diena nr.50-57 (cannes cannes cannes)

bonjour, bonjour, mes chéries!

esmu laimīgi atgriezusies valence pēc piecām dienām siltumā, francijas luksusa un glamūra daļas, kur viss ir silts un saulains!

sestdien no rīta devāmies uz staciju ar koferiem, saulaina diena valence. garš vilciena brauciens ar skaistiem skatiem ārā pa logu un franču modes žurnāliem. ieradāmies kannās ar cepurēm un šallēm, nathan mūs sagaidīja t-kreklā.

pie mums pa nakti palika armelles brāļa bērni, jo viņas brālis dzīvo marseļā, bet pa nakti kaut kur brauca ballēties, netālu no itālijas (ballīte netālu no itālijas man atgādina ballīti itālijā, super italiana fiesta!) uz pēdējo francijas pilsētu pirms robežas- menton.

abi divi bāli, ar vasaras raibumiem, kautrīgi, nemaz kā nathan vai maximilian.

svētdien pa dienu neko īpašu nedarījām. vakarā aizbraucām noskatīties filmu nicā, 500 jours ensemble (500 days of summer), nezinu, kā latviski. man likās, ka noteikti būs tā parastā romantiskā komēdija, kas dažkārt ir tik ļoti laikā, un savā ziņā bija jau arī. no vienas puses, filmā nebija nekā īpaši īpaša, brīžiem banāla, brīžiem mīlīga, bet no otras puses, man šķiet, ka pateica daudz ko, ko daudzas "nopietni-atzītās" filmas nepasaka, jo tas vienkārši nav pietiekami nopietni.

par sabiedrību, kura no kartītēm, filmām, mūzikas, utt. ir izveidojusi sev ilgas pēc kaut kā, kas, iespējams, nemaz neeksistē. un meklējot to padara sevi nelaimīgu.

pirmdien ar armelle un marie aizbraucām uz nicu, pastaigājāmies pa vecpilsētu. aizgājām atkal uz kino, šoreiz gan uz nopietnu irāņu drāmu, kas bija orģinālvalodā ar franču subtitriem. es pat nobrīnījos, ka sapratu tik daudz, cik sapratu, bija interesanta.

tad nopirkām lielu saldējumu vienā no tajām bodītēm, kur ir kādi miljons dažādi paštaisītie saldējumi, kā itālijā gelateria, tā šeit glacerie. ar lielajām vafelēm kāpām augšā kalnā uz nicas skatu punktu. kad nokļuvām "virsotnē" tieši bija rozīgi dzeltens saulriets un varēja redzēt visu krastmalu, visu pilsētu, kura mirgoja ar naksnīgām gaismām.

un tur tieši uz maliņas sēdēja pārītis ar piknika grozu un rosé vīna pudeli.

tajos brīžos pārņem tā laime, tā sajūta, ka tiešām viss ir skaists un viss ir iespējams, lai cik banāli to nebūtu teikt. varbūt tikai vēl mazliet ilgāk ir jāpameklē.

vakarā pēc lielajām franču vakariņām ar marie satikām viņas tuvāko draugu kannās, mattieu. ar viņu un viņa draugu ar mašīnu, pīpējot, ātri braucām pa tukšajām kannu ielām līdz boulinga centram. atbrauca vēl kaut kādi viņu draugi un mēs spēlējām biljardu.

tā bija pirmā reize, kad es spēlēju biljardu. teiksim tā, vai nu man ļoti paveicās iesist pāris bumbiņas, vai nu man ļoti neveicās nepieskaroties nevienai, bet galu galā bija forši.

pēc tam aizbraucām iedzert pa aliņam un tad mājās.

otrdien visu dienu ar marie staigājām pa kannām un pa veikaliem, es beidzot sev atradu zābakus un man vairs nav jāstaigā ar manām nobružātajām kurpītēm. marie man pastāstīja vairāk par savu vecāku šķiršanos un tas bija diezgan neglīti.

viesmāte bija tā, kura bija atradusi citu.

vakarā atbrauca armelles draugi uz vakariņām, sēdējām, dzērām vīnu un sidru, viņi runāja, es sēdēju un klausījos.

trešdien ar marie domājām braukt uz pludmali, uzvilkām peldkostīmus, aizbraucām, bet, kad ieradāmies, sapratām, ka mums nav dvieļa. tā nu pasēdējām, pamērcējām kājas un aizstaigājām atpakaļ uz mājām.

ā, un es redzēju, kā palmai apcērp zarus.

ceturtdien pusdienās aizbraucām uz pludmali piknikā. pēc tam nathan un maximilian tur pat aizgāja uz burāšanas treniņu, mēs aizgājām uz tuvāko kafejnīcu iedzert pa pēcpusdienas kafijai, tad pagulējām pludmalē ar grāmatām.

vakarā atgriezāmies valence, pusceļā satikām benoit un mainījām mašīnas. dīvaini bija redzēt abus manus viesvecākus kopā.

šodien kārtīgi izstaigājos pa vairākiem valence parkiem, safotogrāfēju. parc jovet ir ļoti skaists ar visu, ko var parkā vēlēties un daudz ģimenēm ar bērniem, pārīšiem, kuri guļ zālē un jauniešiem, kuri vienkārši lasa. ar mūziku ausīs bija tā kā filmās.

rīt uz barselonu!

jā, tas ir skats no terases pie manas viesmātes

le cannet

armelle un marie

nica KRĒSLĀ

le petit chat à la plage

mincītis pludmalē

diena nr. 48&49

tātad, BREF, trešdien arī viena aizvilkos lietū ar caurām zolēm uz lux kinoteātri skatīties bruņukuģi potjomkinu. nē, bet, ça va, mēs bijām trīs visā zālē. es un viens pēc-pusmūža pāris. liels pieprasījums šeit pēc 20gs 20 gadu kino..

filma bija diezgan forša. man prieks, ka aizgāju, lai gan ir tāda MAZA propaganda, tiešām, minimāla; ļeņins jau netika kā varonis pieminēts sākumā, vidū un beigās. galu galā, vienmēr ir skaisti skatīties, kā matroži saceļas slikta borša dēļ.

nē, bet visumā, iespaidīgi skati un man prieks, tagad varu atķeksēt no eizenšteneina sev vēl vienu filmu.

kad atnācu mājās, piezvanīju un ilgi parunāju ar saviem vecākiem. viņi, protams, par zvanu bija priecīgi un man pašai bija tāds labs garastāvoklis.

bet mans favorītbrīdis bija, kad pēdējam iedeva klausuli manam mazajam, deviņgadīgajam, brālim un viņš sņukstot teica, ka viņam nāk miegs, bet vecāki neļauj iet gulēt, jo grib, lai parunā ar māsu francijā. šādos brīžos tu nezini, smieties vai raudāt.

ceturtdien man bija divas stundas pusdienošanai, un aicināju, lai marie ar ophélie atnāk mājās pusdienot, ka es kaut ko pagatavošu. uztaisīju "veģetārās pusdienas" un visi izskatījās apmierināti ar manām pavāra spējām.

pievakarē aizbraucām apskatīt vēl vienu dzīvokli, kas arī ir diezgan tālu no skolas, bet ir tāds piemīlīgs, četras istabas, liela dzīvojamā istaba, kas ir savienota ar virtuvi, liela terase un skats uz kalniem un parks tieši blakus. tāds jaukiņš dzīvoklītis.

un vakarā dabūju parunāties ar draudziņiem, kas bija tiešām forši. un pat ne nomācoši.

šī diena, protams, vēsturē iezīmēsies ar to, ka pirmoreizi šeit biju makdonaldā (jeb makdo, kā viņi šeit to sauc) ar klases meitenēm.

nenormāli dārgs, un nasing spešel. nezinu, kādēļ visi francūži tik drausmīgi par to sajūsminas.

vakarā ar marie, claire un olivia aizgājām uz viņu iemīļoto bāru le chams. tur ir bārmenis, kas vienmēr prasa mazāk naudas, ne kā viņas īstenībā izdzer un tas ir diezgan forši. dzērām monako, kas ir alus ar grenadīnu, un viņas vēl visas vodka pommes, kas ir ābolu pīrāgs bez kanēļa (nenormāli pārcenots!). un beigās bārmenītis vēl uzsauca pa kokteilim, kas arī bija jauki.

tad gājām uz kaut kādu ballīti centrā, valence ir ļoti skaista naktī. visas vecās ēkas ir izgaismotas un tu tiešām jūties kā francijā ar daudziem mazajiem restorāniem, gaismiņām un spožu, spožu dilstošu mēnesi. ballīte, kā jau franču ballīte- daudz nepazīstamu seju un tā pati ne īpaši foršā mūzika, kas skan visās radio stacijās.

pāri vienpadsmitiem gan sapratu, ka man sāp galva un, godīgi sakot, ir mazliet garlaicīgi un paņēmu riteni, lai brauktu mājās. tieši tad viena meitene gāja laukā no dzīvokļa, tikko vēmusi, nevarēdama pastaigāt noģība uz ielas, daļa draugu pieskrēja, lai palīdzētu, daļai bija vienalga, daļa smējās. es mēģināju paskaidrot tām sejām, ko pazinu, ka tur ir meitene, kurai ir slikti, bet mani neviens nedzirdēja.

priecīga vēl pabraukājos apkārt pa pilsētu ar riteni, lai gan visi atkal bija ļoti nobažījušies, kā es viena braukšu atpakaļ mājās, bet vakars bija tik skaists, ka nevarēja nebraukt ar riteni un franču bereti galvā pa vecajām ieliņām.

šovakar arī pēc ilgiem laikiem ieradās veronique šeit.

rīt braucam uz kannām, atpakaļ tikai ceturtdienas vakarā. pēc tam piektdien uz barselonu, par to esmu drausmīgi safanojusies un visulaik klausos "vicky, cristina, barcelona" mūziku.

man acis krīt ciet, jauku jums brīvlaiku.

à bientôt! bisous!*

diena nr.42-47

tātad visiem, kurus interesē.. par piektdienas vakaru. skrēju no mājām, lai satiktu camille un anaïs pie skolas 20.15. ierados tieši laikā, jo man bija drausmīgi bail nokavēt, camille un anaïs ieradās 20.19 lēnā solī. tad mēs lavijāmies uz l'oasis klubu, ejot pa visām iespējamajām šķēsieliņām, jo viņu vecāki zina, ka anaïs ar camille šodien pie camille mājās, kuras māte ir izbraukusi, strādās pie sava zpd (tpe francijā). mēs aizgājām līdz centram, kur satikām viņu draudzeni, mani iepazīstināja kā " c'est ieva. elle prend des photos, elle fume, elle boit". lieliski, īsi un konstruktīvi.

sākām ātrā solī iet iekšā dziļāk pilsētas centrā, tad iegājām kādā stāvietā un tad cauri kādiem vārtiem, anaïs uz mani paskatījās ar skatienu "fak, es galīgi nezinu, kādā čuhņā viņa mūs ved!" un pasmaidīja.

bija mazliet dīvaini, jo galu galā es biju ar svešiniekiem svešā valstī, bet izejot cauri vārtiem un pāri jumtiem, un cauri slimnīcu baltiem gaiteņiem nonācām mazā, piepīpēta vienistabas dzīvoklī, kur bija tikai ēdiens, gulta, grāmatas, alkohols un amerikas karogs (dažas lietas lielākās kvantitātēs kā citas). stundu tur sēdējām un visi mainījās, kā jau jaunieši parasti dara, ar saviem "dzerstiņu drosmes stāstiem", dzēra un pīpēja. abas manu klasesbiedreņu draudzenes bija pilnīgi gar zemi, bet mēs bijām pilnīgi skaidras.

koncerts sākās 21.00, mēs ieradāmies 21.45. satiku tomā, mēs parunājām un iestūmāmies caur ļaužu masu tieši uz pēdējās dziesmas pēdējām 10 sekundēm. tad pēc tam es satiku vēl daudz paziņas, redzēju daudz pazīstamu seju un daudz nepazīstamu. un 23.30 devos mājās, manas izcili jaukās klasesbiedrenes lucille un stéphanie gribēja atrast kādu, kurš mani pavadītu, bet latvijas urlu norūdīta (nu, labi, neesmu gan!) domāju, ka francijā man taču briesmas nedraud un mierīgi aizcilpoju atpakaļ mājās.

(lai gan viņiem te ir tādi bailīgi čalīši ar skūtām galvām un ķēdēm, kuriem vienmēr ir milzīgi suņi rokās un viņi taisa suņu-cilvēku mītiņus, no tiem man gan ir dienas gaismā bail.)

sestdien mums bija crêpe soirée, uztaisījām crêpe un benoit bija mums bija nopircis arī īsto sidru, jo tas esot tradicionāli ar crêpe. bija ļoti jauki, marie un viņas draudzene olivia mazliet piedzērās, un viņas otra draudzene, claire, man pateica, ka viņas abas netur alkoholu. tad viņas aizgāja uz kādu ballīti un atgriezās 4.00 no rīta, bet es paliku mājās, jo slikti jutos un biju mazliet nogurusi no šīs citas tautas jauniešu uzdzīves.

svētdien marie visu dienu gulēja pēc iepriekšējās nakts uzdzīves un es visu dienu lasīju, rakstīju, zīmēju, neko nedarīju.

pirmdien nekas īpašs nenotika. nosūtīju atbildes vēstuli annai. sanāca galīgi tizla, bet ko nu padarīsi.

otrdien benoit gribēja vakarā braukt uz lyon un palikt pie veronique, bet viņa sastrīdējās ar savu dēlu, viņš viņai pārmeta, ka vienmēr mājās ir daudz ļautiņu un benoit neaizbrauca. bet mēs ēdām artišokus vakariņās.

naktī nevarēju iemigt, sāku nervozēt un aizsūtīju debīlas vēstules. vēl joprojām jūtos mazliet izdrāsta un bēdīga.

šodien peldēšanā sapratu, ka man tiešām patīk peldēt un es gribu atsākt trenēties.

bet tagad līst lietus, lai gan es tik drausmīgi šaumīgi gribu iet uz kino šovakar, bet man nav ne mazākās vēlēšanās izmirkt. bruņukuģis potjomkins.

ā. un apkopojot aptaujas rezultātus. gribētu pateikt vienu lielu merci visiem tiem malacīšiem-saulītēm-zaķīšiem, kuri piedalījās šajā aptaujā, tūlīt, kad būšu izdomājusi kaut ko ne nejēdzīgu, izveidošu jaunu. bet aptaujā dominēja tie, kuri šajām mācību gadā grib atrast kaut kādu laimi (54%), un tad neizšķirts ir starp "saprast, ko es īsti vēlos/kas es esmu" un "atrast draugus" (18%). es pilnīgi jums, mīlīši pievienojos.

à tout,

jūsu jeva.

diena nr.37-41.

svētdienā mēs visi, izņemot, marie pēc lieliem svētkiem aizbraucām uz vienu viduslaiku cietoksni, ne īpaši tālu no valence, uz crest pilsētu. tour de crest ir, iespējams, lielākais cietoksnis/tornis visā francijā un uzkāpjot pašā augšā uz terasēm var redzēt pilnīgi visu reģionu, kalnus un laukus. diena bija saulaina, skaidra un skaista, kas mazo ceļojumu padarīja vēl jo patīkamāku.

interesanti, ka cietumniekiem atļāva uz sienām rakstīt/gravēt, tādā veidā atļaujot viņiem atstāt kaut kādas ziņas par sevi, le graffito (kulturāls dokuments). no šādām zīmēm radās arī mūsdienu graffiti.

vakarā benoit ar veronique aizveda abus puišus pusceļā uz kannām, kur viņus sagaidīja (viesmāte) armelle.

pirmdien no rīta veronique aizbrauca atpakaļ uz lyon. pirmā aukstā diena.

otrdienā nekas īpašs nenotika, salu no auksuma. ā, nē, saņēmu annas vēstuli, ilgi gaidīto.par to paldies!

trešdien man bija stundas tikai no 10.00-12.00. pisine- baseins, peldēšana. 400 metri uz laiku, slikti nenopeldēju, bet man gribētos labāk. gribētos atsākt iet uz treniņiem un peldēt ātrāk/labāk. pašlaik man ar peldēšanu ir kā ar angļu valodu, kaut kas ko iemācījos ļoti agri un labi saglabāju, bet gribu pilnveidot, lai būtu LABĀK.

pēcpusdienā bija skype rendez vous, kas bija jauki, bet būtu varējis būt daudz jaukāk, ja tik ļoti nečakarētos visa tehniskā padarīšana. un brīžiem mazliet skumji, naktī par visu, kas atstāts latvijā sapņoju dīvainus sapņus.

atkal man bija ļoti auksti visu dienu un drausmīgi nožēloju, ka nepaņēmu kaut kādas padomju pufaikas no rīgas, jo mājās nekurina un ārā ir auksti, pat zem segas nav īsti silti.

vakarā ar marie aizgājām uz taking woodstock (jeb hôtel woodstock, šeit francijā). bof. nekas īpašs, man likās, ka varbūt filma būs kaut kas jauns, interesants, bet pēdējā laikā visi atrod kaut kādus dīvainus stāstus, lai aptītu vienu un to pašu ideju- kādēļ dzīvojam? kas ir labi/slikti? ko ir vērts sasniegt?, utt. tie paši neatbildētie jautājumi, uz kuriem arī džordžam klūnijam vistiešākajā piemērā viņa jaunajā filmā, manuprāt, nav atbilžu:

(http://www.apple.com/trailers/paramount/upintheair/)

ceturtdien benoit aizbrauca uz lyon uz nakti un mēs ar marie atkal bijām divatā. biju tik ļoti nogurusi un nosalusi, ka visu vakaru pilnīgi neko nevarēju izdarīt, sapratu, ka man garastāvokļu maiņas šeit ir kā hormonālai grūtniecei. high ups and low lows, kaut kā tā.

un daudz laimes luīzei dzimšanas dienā!

šodien skola kā skola, diena pagāja ļoti ātri. meitenes no manas klases mani uzaicināja šodien iet ar viņām uz kaut kādu koncertu bārā l'oasis, uz kuru ies pilnīgi VISI. visa skola par to runā, un visi ies, marie gan nevar, jo viņai rīt no rīta ir kontroldarbi, bet es izdomāju, ka lai gan ir bijusi gruzīga nedēļa un ir ļoti auksti, man taču ir jāatrod kādi draugi šeit un ir jāiet!

mazais šīs dienas prieciņš gan bija tas, ka atnācu mājās, noliku somu, izgāju ārā ievilkt dūmu, ienācu atkal iekšā. pēkšņi sapratu, ka no kaut kurienes nāk siltums. piegāju klāt radiatoram un sapratu, ka viņš silda. mani franču mājas radiatori beidzot arī silda!

diena nr.34, 35 un 36

pēdējās dienas nav bijušas no spožākajām. viss, kas sēž un notiek latvijā, tā atplūdis arī līdz maniem tālumiem un ne vienmēr domāju, ka tas ir labi. viss ar vecām skolām, vecākiem un darbiem, draugiem un ne-draugiem.

+ vēl, visi, jūs, mīlīši, kuri lasa vai nelasa manus "piedzīvojumus" (hā!) šeit galīgi nedodat ziņas par savu eksistenci, nerakstiet vēstules un tas man beidzot lika saprast, ka esmu diezgan viena visā šajā. varbūt tas ir mazliet labi, ka vairs tik daudz neraksta, bet tajā pašā laikā skumji.

ceturtdienā. pirmo reizi iedevu paklausīties benoit mūziku, ko klausos. uztaisīju izlasīti savā mūzikas atskaņotājā, sēdējām ēdamistabā/koptelpā, kur visi čupojas, un klausījāmies. viņš darīja savas lietas, es savas, bet likās, ka viņam patīk.

pārsteidza tas, ka man uz mobilo telefonu piezvanīja vecāki. iesita biš pa galvu.

piektdienā. pēc stundas parunājos ar savu superīgo vēstures skolotāju. man viņš šausmīgi patīk. trés gentil.

tad ar marie aizbraucām ar riteņiem uz centru dāvanas meklējumos. divas stundas kaut kur vazājāmies, līdz veikalus jau taisīja ciet un vienkārši vairs nebija iespējas neko nopirkt.

pēc tam nopirkām pa kūciņai un aizgājām uz champs de mars uzpīpāt+paēst. skaisti parks saulrietā ar visiem kalniem, kas apkārt.

vakarā benoit atgriezās ar puikām. marie izgāja sēdēt bāros un es izcepu kūku.

sestdienā. no rīta aizbraucām visi skatīties vienu iespējamo māju, uz kuru pārvāksimies. nekad nebiju bijusi tādā braucienā, kā filmās tu ierodies, tev izrāda visu māju un paskaidro visu. māja, sludinājumā mistisku iemeslu dēļ nosaukta par villu, nebija ļoti skaista, bet diezgan liela un ne arī traģiska. vienīgais lielais mīnuss ir tas, ka tālu no visa, īpaši no skolas.

vakarā bija fête benoit dzimšanas dienai par godu. ieradās ophèlie, marie labākā draudzene, un christian, benoit draugs no badmintona, ar savu draudzeni. protams, bijām arī mēs četri bērni un veronique.

marie izslavētie kokteiļi arī bija, tikai tādi diezgan "spēcīgi". tā, lai jūs apgaismotu, varu pateikt, ka gandrīz viena vesela pudele ruma aizgāja uz septiņiem kokteiļiem, jo marie mazliet sajauca proporcijas. lieki teikt, ka tukšā kunģī šitāds liek par sevi manīt. pusglāzē man bija labi. kad pabeidzu glāzi bija jau tā uz ne-saprašanas pusi. un vēl arī vīnu bija daudz vairāk kā pietiekami. atnāca marie draudzenes uz mēs izgājām viņas pavadīt jeb uzpīpēt, godavārds, neatceros, kas bija tas oficiālais iemesls, kādēļ izgājām.

sēdējām kaut kur 5 min attālumā no mājām un man likās, ka neaiziešu atpakaļ līdz mājām. tad sapratu, ka viss prātīgākais, ko tagad varu darīt, ir, vienkārši, iet atpakaļ uz savu istabu un gulēt. tā arī izdarīju, atlūzu.

ā, viena lieta, ko gan vakar uzzināju, ka francūžiem patīk daudz dažāda veida ēdieni, kas mums liekas galīgi dīvaini un pretīgi, viņi var ēst daudz ko, bet ļoti mazam procentam francūžu garšo suši. man tas liekas ĀRKĀRTĪGI dīvaini, bet vakar abas marie draudzenes, kad atnāca, atnesa mazu kastīti suši, ko bija pagatavojušas. viens cilvēks pagaršoja vienu gabaliņu.

labi vismaz, ka viņām garšo. neesmu viena.

šodien mani vēl joprojām moca galvassāpes, jo visu sestdienu man bija kaut kāda pretīga pašsajūta. laikam tagad brauksim uz kādu mazu franču ciematiņu.

à tout!

diena nr.30, 31, 32 un 33. (vaj, kā laiks skrien!)l

laikam tik ilgs laiks nemaz nav pagājis kopš pēdējo reizi rakstīju, bet liekas, ka drausmīgi ilgi te nav būts.

pa tām četrām dienām ir bijušas vairākas pirmās reizes:

• pirmā reize, kad šeit, francijā, biju īsti dusmīga. divas naktis. tā, ka nevarēju aizmigt un spēros gultā no dusmām.
• pirmā reize, kad šeit, francijā, (biju dusmīga) apsvēru vispār saraut visu,. sākot ar to, ka varētu beigt rakstīt šito blogu un visas vēstules, beidzot ar to, ka varētu sagaidīt savu mēneša kabatas naudu un sakrāmēt mantiņas, kaut kur vienkārši bēgt. un tas viss ne jau tādēļ, jo būtu nelaimīga konstanti, bet, jo, nezinu, kādēļ.
• pirmā reize, kad nogaršoju valence specialitāti- le suisse, kas ir tāds cepumu vīriņš. un arī franču klasiskos cepumiņus les macarons.

...un vēl, laikam, visādas, bet iedomājos tikai par šīm.

nedēļas nogalē man bija afs vīkends, uz kuru sākumā galīgi negribējās braukt, bet beigās biju laimīga, ka aizbraucu.

vīkends bija anjou pilsētiņā, kas ir pavisam mazs miestiņš kalnā. un pašā kalna galā ir vecā chateau d'anjou, no kurienes paveras skats uz lielu plakanumu, ko ierobežo kalni. ārprātā skaisti.

benoit mani aizveda valence pie vienas citas afs meitenes ģimenes, kura mani paņēma līdzi. braucot ar viņu, sapratu, cik ļoti man ir noveicies ar ģimeni. tā ģimene neļauj viņai palikt nomodā pēc 9.30, viņa drīkst skatīties tv/lietot datoru stundu dienā, neļauj ballēties. c'est pas cool.

atbraucām, mūs sadalīja pa grupiņām un mēs, kā jau visos šādos afs pasākumos runājām par visu to, kas mums patīk/nepatīk, ko mēs gribam sasniegt/ko atstājām "savā valstī", utt. biju laimīga, jo beidzot, nebiju austrumeiropiešu grupā, kur, atvainojos, bet parasti visi sēž klusi un pelēki. vai sliktākajā gadījumā, kā bija parīzē, ir viena idiotiska rumāņu čikse, kas VISU laiku kaut ko gvelž, ne pa tēmu, piebiksta vadītājam un pasaka, ka viņam smuks t-krekls vai, ka viņai patīk franču elektroniskā mūzika, un tev vienkārši gribas viņai iedot pa seju. šoreiz mani ielika skandināvu grupiņā- divas islandietes, divas norvēģietes un es. bija pat interesanti klausīties, ko viņas stāstīja.

nu, jā, vakarā laikam izdarīju nūģīgāko lietu, ko savā mūžā esmu darījusi. mēs četri, ar amerikāņiem, sanācām kopā un atradām istabu ar galdu un uztaisījām mājasdarbu klubiņu, jo mums nebija cita laika, kad tos izdarīt. beigās gan sākām runāt un klausīties mūziku, un neko daudz neizdarījām, bet tik un tā nav krutuma kalngals, tā teikt. bet, nu, labi, citi spēlēja spēles. tas esot bijis baigi forši.

nākamajā dienā bija visādas āra spēles. un arī rakstījām sev vēstules, kuras saņemsim gada beigās. tas man ļoti atgādināja par jasiņu, kā mēs tās rakstījām katrus ziemassvētkus un likām tur naudu un uzlīmes, un citus nieciņus.

vēlāk bija pikniks. tagad iedomājies franciju, tu saproti, ka viņi tur visi ļoti mīl ēst. un, kad kādiem četrdesmit vecākiem pasaka, ka būs pikniks un visi nes savus "groziņus", saproti, ka tie nav speķa pīrādziņi. visi bērni bija apstulbuši no ēdiena daudzuma, jo reāli katru reizi, kad pienāca pie galda tur bija kaut kas jauns, sākot no sacepumiem, salātiem, kūkām, makaroniem, sieriem, maizēm, utt.

vēlāk braucām uz lyon ar benoit. man liekas, ka neprasmīgi franciski tik daudz muldēju visu ceļu, ka viņa vietā jau būtu uzkliegusi, lai aizver muti.

aizbraucām uz veronique māju, viņa dzīvo mazliet nost no lyon paša centra, tādā mierīgā vecā rajonā. viņai ir divas ne īpaši lielas mājas pagalmā, kurām pa vidu ir mazs dārziņš un terase. viena māja ir viņai, viena viņas bērniem. diezgan smuki. satiku arī viņas vecāko dēlu, arthur, un meitu, julie, kas ir aptuveni manā vecumā.

tad bija raphael saadiq, kurš ir veronique iemīļots mūziķis, koncerts. man nav nekas pret funk/soul/jazz mūziku, bet divas stundas, kad dziesmas ir gandrīz vienādas nav nekas drausmīgi dižš. mani gan vienmēr apbrīno tas, kā šitie mūziķi dzied, galvu pavērsuši pret debesīm ar acīm ciet, it kā dzirdot kaut ko, ko mēs nedzirdam, redzot, kaut ko, ko mēs neredzam.

pirmdien benoit parakstīja dokumentus un pārdeva māju. mēs izvācamies līdz 15. decembrim. nav vēl zināma vieta, uz kurieni, bet te pat valence, ne īpaši tālu no centra. viens dzīvoklis, ko apsver ir ar terasi. ar terasi, uz kuras ir baseins. jā, izklausās diezgan stilīgi, bet tik un tā nav baigā vēlme kaut kur krāmēties. pilnīgi iedomājos, kā kraušu čupās visus avrilas plakātus no manas istabas, nezinu, kā sakārtot visas louise mantas..

vakar benoit aizbrauca uz lyon un mēs ar marie bijām atkal divas. es aizbraucu uz mediatēku un izņēmu jaunas grāmatas. pagatavojām baigās vakariņas ar kokteilīšiem no kokteiļu grāmatiņas. un vakarā skatījāmies bīstamās mājsaimnieces franciski. klasna.

man pietrūkst fotografešanas. viss process un bildes. lasot to grāmatu īpaši pietrūkst. nav jau tā, ka šeit es nefotografētu, bet viss ir daudz lēnāk un mazāk, nejūtos tā, ka es to maz darītu.

...un šodien. nekas tāds. tagad klausos mirah- the dogs of B.A. un mazliet sapņoju, ka vienu dienu būšu pilnīgi neatkarīga un aizbraukšu uz argentīnu.

bisons, mes chèries!

diena nr.27, 28 un 29.

nedēļas otrā puse bija tāda diezgan skaista.

trešdien kino nodarbībā skatījāmies tās īsfilmas, ko pagājušo gad uzņēma tie, kas bija izvēlējušies šo kā fakultatīvo. visas tādas daļēji dokumentālās, mockumentary. un pēc tam michel moore "bowling for columbine". tā brīžiem smieklīga, brīžiem nē, man jau vispār viņš tā īpaši nepatīk, kā viņš sagroza faktus saviem uzskatiem par labu, bet daudzas lietas filmā bija interesantas. visa filmas galvenā tēma ir vardarbība tieši ar šaujamieročiem amerikā, uzsvars tieši uz vardarbību skolās. columbine vidusskolā notika viens milzīgs slaktiņš, kur divi vidusskolēni sašāva/nogalināja/ievainoja kādus 140 cilvēkus.

man patika arī fish tank, ko bijām aizgājuši noskatīties otrdien. tāda skarba, bet ļoti skaisti nofilmēta filma par meiteni no slikta rajona ar nelabvēlīgu ģimeni, nezina, ko darīt un tādēļ, nemācēdama ar to tikt galā ar nolūku sāpina visus pārējos.

trešdien arī mans viesutēvs aizbrauca projām uz divām naktīm uz angliju (angleterre) un mēs ar marie palikām divatā.

ceturtdien man stundas laimīgi sākās 9.00. piecēlos, uzvāriju sev kafiju tādu, kā latvijā sliktākajos apstākļos, kad vienkārši uzlej kafijai krūzītē ūdeni un tev visi biezumi krūzītē arī paliek. drausmīgi tādu sagribējās un ar cigareti. vēss, gaiši pelēki zils rīts, kā jau viņi te mēdz būt.

pa dienu viņi aiztaisīja baseinu ziemai ciet. laikam nekad tā arī nepeldēšu šajā baseinā.

pa dienu bija drausmīgs čeinsmoukings.

ā, un saņēmu vēstulīti un kartīti, kas mani drausmīgi iepriecināja. liels paldies. visur dzirdu arī par annas baigo pārsteigumvēstuli, bet neesmu vēl saņēmusi.

šodien pēc skolas ar marijas super retro riteni aizbraucu uz centru. mazliet iepirkos to, ko vajadzēja un nevajadzēja. biju uz ašenem, kas franciski ir h&m, pastaigāju pa pilsētu un tad aizbraucu uz valence iecienītāko un slavenāko parku champs de mars, kur ir tāda skaista nojumīte/lapene, pat nezinu, kā to nosaukt latviski, kiosk de peynets, kas ir visās bildēs ar valence, bet nebiju tur vēl aizgājusi. ar veco pilsētu fonā, rhones upi pa labi un krēmkrāsas sauli acu priekšā bija diezgan skaisti.

marie aizbrauca uz kannām šonedēļ, es rīt braukšu uz afs vīkendu, lai gan galīgi negribās. šodien ar benoit esam vieni mājās, jauki paēdām vakariņas un gari parunājām, kaut kā franciski. pff, tas skatiens, kad cilvēki savelk sejas un saspringst, mēģinot saprast, ko tu viņiem saki, ir nogurdinošs.

marie atsūtīja ziņu, ka viņas vilciens marseļā ir apstādināts uz nenoteiktu laiku. benoit teica, ka tas nereti notiek un bieži vien iemesls ir tas, ka kāds ir izlecis vilciena priekšā un mēģinājis izdarīt pašnāvību.

man nāk miegs, rīt no rīta atkal ar riteni uz tirgu! lasu sontāgas "on photography", drausmīgi interesanti, bet sarežģīti reizē. liek domāt.

ā, un vēl viena no manām mīļākajām literatūrām ir mana brāļa izsmeļošās vēstules, piemēram, šodien: "mamma saka čau". no citas: "man iet baigi labi. algebrā dabūju 8 un 9".

man šķiet viņam ir talants.

bonsoir!