas man ļoti trūka. pašā pēdējā veikalā sev par lielu prieku arī atradu.

romans ir smuka vecā pilsēta ar daudziem piemīlīgiem restorāniņiem un kafejnīcām. tur ir arī internacionālais kurpju muzejs, kurā stāv paša leonardo di kaprio valkātās kurpes no filmas "titāniks".

kādēļ? jo romans kādreiz bija ļoti slavena savu izcili veidoto kurpju dēļ, bet tagad no tā ir palicis tikai muzejs.

ceturtdiena- mēs ar marie aizgājām uz mediatēku. mēģinājām pastrādāt, kaut kā atkal neko daudz neizdarīju.

piektdiena- atgriešanās skolā pēc cūku gripas brīvdienām. piektdiena kā piektdiena. vakarā braucām uz kannām, nathan uz valence. maximilian bija arī saķēris kādu gripu tādēļ palika kannās.

sestdiena- kannās bija neticami skaista diena. saulaina un silta, tā, ka vari mierīgi staigāt savā mazajā jaciņā ārā pa ielu. rīta pusē aizbraucām uz tirgu kannās.

vakarā gatavojām pumpkin pie, jo ceturtdien bija thanksgiving un visi facebookā baigi par to runāja, tā kā izdomājām to pagatavot. es nekad nebiju ēdusi, bet marie ļoti garšoja, kad viņa ēda asv, tā kā taisījām pumpkin pie à la cannoise. iznāca ļoti labi.

pēcpusdienā armelle ar savu jauno draugu gāja sēņot kaut kur tuvākajā apkaimē. sēņu neesot bijis daudz, bet pāris gailenes viņi atrada.

vakars bija izcils. armelle ar savu draugu gāja uz kino, maximilian slims gulēja mājās, mēs ar marie devāmies ballēties uz kannām. izrādījās, ka bijām nokavējušas pēdējo autobusu un kāpām no le cannet līdz kannām lejā ar kājām. iemācīju marie, kā latviski pateikt "aizver muti" un "pa seju gribi?". viņa bija sajūsmā.

atklājām, ka makdonaldā francijā var nopirkt alu. atklājām arī, ka tas jāpērk kopā ar kaut kādu burgeri, tā kā to diemžēl neizdarījām. uzkāpām augšā līdz kannu vecpilsētai, no kurienes var redzēt visu pilsētu un jūru, un gaismas. runājāmies. tas bija viens no tiem brīžiem, kā zane teiktu, ka, ja tad tu neuzpīpē, tad pīpēt vispār nav vērts.

vēlāk satikām armelle ar viņas draugu pilsētā, viņš mūs ar savu audi tt (visi nenormāli sajūsminās par to mašīnu šeit) aizveda mājās. mašīna bija tāda divvietīgā, tā kā mums ar marie aizmugurē bija diezgan neērti.

svētdiena- kannās nenormāli lija lietus visu dienu. kā no spaiņiem. pa dienu sēdējām mājās, ar kamīnu un mūziku, un tēju, un siltiem kastaņiem. vakarā devāmies atpakaļ uz valence.

pirmdiena- diena skaisti sākās ar divām stundām devītās klases vielas matemātikā un tad turpinājās ar mazu testiņu ekonomikā, lai pamostos.

pēcpusdienā devos uz mediatēku, lai pamācītos diviem milzīgiem rītdienas kontroldarbiem, bet tikai, kad biju aizgājusi līdz pašai mediatēkai atcerējos, ka tā pirmdienās ir slēgta. putain!

došos gulēt, zem spilvena palikšu bioloģijas burtnīcu, varbūt kaut kas iesūksies manās smadzenēs.

*šodien saņēmu trīs papīra-tintes vēstules. paldies. lēnos tempos visiem atbildu! bučas.

franču vilcieni ir kā no nākotnes

marie ar mūsu pumpkin pie

nabaga maximilian galīgi saslimis

ierodamies kannās

dienas nr.74-78

SALUT!

tātad, otrdien skola jauki sākās 9.00. diena bija silta, lai gan ne īpaši saulaina un kā jau otrdienās diena sākās ar lielisko histoire-géographie ar lielisko m. darnaud (misjē darno). mēs tagad mācāmies par lielbritāniju un mēs arī taisījām tādu karti, tas viss man lika iedomāties par irēnu, kura tagad sēž lielajā uz kartes sarkanajā punktā- glāzgovā.

pēcpusdienā bioloģijā mums izdalīja kontroldarbus, kur es nopelnīju 8 (atceries: frančiem ir 20 baļļu sistēma!), kas nav nemaz tik slikti, ņemot vērā, ka tā ir bioloģija, ka tā ir bioloģija franču valodā.

uzzināju arī, ka vakarā mums ar kino klasi ir paredzēts "izgājiens", kur kāds pazīstams franču kinorežisors pasniegs lekciju. alain cavalier bija tas režisors, kurš galīgi nebija sagatavojies. noskatījāmies divas viņa īsfilmas, viņš atbildēja uz jautājumiem, bet nekas īpašs nebija. pēc tam pulkstens bija jau astoņi, es biju pārgurusi un izdomāju, ka uz filmu, par kuru būtu arī vēl papildus jāpiemaksā 6 euro, nepalikšu.

trešdienā atgriezāmies baseinā, mums šoreiz foršā skolotāja vietā bija aizvietotāja. stulbi bija tas, ka tagad pirmajā nodarbībā mums bija arī jāpeld uz atzīmi un daudzi, ieskaitot, protams, mani nenopeldēja tik labi, cik būtu varējuši, bet tas, nu, tā.

pēcpusdienā man bija kino klase, kas bija forši.

pēc tam atnācu mājās, aizbraucu uz monoprix, lai nopirktu ophélie mazu dāvaniņu no manis un marie, tā kā viņai nākamajā dienā bija dzimšanas diena. nopirku Milka adventes kalendāru, jo kaut kādu ne ļoti saprotamu iemeslu dēļ, visi te vienkārši mīl to šokolādi. domāju, ka tas tikai tādēļ, jo viņiem šeit nav Fazer šokolādes..

ceturdienā- vakarā atkal uz kino ar kinoklasi. tāda diezgan garlaicīga dokumentālā filma. ā, un pēcpusdienā slēdza visas 10. klases skolā un vienu 11. cūku gripas dēļ.

piektdien jau no paša rīta visi tikai runāja par cūku gripu un vai tikai neaizslēgs arī mūsu klasi, jo mums jau bija seši trūkstoši cilvēki. visi tik daudz par to runā, tev skolotāji rokās stumj kaut kādas anketas par vakcīnām, ka sākas tāda mazliet paranoja, ja, nu, tu arī noķer to gripu kaut kā.

bet anketās, kuras mums izdalīja par vakcīnām, pilnīgi visi mani klasesbiedri atķeksēja, ka negrib vakcinēties.

pie māsiņas bija divu stundu rindas visu slimo dēļ un pēc septītās stundas mums izdalīja mazas lapiņas, kur tika paziņots, ka līdz nākamai piektdienai visa camille vernet skola ir slēgta sakarā ar uzliesmojošo cūku gripas epidēmiju. visi skolēni tik nenormāli priecīgi klaigāja un lēkāja pie camille vernet.

pēc tam ar diviem klasesbiedriem, pauline un gregoire, aizgājām uz kaut kādu bāriņu, kuru jau biju pirms kāda laika noskatījusi, bet nebiju apciemojusi, mazliet nosvinēt viņu draudzenes sāras dzimšanas dienu. bija diezgan forši, dabūju parunāties ar abiem un abi ir diezgan sakarīgi.

vakarā benoit aizbrauca uz lyon, mēs ar marie uztaisījām gratin. parunājām, es piezvanīju saviem vecākiem.

šovakar būs lielā mājas atvadu balle, pēc kuras ir paredzams, ka tas procents, kuri vēl nebija saslimuši skolā, tagad saslims ar gripu. brauksim iepirkt pa dienu alcool-u lielos kvantumos.

au revoir, mīlīši!

dienas nr. 66-73

bonjour!

lundi- atgriezties skolā pēc skaistas nedēļas nogales ar lielo kontroldarbu ekonomikā, nu, nav diez ko romantiski, bet ko padarīsi.. sarakstīju visādas muļķības.

vakarā bija badmintons, divas stundas normāla dresēta treniņa ar tehniku un visu labumiņu. pēc tam mums visiem pāris dienas sāpēja kājas un labā roka, bet progresēju savās badmintona prasmēs, kas ir, protams, pozitīvi.

un tas arī viss, kas pirmdien svarīgs notika.

mardi- vakarā ar marie aizgājām uz kino. "away we go", dīvaini, jo nekad nebiju laikam noskatījusies filmu, kurai sākums ir nenormāli pārspīlēti absurds, bet beigas ļoti skaistas. tāda jauka gan kopumā un beigās raudāju kādas 10 minūtes no vietas. un arī tā padomāju par dzīvi un citām eksistenciālām lietām. sapratu, ka lai gan visi to visulaik saka, laikam nekad tomēr nebiju tā līdz pašam galam sapratusi, ka VISA dzīve vēl ir priekšā, tik daudz iespēju un izvēļu.

vakarā atbrauca veronique, atkorķējām pudeli un jauki kā vienmēr pasēdējām.

mercredi- 11. novembris francijā ir brīvdiena, tā kā mums bija visa diena brīva. marie aizgāja pusdienās pie savām draudzenēm, bet veronique, benoit un es aizbraucām uz mazu viduslaiku pilsētiņu- saint antoine. diena bija skaidra, saulaina un skaista, bet neciešami auksta.

kad ieradāmies pulkstens bija jau pusdivi un francūžiem pusdivi ir vēls, lai pusdienotu. mēs gan atradām mazu restorāniņu, netālu no lielās saint antoine katedrāles, kur ēdām šī reģiona specialitāti- ravioles. ravioles ir mazi ravioli ar svaigo sieru iekšā, tiešām mini-mini pelmenīši. tā, nu, mēs ēdām gratin de ravioles avec st.marcelin (gratin- siera sacepums, st.marcelin- iecienīts šī reģiona kazas siers). pusdienas tiešām bija franču gaumē ar aperatīviem, pamatēdienu, saldo ēdienu, kafiju un beigās vēl mazu uz mājas rēķina liķierīti. mmm.

katedrāle bija ļoti liela, interesanta, gotiskajā stilā celta. iekšā bija pavisam zila gaisma un aukstums no akmens sienām, tā kā bija jau pievakare un nebija ieslēgtas gaismas, tad vienīgais, kas spīdēja ik pa brīdim bija mazās maksas svecītes, kuras par vienu vai diviem euro ikviens ir laipni aicināts aizdedzināt.

jeudi- atkal atgriešanās skolā. vakarā benoit aizbrauca uz lyon. c'est tout.

vendredi- 13 PIEKTDIENA. pēc skolas es aizbraucu uz mediatēku mazliet pastrādāt, palasīt, utt. pabeidzu vēstuli, ko veiksmīgi arī nosūtīju, un biju ļoti, ļoti priecīga, kad atbraucu mājās un tur mani gaidīja vēl divas ļoti jaukas vēstules, kurām atbildes jau cepas, mīlīši!

vakarā ar vilcienu, kurš pēc ilgiem laikiem nekavējās, atbrauca mani brālīši.

samedi- no rīta, kā ierasts, ar benoit aizbraucām uz tirgu. diena bija tiešām silta un patīkama, tikai mazliet apmākusies. sapirkām visādus lauku labumus un vēl sierus, braucām mājup.

vēlāk aizbraucām uz blakus pilsētu romans, kur nathan trenējas ar savu bmx. kamēr viņš braukāja augšup un lejup pa trasi, mēs aizbraucām uz marques avenue, kas ir tāds outlet komplekss ar dažādu labu firmu veikaliem, kur ir pagājušo sezonu mantas nocenotas. marie nopirka sev džinsus, mazliet pastaigājām, sapratu, ka jābrauc atpakaļ ziemassvētku šopingā.

vakarā aizgājām uz le chams, kur mums atkal pievienojās marie un viņas draudzeņu pagājušā gada angļu valodas skolotājs. tā dīvaini, dīvaini bārā sēdēt ar skolotāju, bet, nu, labi.

dimanche- pēc brokastīm ar benoit, nathan un maximilien ar riteņiem aizbraucām uz chateâu de crussol vienā no blakus esošajām pilsētām. tā kādreiz bija maza viduslaiku pilsēta kalna augšā, kas tagad ir pilnīgi pamesta un ir palikušas tikai drupas. abi puišeļi kāpelēja pa akmeņiem un skraidīja ar neizsīkstošu enerģiju, man bija mazliet bail, ka viņi kārtīgi nokritīs un sasitīsies, bet beigās viss bija labi.

uzkāpjot augšā gan paveras skaists skats uz rhône upi, valence un citām blakus esošajām pilsētām. viss kalns arī bija pilnīgi apburošs ar oranži dzelteni sarkaniem kokiem, tāds pilnīgs franču rudens.

vakarā puiši aizbrauca atpakaļ uz cannes un benoit uz lyon. mēs marie istabā atradām kasti ar mazām smaržu pudelītēm, kuras viņa bija dabūjusi, kad devītajā klasē nedēļu strādāja sintētisko aromātu fabrikā praksē.

mazās pudelītēs sēdēja mango, banānu, upeņu, zemeņu smaržas. diezgan nepatīkami tomēr iedomāties, ka tādas pārdod lielām jogurtu un konfekšu fabrikām, lai taisītu banānu konfektes un zemeņu kožļenes. lai nu kā, marie bija pati arī pagatavojusi divas pudelītes ar zemeņu smaržu, jaucot molekulas un darot tādas lietas. smaržoja arī pēc zemeņu končiņām.

lundi- šodien pusdienu laikā bijām aizgājuši apskatīties vēl vienu dzīvokli, kurā, iespējams, dzīvosim. dzīvoklis mazliet vecmodīgs un ne tajā labākajā nozīmē, bet tas ir lieliski situēts tieši centrā un 15 min ar kājām līdz licejam. šovakar iesim apskatīt vēl vienu "tripleksu", kas ir tieši uz pašas galvenās valence ielas, trīs stāvi ar trīs istabām, tad jau redzēs.

un šodien šeit ir ļoti, ļoti silti šeit valence. var ārā staigāt mazā džemperītī, dīvaini kā brīžiem ir ļoti auksti, brīžiem pavisam silti. bet, laikam, vienmēr tomēr ir siltāk kā rīgā! ha ha ha.

katrā ziņā, mēs izvācamies līdz 15 decembrim no šīs mežonīgi skaistās mājas. visu jau visi sāk krāmēt kastēs un kārtot, mazliet bēdīgi, bet kā benoit brālēns dominique mīl teikt-

c'est la vie.

vīnogās

chateâu de crussol

saint antoine

dienas nr. 62-65

pēdējā les vacances diena pagāja ļoti forši. vakarā benoit aizbrauca pie veronique uz lyon un mēs ar marie atkal palikām divatā (jā, man arī liekas, ka pilnīgi katru ierakstu es sāku ar to, ka benoit aizbrauca uz lyon, bet tā ir tīrākā patiesība, mīlīši). mums bija tematiskais vakars, dārgais, bet neizsakāmi izcilais, häagen-dazs saldējums un desperados tēmā šoreiz.

ceturtdien skola bija kā skola, bija tā, ka mazliet spēka pa brīvlaiku bija sakrāts un bija mazliet vieglāk kā pēdējās dienās pirms brīvlaika. vakarā manai kino klasei bija kino apmeklējums kinoteātrī lux. "la danse, le ballet de l'opera de paris", kas bija skaista dokumentālā filma par parīzes baleta namu, diezgan gara, bet tiešām izcili skaisti nofilmēta. režisors arī ļāva darbam runāt pašam par sevi, jo nebija teicēja, bija tikai nofilmētais darbs operā sākot no balerīnu mēģinājumiem un beidzot ar baleta čībiņu tīrītāju. tā, lūk.

pirms seansa mazliet pasēdēju parkā ar franču kūciņu, kafiju un cigareti, lasot vēstuli, ko todien saņēmu. jāmēģina ir dzīvot to iztēlē izveidoto stereotipu par skaisto dzīvi un dažkārt tas pat arī attaisnojas.

piektdien mēs ar visu klasi franču valodās atkal gājām uz lux. skatījāmies herzoga filmu "grizzly man" par tādu vīrieti timothy treadwell, kurš 13 gadus katru vasaru brauca uz aļasku dzīvot kopā ar grizlija lāčiem, viņš tiem gāja klāt, glaudīja. 13 vasarā dažas dienas pirms izbraukšanas viņu un viņa draudzeni nogalināja lācis. man ir daudz ko teikt par to filmu, un gribētu tiešām to pārspriest, bet diemžēl neviens no maniem klasesbiedriem īsti nesaprot tieši to, ko gribu pateikt, kādēļ mani tik ļoti tā filma nokaitināja, nepatika. šādos brīžos man pietrūkst mana tēva, kurš vienmēr ar savilktām acīm klausījās manos garajos monologos un domās par filmām, izrādēm, izstādēm, utt un ik pa brīdim iestarpināja kādu intelektuālu piezīmi.

pēc tam ar klases meitenēm kopā paēdām pusdienas maķītī, devāmies atpakaļ uz skolu.

vakarā ar marie izcepām auzu pārslu cepumus, kas visiem ļoti garšoja un māja smaržoja pēc sviesta un auzu pārslām, veronique arī atbrauca no lyon un mēs visi ēdām vakariņas kopā un dzērām baltvīnu. marie mazliet piedzērās.

sestdien agri no rīta izbraucu uz grenoble, jo mums tur bija AFS diena, bet marie uz nedēļas nogali kannās. bija jauki atkal satikt visus un, lai gan laiks nebija ļoti patīkams un silts, bet bija lietains un mazliet apmācies, grenoble tomēr bija skaista. tāda alpu pilsēta. staigājot pa vecpilsētu tāda sajūta, ka tu esi ļoti zemu, to sajūtu varu salīdzināt ar to, kāda ir tad, kad esi staigājis ar augstpapēžu kurpēm un uzvelc laiviņas. nezinu, vai tas ir tādēļ, jo apkārt visur ir kalni, vai tādēļ, jo uz ielām īsti nav robežu starp tramvaja, mašīnu un gājēju ceļu, bet, nu, tā nu tas ir. grenoble man atgādina šveices alpu pilsētas.

mēs pastaigājām pa vecpilsētu, pa muzejiem, paēdām pusdienas jaukā tējnīcā, uzbraucām ar tādām "olām" augšā uz vienā no kalniem, nokāpām lejā. kalnus rotā skaisti rudenīgi koki, kuri mirdz skaistākajās rudens krāsās, kādas es jebkad biju dzīvē redzējusi.

atpakaļ braucām ar lēno vilcienu. mēs braucām četras meitenes un mēs visas bijām sajūsmā par to, ka vilciens bija sadalīts pa kabīnēm, kā vilciens uz cūkkārpu harijā poterā.

šodien ar benoit un veronique aizgājām tādā divu stundu pārgājienā pa netāliem kalniem, bija neizsakāmi skaisti arī. uzkāpām augšā uz kalna, no kura varēja redzēt rhône upes visus līkločus un blakus esošās pilsētiņas, bet kalni arī apaudzēti ar vīnogulājiem, kuri arī visi ir skaisti dzelteni oranži sarkanīgās rudens krāsās.

vaidziņi sārti no staigāšanas vēsajā rudens gaisā. vispār man vajadzētu sāk mācīties diviem lieliem kontroldarbiem, bet galīgi negribas.

bučas/bisous

-ieva

grenoble

veronique

la chapelle

rhône līkloči rudenī

diena nr.58-61 (BARCELONA)

dzīvās skulptūras

sestdien agri piecēlāmies ar virzienu uz barselonu! holà barcelona!

valence vienā no pēdējiem oktobra rītiem bija mitra, vēsa un miglaina. naktī biju slikti gulējusi, iepriekšējā vakara kokteilīši nepalīdzēja atlūzt mierīgi, kā parasti un mašīnā lielu daļu laika gulēju. divas ar pusi stundas marie stūrēja, atlikušās trīs benoit.

ieradāmies ap trijiem barselonā, kur mūs sagaidīja benoit brālēns dominique. mēs uznesām mantas un tad mazliet atsvaidzinājāmies ar vēsiem dzērieniem uz viņa terases. dominique pats ļoti jūsmo par barselonu un visulaik runāja par dažādajām lieliskajām lietām, kas šeit ir.

pēc tam ar metro aizbraucām uz le rambla, kas ir liela promenāde ar kioskiem un veikaliem, kur stāv visas "dzīvās skulptūras", kuras pakustās, ja iemet mazliet naudiņas. šo es atceros no tās reizes, kad man bija kādi 11 gadi un mēs braucām ar mašīnu uz portugāli, atpakaļ ceļā piestājām arī uz pāris stundām barselonā. es atceros no tā dzīvās skulptūras.

pēc tam apsēdāmies laukumā, kura vārdu es nezinu, mazā kafejnīcā, lai iedzertu alu un uzkostu tipiskās spāņu uzkodas, tapas.

vēlāk pastaigājāmies pa barselonu, bija jau tumšs. aizgājām līdz ostai jūras malā, sajūsminājāmies par tiltu, kurš aizvērās, salocījās un tad pēc tam atlocijās un atvērās. ar autobusu aizbraucām mājās, kur dzērām rozā šampānieti un paēdām vakariņas.

svētdienā mēs no rīta aizbraucām uz pludmali un nopeldējāmies, un bija 1. novembris. es atradu jūrmalā daudz gliemežvāku, kurus ielikšu tajā kastē, ko sūtīšu uz latviju.

pēc tam aizbraucām atpakaļ uz dzīvokli, ar metro aizbraucām uz centru. aizgājām lielās spāņu pusdienās ar paellu, tapām, sangriju un citiem labumiem. īsta spāņu sangrija man tiešām bija atklājums, to var kā limonādi dzert.

kad beidzām ēst, runāt, ēst un runāt, dzert un runāt gājām apskatīt gaudi būvēto casa mila. uzkāpām uz skaistā jumta, kas kalnains ar daudz lielām figūrām, kas kā pumpuri sprāgst laukā no virsmas, no turienes varēja redzēt barselonu tās kantainajā būtībā. barselona kā pilsēta ir ļoti izplānota, visi kvartāli ir vienāda garuma un platuma, ar tādiem nolocītiem stūriem. ja skatās uz barselonas planu, tas ir kā gandrīz skatīties uz rūtiņu papīru ar lielu svītru pa vidu, jo ir iela, kas kā bulta šaujas cauri visiem kvadrātiem, diagonāle.

pēc tam atkal bija tumšs. braucām mājās. vakarā ar projektoru uz sienas skatījāmies filmu, nezinu, kā viņu latviski sauc, bet zinu, ka ik pa brīdim to rāda arī lv televīzijā- l'auberge espagnole, kas stāsta par vienu jaunu francūzi, kurš ar programmu univeristātē uz gadu aizbrauc dzīvot uz barselonu.

es pat sapratu, ko viņi tur franciski runāja.

pirmdien no rīta cēlāmies laicīgi, lai brauktu skatīties sagrada familia, kas ir slavenā nepabeigtā gaudi katedrāle. sapratu, ka tiešām nav nekā, kas liktu tev justies vairāk kā tūristam, kā ilga gaidīšana rindā, lai ietu kaut ko apskatīt. lūk, tā, jā, gaidījām 40 min., lai tiktu iekšā un tad 40 min, lai uzbrauktu augšā tornī.

visi gaudi darbi ir pilni ar krāsām un salīdzinājumiem ar dabu, skaisti ir ka baznīcas sienas ir ar lielām baltām puķēm vai saknēm, zeltītām. baznīca vairāk dabai kā dievam.

vēlāk vēl pastaigājām un tad aizbraucām uz park guell, kas ir liels parks mazliet ārpus barselonas centra. to arī varēja redzēt iepriekšējās dienas filmā un arī "vicky cristina barcelona", tiem, kas redzēja. arī gaudi projektēts ar lielu skaistu, krāsainu terasi un skulptūrām pa vidu. parks ir kalnā, mēs uzkāpām līdz augšai, no kurienes, protams, atkal brīnisķšīgs skats. visā parkā ir tā sausā kataloņu zeme, sausās priedes un apkārt lido zaļi papagaiļi. šeit es arī gribu atgriezties ar kādu no jums un piknika grozu.

vakarā vēl ar benoit un marie aizbraucām uz centru, lai mazliet iepirktos, jo spānijā ir lētāk kā francijā. nopirkām maizes nazi dominique, jo viņiem mājās nebija. viņš bija ļoti priecīgs par šo ciema kukuli.

nākamajā rītā pamodāmies un paēdām vēlas brokastis. ap pusdienu laiku izbraucām, iepriekš piecās stundās ieradāmies, tagad ceļš prasīja desmit stundas ar neizskaidrojami lielu satiksmi. kaut kādā rezervātā paēdām pusdienas un pievakarē piestājām pie vienas no pēdējām spāņu pilsētām pirms robežas.

kad atgriezāmies, ar marie aizgājām uz chams ar viņas draudzenēm. šodien pamodos un sapratu, ka rīt ir jāiet atpakaļ uz skolu, bet man tik ļoti negribas.

bet ar katru dienu saprotu, cik ļoti man patīk francija. ar katru dienu viss tas šeit, kā plaukstoša puķe atveras vēl vairāk un priecē vēl vairāk. es negribu neko aizmirst.

klausos bob dylan- i'm not there.

centrāltirgus

mēs arī peldējāmies

mani viesbrāļi, viesmāsa un mincītis

kantainā Barselona

Gaudí Sagrada Família

viņi turpina celt to, ko Gaudí iesāka 1882

zaļie papagaiļi kokos

le petit chat à park Güell

diena nr.50-57 (cannes cannes cannes)

bonjour, bonjour, mes chéries!

esmu laimīgi atgriezusies valence pēc piecām dienām siltumā, francijas luksusa un glamūra daļas, kur viss ir silts un saulains!

sestdien no rīta devāmies uz staciju ar koferiem, saulaina diena valence. garš vilciena brauciens ar skaistiem skatiem ārā pa logu un franču modes žurnāliem. ieradāmies kannās ar cepurēm un šallēm, nathan mūs sagaidīja t-kreklā.

pie mums pa nakti palika armelles brāļa bērni, jo viņas brālis dzīvo marseļā, bet pa nakti kaut kur brauca ballēties, netālu no itālijas (ballīte netālu no itālijas man atgādina ballīti itālijā, super italiana fiesta!) uz pēdējo francijas pilsētu pirms robežas- menton.

abi divi bāli, ar vasaras raibumiem, kautrīgi, nemaz kā nathan vai maximilian.

svētdien pa dienu neko īpašu nedarījām. vakarā aizbraucām noskatīties filmu nicā, 500 jours ensemble (500 days of summer), nezinu, kā latviski. man likās, ka noteikti būs tā parastā romantiskā komēdija, kas dažkārt ir tik ļoti laikā, un savā ziņā bija jau arī. no vienas puses, filmā nebija nekā īpaši īpaša, brīžiem banāla, brīžiem mīlīga, bet no otras puses, man šķiet, ka pateica daudz ko, ko daudzas "nopietni-atzītās" filmas nepasaka, jo tas vienkārši nav pietiekami nopietni.

par sabiedrību, kura no kartītēm, filmām, mūzikas, utt. ir izveidojusi sev ilgas pēc kaut kā, kas, iespējams, nemaz neeksistē. un meklējot to padara sevi nelaimīgu.

pirmdien ar armelle un marie aizbraucām uz nicu, pastaigājāmies pa vecpilsētu. aizgājām atkal uz kino, šoreiz gan uz nopietnu irāņu drāmu, kas bija orģinālvalodā ar franču subtitriem. es pat nobrīnījos, ka sapratu tik daudz, cik sapratu, bija interesanta.

tad nopirkām lielu saldējumu vienā no tajām bodītēm, kur ir kādi miljons dažādi paštaisītie saldējumi, kā itālijā gelateria, tā šeit glacerie. ar lielajām vafelēm kāpām augšā kalnā uz nicas skatu punktu. kad nokļuvām "virsotnē" tieši bija rozīgi dzeltens saulriets un varēja redzēt visu krastmalu, visu pilsētu, kura mirgoja ar naksnīgām gaismām.

un tur tieši uz maliņas sēdēja pārītis ar piknika grozu un rosé vīna pudeli.

tajos brīžos pārņem tā laime, tā sajūta, ka tiešām viss ir skaists un viss ir iespējams, lai cik banāli to nebūtu teikt. varbūt tikai vēl mazliet ilgāk ir jāpameklē.

vakarā pēc lielajām franču vakariņām ar marie satikām viņas tuvāko draugu kannās, mattieu. ar viņu un viņa draugu ar mašīnu, pīpējot, ātri braucām pa tukšajām kannu ielām līdz boulinga centram. atbrauca vēl kaut kādi viņu draugi un mēs spēlējām biljardu.

tā bija pirmā reize, kad es spēlēju biljardu. teiksim tā, vai nu man ļoti paveicās iesist pāris bumbiņas, vai nu man ļoti neveicās nepieskaroties nevienai, bet galu galā bija forši.

pēc tam aizbraucām iedzert pa aliņam un tad mājās.

otrdien visu dienu ar marie staigājām pa kannām un pa veikaliem, es beidzot sev atradu zābakus un man vairs nav jāstaigā ar manām nobružātajām kurpītēm. marie man pastāstīja vairāk par savu vecāku šķiršanos un tas bija diezgan neglīti.

viesmāte bija tā, kura bija atradusi citu.

vakarā atbrauca armelles draugi uz vakariņām, sēdējām, dzērām vīnu un sidru, viņi runāja, es sēdēju un klausījos.

trešdien ar marie domājām braukt uz pludmali, uzvilkām peldkostīmus, aizbraucām, bet, kad ieradāmies, sapratām, ka mums nav dvieļa. tā nu pasēdējām, pamērcējām kājas un aizstaigājām atpakaļ uz mājām.

ā, un es redzēju, kā palmai apcērp zarus.

ceturtdien pusdienās aizbraucām uz pludmali piknikā. pēc tam nathan un maximilian tur pat aizgāja uz burāšanas treniņu, mēs aizgājām uz tuvāko kafejnīcu iedzert pa pēcpusdienas kafijai, tad pagulējām pludmalē ar grāmatām.

vakarā atgriezāmies valence, pusceļā satikām benoit un mainījām mašīnas. dīvaini bija redzēt abus manus viesvecākus kopā.

šodien kārtīgi izstaigājos pa vairākiem valence parkiem, safotogrāfēju. parc jovet ir ļoti skaists ar visu, ko var parkā vēlēties un daudz ģimenēm ar bērniem, pārīšiem, kuri guļ zālē un jauniešiem, kuri vienkārši lasa. ar mūziku ausīs bija tā kā filmās.

rīt uz barselonu!

jā, tas ir skats no terases pie manas viesmātes

le cannet

armelle un marie

nica KRĒSLĀ

le petit chat à la plage

mincītis pludmalē

diena nr. 48&49

tātad, BREF, trešdien arī viena aizvilkos lietū ar caurām zolēm uz lux kinoteātri skatīties bruņukuģi potjomkinu. nē, bet, ça va, mēs bijām trīs visā zālē. es un viens pēc-pusmūža pāris. liels pieprasījums šeit pēc 20gs 20 gadu kino..

filma bija diezgan forša. man prieks, ka aizgāju, lai gan ir tāda MAZA propaganda, tiešām, minimāla; ļeņins jau netika kā varonis pieminēts sākumā, vidū un beigās. galu galā, vienmēr ir skaisti skatīties, kā matroži saceļas slikta borša dēļ.

nē, bet visumā, iespaidīgi skati un man prieks, tagad varu atķeksēt no eizenšteneina sev vēl vienu filmu.

kad atnācu mājās, piezvanīju un ilgi parunāju ar saviem vecākiem. viņi, protams, par zvanu bija priecīgi un man pašai bija tāds labs garastāvoklis.

bet mans favorītbrīdis bija, kad pēdējam iedeva klausuli manam mazajam, deviņgadīgajam, brālim un viņš sņukstot teica, ka viņam nāk miegs, bet vecāki neļauj iet gulēt, jo grib, lai parunā ar māsu francijā. šādos brīžos tu nezini, smieties vai raudāt.

ceturtdien man bija divas stundas pusdienošanai, un aicināju, lai marie ar ophélie atnāk mājās pusdienot, ka es kaut ko pagatavošu. uztaisīju "veģetārās pusdienas" un visi izskatījās apmierināti ar manām pavāra spējām.

pievakarē aizbraucām apskatīt vēl vienu dzīvokli, kas arī ir diezgan tālu no skolas, bet ir tāds piemīlīgs, četras istabas, liela dzīvojamā istaba, kas ir savienota ar virtuvi, liela terase un skats uz kalniem un parks tieši blakus. tāds jaukiņš dzīvoklītis.

un vakarā dabūju parunāties ar draudziņiem, kas bija tiešām forši. un pat ne nomācoši.

šī diena, protams, vēsturē iezīmēsies ar to, ka pirmoreizi šeit biju makdonaldā (jeb makdo, kā viņi šeit to sauc) ar klases meitenēm.

nenormāli dārgs, un nasing spešel. nezinu, kādēļ visi francūži tik drausmīgi par to sajūsminas.

vakarā ar marie, claire un olivia aizgājām uz viņu iemīļoto bāru le chams. tur ir bārmenis, kas vienmēr prasa mazāk naudas, ne kā viņas īstenībā izdzer un tas ir diezgan forši. dzērām monako, kas ir alus ar grenadīnu, un viņas vēl visas vodka pommes, kas ir ābolu pīrāgs bez kanēļa (nenormāli pārcenots!). un beigās bārmenītis vēl uzsauca pa kokteilim, kas arī bija jauki.

tad gājām uz kaut kādu ballīti centrā, valence ir ļoti skaista naktī. visas vecās ēkas ir izgaismotas un tu tiešām jūties kā francijā ar daudziem mazajiem restorāniem, gaismiņām un spožu, spožu dilstošu mēnesi. ballīte, kā jau franču ballīte- daudz nepazīstamu seju un tā pati ne īpaši foršā mūzika, kas skan visās radio stacijās.

pāri vienpadsmitiem gan sapratu, ka man sāp galva un, godīgi sakot, ir mazliet garlaicīgi un paņēmu riteni, lai brauktu mājās. tieši tad viena meitene gāja laukā no dzīvokļa, tikko vēmusi, nevarēdama pastaigāt noģība uz ielas, daļa draugu pieskrēja, lai palīdzētu, daļai bija vienalga, daļa smējās. es mēģināju paskaidrot tām sejām, ko pazinu, ka tur ir meitene, kurai ir slikti, bet mani neviens nedzirdēja.

priecīga vēl pabraukājos apkārt pa pilsētu ar riteni, lai gan visi atkal bija ļoti nobažījušies, kā es viena braukšu atpakaļ mājās, bet vakars bija tik skaists, ka nevarēja nebraukt ar riteni un franču bereti galvā pa vecajām ieliņām.

šovakar arī pēc ilgiem laikiem ieradās veronique šeit.

rīt braucam uz kannām, atpakaļ tikai ceturtdienas vakarā. pēc tam piektdien uz barselonu, par to esmu drausmīgi safanojusies un visulaik klausos "vicky, cristina, barcelona" mūziku.

man acis krīt ciet, jauku jums brīvlaiku.

à bientôt! bisous!*

diena nr.42-47

tātad visiem, kurus interesē.. par piektdienas vakaru. skrēju no mājām, lai satiktu camille un anaïs pie skolas 20.15. ierados tieši laikā, jo man bija drausmīgi bail nokavēt, camille un anaïs ieradās 20.19 lēnā solī. tad mēs lavijāmies uz l'oasis klubu, ejot pa visām iespējamajām šķēsieliņām, jo viņu vecāki zina, ka anaïs ar camille šodien pie camille mājās, kuras māte ir izbraukusi, strādās pie sava zpd (tpe francijā). mēs aizgājām līdz centram, kur satikām viņu draudzeni, mani iepazīstināja kā " c'est ieva. elle prend des photos, elle fume, elle boit". lieliski, īsi un konstruktīvi.

sākām ātrā solī iet iekšā dziļāk pilsētas centrā, tad iegājām kādā stāvietā un tad cauri kādiem vārtiem, anaïs uz mani paskatījās ar skatienu "fak, es galīgi nezinu, kādā čuhņā viņa mūs ved!" un pasmaidīja.

bija mazliet dīvaini, jo galu galā es biju ar svešiniekiem svešā valstī, bet izejot cauri vārtiem un pāri jumtiem, un cauri slimnīcu baltiem gaiteņiem nonācām mazā, piepīpēta vienistabas dzīvoklī, kur bija tikai ēdiens, gulta, grāmatas, alkohols un amerikas karogs (dažas lietas lielākās kvantitātēs kā citas). stundu tur sēdējām un visi mainījās, kā jau jaunieši parasti dara, ar saviem "dzerstiņu drosmes stāstiem", dzēra un pīpēja. abas manu klasesbiedreņu draudzenes bija pilnīgi gar zemi, bet mēs bijām pilnīgi skaidras.

koncerts sākās 21.00, mēs ieradāmies 21.45. satiku tomā, mēs parunājām un iestūmāmies caur ļaužu masu tieši uz pēdējās dziesmas pēdējām 10 sekundēm. tad pēc tam es satiku vēl daudz paziņas, redzēju daudz pazīstamu seju un daudz nepazīstamu. un 23.30 devos mājās, manas izcili jaukās klasesbiedrenes lucille un stéphanie gribēja atrast kādu, kurš mani pavadītu, bet latvijas urlu norūdīta (nu, labi, neesmu gan!) domāju, ka francijā man taču briesmas nedraud un mierīgi aizcilpoju atpakaļ mājās.

(lai gan viņiem te ir tādi bailīgi čalīši ar skūtām galvām un ķēdēm, kuriem vienmēr ir milzīgi suņi rokās un viņi taisa suņu-cilvēku mītiņus, no tiem man gan ir dienas gaismā bail.)

sestdien mums bija crêpe soirée, uztaisījām crêpe un benoit bija mums bija nopircis arī īsto sidru, jo tas esot tradicionāli ar crêpe. bija ļoti jauki, marie un viņas draudzene olivia mazliet piedzērās, un viņas otra draudzene, claire, man pateica, ka viņas abas netur alkoholu. tad viņas aizgāja uz kādu ballīti un atgriezās 4.00 no rīta, bet es paliku mājās, jo slikti jutos un biju mazliet nogurusi no šīs citas tautas jauniešu uzdzīves.

svētdien marie visu dienu gulēja pēc iepriekšējās nakts uzdzīves un es visu dienu lasīju, rakstīju, zīmēju, neko nedarīju.

pirmdien nekas īpašs nenotika. nosūtīju atbildes vēstuli annai. sanāca galīgi tizla, bet ko nu padarīsi.

otrdien benoit gribēja vakarā braukt uz lyon un palikt pie veronique, bet viņa sastrīdējās ar savu dēlu, viņš viņai pārmeta, ka vienmēr mājās ir daudz ļautiņu un benoit neaizbrauca. bet mēs ēdām artišokus vakariņās.

naktī nevarēju iemigt, sāku nervozēt un aizsūtīju debīlas vēstules. vēl joprojām jūtos mazliet izdrāsta un bēdīga.

šodien peldēšanā sapratu, ka man tiešām patīk peldēt un es gribu atsākt trenēties.

bet tagad līst lietus, lai gan es tik drausmīgi šaumīgi gribu iet uz kino šovakar, bet man nav ne mazākās vēlēšanās izmirkt. bruņukuģis potjomkins.

ā. un apkopojot aptaujas rezultātus. gribētu pateikt vienu lielu merci visiem tiem malacīšiem-saulītēm-zaķīšiem, kuri piedalījās šajā aptaujā, tūlīt, kad būšu izdomājusi kaut ko ne nejēdzīgu, izveidošu jaunu. bet aptaujā dominēja tie, kuri šajām mācību gadā grib atrast kaut kādu laimi (54%), un tad neizšķirts ir starp "saprast, ko es īsti vēlos/kas es esmu" un "atrast draugus" (18%). es pilnīgi jums, mīlīši pievienojos.

à tout,

jūsu jeva.

diena nr.37-41.

svētdienā mēs visi, izņemot, marie pēc lieliem svētkiem aizbraucām uz vienu viduslaiku cietoksni, ne īpaši tālu no valence, uz crest pilsētu. tour de crest ir, iespējams, lielākais cietoksnis/tornis visā francijā un uzkāpjot pašā augšā uz terasēm var redzēt pilnīgi visu reģionu, kalnus un laukus. diena bija saulaina, skaidra un skaista, kas mazo ceļojumu padarīja vēl jo patīkamāku.

interesanti, ka cietumniekiem atļāva uz sienām rakstīt/gravēt, tādā veidā atļaujot viņiem atstāt kaut kādas ziņas par sevi, le graffito (kulturāls dokuments). no šādām zīmēm radās arī mūsdienu graffiti.

vakarā benoit ar veronique aizveda abus puišus pusceļā uz kannām, kur viņus sagaidīja (viesmāte) armelle.

pirmdien no rīta veronique aizbrauca atpakaļ uz lyon. pirmā aukstā diena.

otrdienā nekas īpašs nenotika, salu no auksuma. ā, nē, saņēmu annas vēstuli, ilgi gaidīto.par to paldies!

trešdien man bija stundas tikai no 10.00-12.00. pisine- baseins, peldēšana. 400 metri uz laiku, slikti nenopeldēju, bet man gribētos labāk. gribētos atsākt iet uz treniņiem un peldēt ātrāk/labāk. pašlaik man ar peldēšanu ir kā ar angļu valodu, kaut kas ko iemācījos ļoti agri un labi saglabāju, bet gribu pilnveidot, lai būtu LABĀK.

pēcpusdienā bija skype rendez vous, kas bija jauki, bet būtu varējis būt daudz jaukāk, ja tik ļoti nečakarētos visa tehniskā padarīšana. un brīžiem mazliet skumji, naktī par visu, kas atstāts latvijā sapņoju dīvainus sapņus.

atkal man bija ļoti auksti visu dienu un drausmīgi nožēloju, ka nepaņēmu kaut kādas padomju pufaikas no rīgas, jo mājās nekurina un ārā ir auksti, pat zem segas nav īsti silti.

vakarā ar marie aizgājām uz taking woodstock (jeb hôtel woodstock, šeit francijā). bof. nekas īpašs, man likās, ka varbūt filma būs kaut kas jauns, interesants, bet pēdējā laikā visi atrod kaut kādus dīvainus stāstus, lai aptītu vienu un to pašu ideju- kādēļ dzīvojam? kas ir labi/slikti? ko ir vērts sasniegt?, utt. tie paši neatbildētie jautājumi, uz kuriem arī džordžam klūnijam vistiešākajā piemērā viņa jaunajā filmā, manuprāt, nav atbilžu:

(http://www.apple.com/trailers/paramount/upintheair/)

ceturtdien benoit aizbrauca uz lyon uz nakti un mēs ar marie atkal bijām divatā. biju tik ļoti nogurusi un nosalusi, ka visu vakaru pilnīgi neko nevarēju izdarīt, sapratu, ka man garastāvokļu maiņas šeit ir kā hormonālai grūtniecei. high ups and low lows, kaut kā tā.

un daudz laimes luīzei dzimšanas dienā!

šodien skola kā skola, diena pagāja ļoti ātri. meitenes no manas klases mani uzaicināja šodien iet ar viņām uz kaut kādu koncertu bārā l'oasis, uz kuru ies pilnīgi VISI. visa skola par to runā, un visi ies, marie gan nevar, jo viņai rīt no rīta ir kontroldarbi, bet es izdomāju, ka lai gan ir bijusi gruzīga nedēļa un ir ļoti auksti, man taču ir jāatrod kādi draugi šeit un ir jāiet!

mazais šīs dienas prieciņš gan bija tas, ka atnācu mājās, noliku somu, izgāju ārā ievilkt dūmu, ienācu atkal iekšā. pēkšņi sapratu, ka no kaut kurienes nāk siltums. piegāju klāt radiatoram un sapratu, ka viņš silda. mani franču mājas radiatori beidzot arī silda!

diena nr.34, 35 un 36

pēdējās dienas nav bijušas no spožākajām. viss, kas sēž un notiek latvijā, tā atplūdis arī līdz maniem tālumiem un ne vienmēr domāju, ka tas ir labi. viss ar vecām skolām, vecākiem un darbiem, draugiem un ne-draugiem.

+ vēl, visi, jūs, mīlīši, kuri lasa vai nelasa manus "piedzīvojumus" (hā!) šeit galīgi nedodat ziņas par savu eksistenci, nerakstiet vēstules un tas man beidzot lika saprast, ka esmu diezgan viena visā šajā. varbūt tas ir mazliet labi, ka vairs tik daudz neraksta, bet tajā pašā laikā skumji.

ceturtdienā. pirmo reizi iedevu paklausīties benoit mūziku, ko klausos. uztaisīju izlasīti savā mūzikas atskaņotājā, sēdējām ēdamistabā/koptelpā, kur visi čupojas, un klausījāmies. viņš darīja savas lietas, es savas, bet likās, ka viņam patīk.

pārsteidza tas, ka man uz mobilo telefonu piezvanīja vecāki. iesita biš pa galvu.

piektdienā. pēc stundas parunājos ar savu superīgo vēstures skolotāju. man viņš šausmīgi patīk. trés gentil.

tad ar marie aizbraucām ar riteņiem uz centru dāvanas meklējumos. divas stundas kaut kur vazājāmies, līdz veikalus jau taisīja ciet un vienkārši vairs nebija iespējas neko nopirkt.

pēc tam nopirkām pa kūciņai un aizgājām uz champs de mars uzpīpāt+paēst. skaisti parks saulrietā ar visiem kalniem, kas apkārt.

vakarā benoit atgriezās ar puikām. marie izgāja sēdēt bāros un es izcepu kūku.

sestdienā. no rīta aizbraucām visi skatīties vienu iespējamo māju, uz kuru pārvāksimies. nekad nebiju bijusi tādā braucienā, kā filmās tu ierodies, tev izrāda visu māju un paskaidro visu. māja, sludinājumā mistisku iemeslu dēļ nosaukta par villu, nebija ļoti skaista, bet diezgan liela un ne arī traģiska. vienīgais lielais mīnuss ir tas, ka tālu no visa, īpaši no skolas.

vakarā bija fête benoit dzimšanas dienai par godu. ieradās ophèlie, marie labākā draudzene, un christian, benoit draugs no badmintona, ar savu draudzeni. protams, bijām arī mēs četri bērni un veronique.

marie izslavētie kokteiļi arī bija, tikai tādi diezgan "spēcīgi". tā, lai jūs apgaismotu, varu pateikt, ka gandrīz viena vesela pudele ruma aizgāja uz septiņiem kokteiļiem, jo marie mazliet sajauca proporcijas. lieki teikt, ka tukšā kunģī šitāds liek par sevi manīt. pusglāzē man bija labi. kad pabeidzu glāzi bija jau tā uz ne-saprašanas pusi. un vēl arī vīnu bija daudz vairāk kā pietiekami. atnāca marie draudzenes uz mēs izgājām viņas pavadīt jeb uzpīpēt, godavārds, neatceros, kas bija tas oficiālais iemesls, kādēļ izgājām.

sēdējām kaut kur 5 min attālumā no mājām un man likās, ka neaiziešu atpakaļ līdz mājām. tad sapratu, ka viss prātīgākais, ko tagad varu darīt, ir, vienkārši, iet atpakaļ uz savu istabu un gulēt. tā arī izdarīju, atlūzu.

ā, viena lieta, ko gan vakar uzzināju, ka francūžiem patīk daudz dažāda veida ēdieni, kas mums liekas galīgi dīvaini un pretīgi, viņi var ēst daudz ko, bet ļoti mazam procentam francūžu garšo suši. man tas liekas ĀRKĀRTĪGI dīvaini, bet vakar abas marie draudzenes, kad atnāca, atnesa mazu kastīti suši, ko bija pagatavojušas. viens cilvēks pagaršoja vienu gabaliņu.

labi vismaz, ka viņām garšo. neesmu viena.

šodien mani vēl joprojām moca galvassāpes, jo visu sestdienu man bija kaut kāda pretīga pašsajūta. laikam tagad brauksim uz kādu mazu franču ciematiņu.

à tout!

diena nr.30, 31, 32 un 33. (vaj, kā laiks skrien!)l

laikam tik ilgs laiks nemaz nav pagājis kopš pēdējo reizi rakstīju, bet liekas, ka drausmīgi ilgi te nav būts.

pa tām četrām dienām ir bijušas vairākas pirmās reizes:

• pirmā reize, kad šeit, francijā, biju īsti dusmīga. divas naktis. tā, ka nevarēju aizmigt un spēros gultā no dusmām.
• pirmā reize, kad šeit, francijā, (biju dusmīga) apsvēru vispār saraut visu,. sākot ar to, ka varētu beigt rakstīt šito blogu un visas vēstules, beidzot ar to, ka varētu sagaidīt savu mēneša kabatas naudu un sakrāmēt mantiņas, kaut kur vienkārši bēgt. un tas viss ne jau tādēļ, jo būtu nelaimīga konstanti, bet, jo, nezinu, kādēļ.
• pirmā reize, kad nogaršoju valence specialitāti- le suisse, kas ir tāds cepumu vīriņš. un arī franču klasiskos cepumiņus les macarons.

...un vēl, laikam, visādas, bet iedomājos tikai par šīm.

nedēļas nogalē man bija afs vīkends, uz kuru sākumā galīgi negribējās braukt, bet beigās biju laimīga, ka aizbraucu.

vīkends bija anjou pilsētiņā, kas ir pavisam mazs miestiņš kalnā. un pašā kalna galā ir vecā chateau d'anjou, no kurienes paveras skats uz lielu plakanumu, ko ierobežo kalni. ārprātā skaisti.

benoit mani aizveda valence pie vienas citas afs meitenes ģimenes, kura mani paņēma līdzi. braucot ar viņu, sapratu, cik ļoti man ir noveicies ar ģimeni. tā ģimene neļauj viņai palikt nomodā pēc 9.30, viņa drīkst skatīties tv/lietot datoru stundu dienā, neļauj ballēties. c'est pas cool.

atbraucām, mūs sadalīja pa grupiņām un mēs, kā jau visos šādos afs pasākumos runājām par visu to, kas mums patīk/nepatīk, ko mēs gribam sasniegt/ko atstājām "savā valstī", utt. biju laimīga, jo beidzot, nebiju austrumeiropiešu grupā, kur, atvainojos, bet parasti visi sēž klusi un pelēki. vai sliktākajā gadījumā, kā bija parīzē, ir viena idiotiska rumāņu čikse, kas VISU laiku kaut ko gvelž, ne pa tēmu, piebiksta vadītājam un pasaka, ka viņam smuks t-krekls vai, ka viņai patīk franču elektroniskā mūzika, un tev vienkārši gribas viņai iedot pa seju. šoreiz mani ielika skandināvu grupiņā- divas islandietes, divas norvēģietes un es. bija pat interesanti klausīties, ko viņas stāstīja.

nu, jā, vakarā laikam izdarīju nūģīgāko lietu, ko savā mūžā esmu darījusi. mēs četri, ar amerikāņiem, sanācām kopā un atradām istabu ar galdu un uztaisījām mājasdarbu klubiņu, jo mums nebija cita laika, kad tos izdarīt. beigās gan sākām runāt un klausīties mūziku, un neko daudz neizdarījām, bet tik un tā nav krutuma kalngals, tā teikt. bet, nu, labi, citi spēlēja spēles. tas esot bijis baigi forši.

nākamajā dienā bija visādas āra spēles. un arī rakstījām sev vēstules, kuras saņemsim gada beigās. tas man ļoti atgādināja par jasiņu, kā mēs tās rakstījām katrus ziemassvētkus un likām tur naudu un uzlīmes, un citus nieciņus.

vēlāk bija pikniks. tagad iedomājies franciju, tu saproti, ka viņi tur visi ļoti mīl ēst. un, kad kādiem četrdesmit vecākiem pasaka, ka būs pikniks un visi nes savus "groziņus", saproti, ka tie nav speķa pīrādziņi. visi bērni bija apstulbuši no ēdiena daudzuma, jo reāli katru reizi, kad pienāca pie galda tur bija kaut kas jauns, sākot no sacepumiem, salātiem, kūkām, makaroniem, sieriem, maizēm, utt.

vēlāk braucām uz lyon ar benoit. man liekas, ka neprasmīgi franciski tik daudz muldēju visu ceļu, ka viņa vietā jau būtu uzkliegusi, lai aizver muti.

aizbraucām uz veronique māju, viņa dzīvo mazliet nost no lyon paša centra, tādā mierīgā vecā rajonā. viņai ir divas ne īpaši lielas mājas pagalmā, kurām pa vidu ir mazs dārziņš un terase. viena māja ir viņai, viena viņas bērniem. diezgan smuki. satiku arī viņas vecāko dēlu, arthur, un meitu, julie, kas ir aptuveni manā vecumā.

tad bija raphael saadiq, kurš ir veronique iemīļots mūziķis, koncerts. man nav nekas pret funk/soul/jazz mūziku, bet divas stundas, kad dziesmas ir gandrīz vienādas nav nekas drausmīgi dižš. mani gan vienmēr apbrīno tas, kā šitie mūziķi dzied, galvu pavērsuši pret debesīm ar acīm ciet, it kā dzirdot kaut ko, ko mēs nedzirdam, redzot, kaut ko, ko mēs neredzam.

pirmdien benoit parakstīja dokumentus un pārdeva māju. mēs izvācamies līdz 15. decembrim. nav vēl zināma vieta, uz kurieni, bet te pat valence, ne īpaši tālu no centra. viens dzīvoklis, ko apsver ir ar terasi. ar terasi, uz kuras ir baseins. jā, izklausās diezgan stilīgi, bet tik un tā nav baigā vēlme kaut kur krāmēties. pilnīgi iedomājos, kā kraušu čupās visus avrilas plakātus no manas istabas, nezinu, kā sakārtot visas louise mantas..

vakar benoit aizbrauca uz lyon un mēs ar marie bijām atkal divas. es aizbraucu uz mediatēku un izņēmu jaunas grāmatas. pagatavojām baigās vakariņas ar kokteilīšiem no kokteiļu grāmatiņas. un vakarā skatījāmies bīstamās mājsaimnieces franciski. klasna.

man pietrūkst fotografešanas. viss process un bildes. lasot to grāmatu īpaši pietrūkst. nav jau tā, ka šeit es nefotografētu, bet viss ir daudz lēnāk un mazāk, nejūtos tā, ka es to maz darītu.

...un šodien. nekas tāds. tagad klausos mirah- the dogs of B.A. un mazliet sapņoju, ka vienu dienu būšu pilnīgi neatkarīga un aizbraukšu uz argentīnu.

bisons, mes chèries!

diena nr.27, 28 un 29.

nedēļas otrā puse bija tāda diezgan skaista.

trešdien kino nodarbībā skatījāmies tās īsfilmas, ko pagājušo gad uzņēma tie, kas bija izvēlējušies šo kā fakultatīvo. visas tādas daļēji dokumentālās, mockumentary. un pēc tam michel moore "bowling for columbine". tā brīžiem smieklīga, brīžiem nē, man jau vispār viņš tā īpaši nepatīk, kā viņš sagroza faktus saviem uzskatiem par labu, bet daudzas lietas filmā bija interesantas. visa filmas galvenā tēma ir vardarbība tieši ar šaujamieročiem amerikā, uzsvars tieši uz vardarbību skolās. columbine vidusskolā notika viens milzīgs slaktiņš, kur divi vidusskolēni sašāva/nogalināja/ievainoja kādus 140 cilvēkus.

man patika arī fish tank, ko bijām aizgājuši noskatīties otrdien. tāda skarba, bet ļoti skaisti nofilmēta filma par meiteni no slikta rajona ar nelabvēlīgu ģimeni, nezina, ko darīt un tādēļ, nemācēdama ar to tikt galā ar nolūku sāpina visus pārējos.

trešdien arī mans viesutēvs aizbrauca projām uz divām naktīm uz angliju (angleterre) un mēs ar marie palikām divatā.

ceturtdien man stundas laimīgi sākās 9.00. piecēlos, uzvāriju sev kafiju tādu, kā latvijā sliktākajos apstākļos, kad vienkārši uzlej kafijai krūzītē ūdeni un tev visi biezumi krūzītē arī paliek. drausmīgi tādu sagribējās un ar cigareti. vēss, gaiši pelēki zils rīts, kā jau viņi te mēdz būt.

pa dienu viņi aiztaisīja baseinu ziemai ciet. laikam nekad tā arī nepeldēšu šajā baseinā.

pa dienu bija drausmīgs čeinsmoukings.

ā, un saņēmu vēstulīti un kartīti, kas mani drausmīgi iepriecināja. liels paldies. visur dzirdu arī par annas baigo pārsteigumvēstuli, bet neesmu vēl saņēmusi.

šodien pēc skolas ar marijas super retro riteni aizbraucu uz centru. mazliet iepirkos to, ko vajadzēja un nevajadzēja. biju uz ašenem, kas franciski ir h&m, pastaigāju pa pilsētu un tad aizbraucu uz valence iecienītāko un slavenāko parku champs de mars, kur ir tāda skaista nojumīte/lapene, pat nezinu, kā to nosaukt latviski, kiosk de peynets, kas ir visās bildēs ar valence, bet nebiju tur vēl aizgājusi. ar veco pilsētu fonā, rhones upi pa labi un krēmkrāsas sauli acu priekšā bija diezgan skaisti.

marie aizbrauca uz kannām šonedēļ, es rīt braukšu uz afs vīkendu, lai gan galīgi negribās. šodien ar benoit esam vieni mājās, jauki paēdām vakariņas un gari parunājām, kaut kā franciski. pff, tas skatiens, kad cilvēki savelk sejas un saspringst, mēģinot saprast, ko tu viņiem saki, ir nogurdinošs.

marie atsūtīja ziņu, ka viņas vilciens marseļā ir apstādināts uz nenoteiktu laiku. benoit teica, ka tas nereti notiek un bieži vien iemesls ir tas, ka kāds ir izlecis vilciena priekšā un mēģinājis izdarīt pašnāvību.

man nāk miegs, rīt no rīta atkal ar riteni uz tirgu! lasu sontāgas "on photography", drausmīgi interesanti, bet sarežģīti reizē. liek domāt.

ā, un vēl viena no manām mīļākajām literatūrām ir mana brāļa izsmeļošās vēstules, piemēram, šodien: "mamma saka čau". no citas: "man iet baigi labi. algebrā dabūju 8 un 9".

man šķiet viņam ir talants.

bonsoir!

diena nr. 23,24, 25 & 26

tātad, sestdiena (samedi-diena nr.23). sākās ar tirgu.

kamēr mēs bijām tirgū, marie gāja uz skolu, jo viņai atsevišķos sestdienu rītos ir stundas. šoreiz viņai bija četras stundas, divu bloku kontroldarbi fizikā un matemātikā. superīgs veids, kā iesākt nedēļas nogali.

paēdām garas jo garas pusdienas. sēdējām ārā, saulīte spīdēja, runājām.

vakarā bija ballīte. daudz ko bezjēdzīgu par to varētu te klāstīt, bet to nedarīšu, jo tas nav ne interesanti, ne nozīmīgi un katrā ziņā ne īpaši glaimojoši, skaisti.

no rīta pamodāmies ar nutellas maizīti. nutella francūžiem ir tik mīļa kā latviešiem alus. visiem mājās vienmēr ir nutella, visi vienmēr jūsmo par nutellu, francūži, kas ir aizbraukuši uz vietām, kur tās nav par to sūdzas un amerikāņi, kas ir atbraukuši uz franciju, par to jūsmo kā vienu no lielākajiem atklājumiem.

pēc tam četratā sēdāmies mašīnā un burvīgā, siltā un saulainā dienā francijas alpu reģionā devāmies apskatīt mazu pilsētiņu ar lielu pili (chateau) suze de rousse.

suze de rousse atrodas kādus 70-80 km no valence, pašā pilsētiņā nekā nav, bet pils ir viena no trim slavenākajām un lielākajām reģionā. kad atbraucām, visi bija ļoti izsalkuši, tādēļ aizgājām uz jauku mazu restorānu ar mazu terasi.

mazā nutellas maize manu kunģi nebija no rīta tā riktīgi piepildījusi, un lai gan nejutos īpaši izsalkusi, man pietika ar vienu mazu aperatīvu, lai sēdētu bišķiņ iereibušai pie pusdienu galda. man tas katrā ziņā likās smieklīgi. paldies dievam, ka nerunāju neko daudz un neliku noprast par savu stāvokli savai viesģimenei.

pēc pusdienām uzkāpām kalnā uz chateau. pusi no chateau suze de rousse aizņem vīnu universitāte. stilīgi, jo es nemaz nezināju, ka kaut kur pasaulē, kas tāds eksistē, bet vajadzēja jau iedomāties, ka franči būs par to padomājuši..

pati pils bija skaista, bet nekas tāds īpaši grandiozs, bet apkārt bija burvīgs mežš, kurš atgādina tādu no filmām par maģiju. lillā puķītes noklāj zemi un tievi koki aizsedz debesis.

pirmdien (lundi- nr.25) mūsu klase gāja uz teātri. le procés du bill clinton. uz teātri braucu ar marie riteni, kurš ir ļoti vecs un stilīgs pilsētas ritenis ar groziņu priekšā. un saulrietā, stāvot uz teātra trepītēm ar visu manu franču klasi, sajutos tā silti un labi.

izrāde bija tā, nu, nekas īpašs. nu, labi, es jau arī visu, ko viņi tur runāja, nesapratu, bet tā, salīdzinot, ar to, ko esmu rīgā redzējusi, šis nekas spešel nebija.

šodien visi iesim uz angļu filmu (KAS BŪS ORĢINĀLVALODĀ!!! JĀ!!!!) fish tank. skaitās ļoti laba, kaut ko uzvarējusi arī kannās un pilnīgi visa mana pilsēta par to runā. valence ir trīs kino teātri, no kuriem divos rāda nekomerciālas/vecas filmas. šeit daudzi interesējas par kino un esmu par to tik pateicīga, es dzīvoju franču alpu reģiona kino galvaspilsētā! jupī!

ā, un mums šodien arī izdeva kontroldarbus vēsturē+matemātikā. vēsturē skolotājs bija tik jauks un man neielika atzīmi, bet tikai komentēja. nekas jau, ka mans kontroldarbs izskatās kā apliets ar sarkano tinti. un matemātikā es dabūju 13. ā, jā, nebiju pieminējusi vēl, ka francūžiem atzīmju sistēma ir no 1 līdz 20. nezinu, kādēļ, bet tā nu tas ir.

domāju, ka dabūšu franču coberu savā šīs dienas bioloģijas kontroldarbā. lai cik tas arī nebūtu neloģiski, bet es pēc trim nedēļām francijā neesmu iemācījusies aprakstīt vairošanās sistēmu franciski (arī latviski ne!)

labi, čau, mīlīši.

valence tirgus

place de l'universite, kur katru sestdienu notiek vietējo zemnieku tirdziņš. cilvēku ir tik daudz, ka liekas, ka sanākusi ir visa pilsēta.

jā, izrādās, ka viņiem arī ir daudz sēņu. viņi visas sēnes gan sauc par šampinjoniem.

viss, ko viņi tur pārdod ir audzēts valence reģionā. skaists, tīrs un īpaši lielisks ar rudens gaismu, kas krīt virsū.

nebūs baigais šokeris- bet francūži mīl sieru. daudz un dažādu. siers, siers, siers: fromage.

un pārzina viņi arī to ļoti labi.

un gards arī ir, ļoti.

šitais ir kaut kāds reģionālais medus (miel), ko mans viesutēvs katru rītu ēd kopā ar maizīti (pain) un lielu bļodu tējas.

šīs dienas šokeris: no rīta, kad paņēmu tetley tējas maisiņu, lai uzlietu sev mazu jauku rīta tējas krūzīti, uz paciņas aizmugurē izlasīju: "zaļā tēja ar izsmalcinātu bergamota aromātu". skaidrā latviešu valodā. dīvaini, kā tās lietas piezogas no muguras.

benoit un veronika