dienas nr.115-120

parīze

sestdiena, 26.decembris. mēs ar marie pamodāmies un nokāpām lejā, kad visi vairāk vai mazāk jau gatavojās pusdienām.
bija paredzēts, ka benoit ieradīsies uz pusdienām un pēc tam mēs brauksim visi uz auvergne, clermont ferrand, lai divas naktis paliktu pie benoit tēva un viņa sievas. mēs visi sagaidījām, ka tas varētu būt ļoti, ļoti dīvaini, ka visa armelle ģimene būtu otrajos ziemassvētkos kopā ar viņas bijušo vīru, bet, nu, labi.
pusdienas izvērtās ne sliktas, ne dīvainas, brīžiem mazliet neērtas, bet visumā, oki doki. šī ir arī šampanieša diena nr.3.
pēc pusdienām, bija atkal dāvanu dalīšana, šoreiz no benoit puses.
diena bija vēsa un miglaina. izelpojot, izvēlās milzīgs dūmu mutulis no mutes. mēs devāmies tālāk, kad ārā bija jau tumšs un pēc kādām divām ar pusi stundām ieradāmies clermont ferrand.
benoit tēvs dzīvo mazā pilsētā tieši blakus clermont ferrand- chalmiers. viņa tēvs ir mazs, kluss un smaidīgs vīriņš, kurš lēnām sāk zaudēt dzirdi un daudz nerunā, bet viņš gadus pēc sievas nāves, apprecēja marie thérese, sievieti, kas runā pietiekami daudz, lai pietiktu abiem, kura ir mazliet ekcentriska un pēc ārienes atgādina dastinu hofmanu filmā "sirdspuķīte'', tas ir, sievieti ar raksturu no 70-80 gadiem.
bet, nu, jā, mēs ieradāmies, paēdām vakariņas, marie thèrese daudz runāja par ko kurš lielajā ģimenē dara, utt.
mums ar marie iedalīja istabu, kur mums pat bija mini duša un izlietne, tā kā bijām apmierinātas.

svētdiena, 27.decembris. pēc vēlām brokastīm visu rītu spēlējām bon pays ar puišiem, kas ir tāds gandrīz monopols, bet vienkāršāks un ne tik ļoti interesants. maximilien bija to saņēmis ziemassvētkos un par visu vairāk gribēja, ka mēs to spēlētu.
pēc tam paēdām tādas "glaunās pusdienas" un dzērām šampanieti (diena nr.4), jo tā bija benoit tēva dzimšanas diena.
vēlāk mēs ar marie nokāpām līdz clermont ferrand, kas izrādījās tiešām blakus. tā, ka tu pēc piecu minūšu staigāšanas pēkšņi uzduries zīmei, uz kuras ir rakstīts "clermont ferrand" un tu esi klāt.
kādas divas stundas staigājāmies pa vecpilsētu un sapratām, ka tā nav diez ko pievilcīga pilsēta, tāda nomācoša, visas sienas ir tumšas, melnas, neko daudz nav ko darīt, bet, protams, ka kā jau katrā francijas pilsētā ziemassvētku laikā, tur bija liels panorāmas rats un ziemassvētku tirdziņš centrā, bet arī kā jau katrā francijas pilsētā visa gada garumā, svētdienā visi veikali bija slēgti.
pēc tam ar vecotēvu pierre, marie thérese mēs aizgājām uz gada romantiskāko franču filmu, le dernier vol, kas galu galā nebija nemaz tik romantiska, kā mēs "meitenes" bijām cerējušas.

pirmdiena, 28. decembris. no rīta sakravājām savas mantas, lai dotos projām.
diena bija ļoti, ļoti pelēka un lietaina. pusdienās marie thérese mūs uzaicināja kopīgi paēst "casino caféteria", kas ir tāda kā "rimi" ēdnīca.
tālāk devāmies uz parīzi, lai paliktu pāris dienas ar benoit brāli xavier. pa ceļam mēs apstājāmies orléans, kur dzīvo benoit māsa catherine. mēs kādu stundu tur pasēdējām un parunājām. acīmredzot, catherine meitas līgavainis ir anglietis, kura ģimene bija ieradusies, lai svinētu ar viņiem ziemassvētkus francijā. ne anglis, ne viņa māte, ne tēvs nerunāja franciski, tā kā mēs tur visi sēdējām ar viņu no anglijas atvesto christmas cake un tēju, visi francūži pļāpāja, kamēr nabaga angļu māte mēģināja kaut ko saprast, be tēvs vienkārši sēdēja ar skābu seju.
devāmies tālāk uz parīzi. pēc kādas stundas ieradāmies massy, kas ir parīzes priekšpilsēta, kurā dzīvo xavier ģimene. xavier ir seši bērni- četras vecākās meitas un divi jaunākie dēli. xavier strādā bankā un viņa darbs prasa daudz pārvākties, pēdējos gadus viņi dzīvoja gabonā, bet tagad viņi pārvācās uz madagaskāru. visas meitas dzīvo parīzē, bet vecākajam dēlam ir 16 un viņi vēl joprojām pārvācās ar vecākiem. tā kā tās āfrikas valstis ir bijušās francijas kolonijas, tad tur ir iespējas viņiem mācīties franciski, bet tajā pašā laikā ir daudzi vietējie, kuriem ir diezgan stiprs naids pret francūžiem.
xavier sieva geneviève, ir sieviete tiešām ar raksturu. tādu ļoti izteiktu, tā, ka vai nu tev viņa ļoti patīk, vai tieši otrādi. viņa ir stingra un tieša, nekad neslēpj savu viedokli, pat tad, kad tas var būt diezgan aizvainojošs.
no abiem dēliem vecākais roch, nevaru atrast piemērotu vārdu, bet "špicbuks" 16 gadīga puiša versijā. bet, principā, viņš dara tādas pašas stulbības kā nathan ar saviem 12 gadiem, bet bieži daudz nežēlīgākas.
nu, jā, šī arī bija šampanieša diena nr.5, kad mēs sēdējām viņu salonā, kas ir pavisam jauni izbūvēts, ar aperatīvu.

otrdiena, 29.decembris. mēs ar marie divatā devāmies uz parīzi, ap pusdienas laiku ieradāmies pie notre dame. tūristu bija pāri malām, mēs sēdējām mazā skvēriņā, runājām, ēdām savas pusdienas un skatījāmies uz pāri upei esošo notre dame, kuras mums pretī esošo sienu apspīdēja skaisti dzelteni zeltaina gaisma. mēs abas bijām apmierinātas, devāmies uz quai branly muzeju ar kājām, negribēdamas maksāt par metro. gar seine krastu bija tik daudz tūristu, ka brīžiem bija grūti pastaigāt. tūristi parīzi nosmacēs.
staigājām lēnā gaitā kādu stundu, pusotru, līdz nonācām līdz muzejam. tad kādas 20 minūtes stāvējām rindā un beigās tikām iekšā.
abas bijām ļoti apmierinātas ar muzeju, priekšmeti bija lieliski izstādīti un interesanti, beigās, kad pēc kādām divām stundām devāmies projām bijām izstaigājušas tikai pusi.
izgājām laukā, ārā bija jau tumšs. eifeļa tornis mirdzēja zeltains, devāmies uz champs elysées un pa ceļam marie man mācīja arī dziesmu"champs élysées". tā, nu, mēs gājām pa naksnīgo parīzi dziedot :
aux champs élysées. (paraparapa)
aux champs élysées (paraparapa)
au soleil, sous la pluie
à midi ou à minuit
il y a tout ce que vous voulez aux champs élysées!
elizejas lauki gan arī bija pilnīgi pārbāzti ar cilvēkiem, veikali mirdzēja ar ziemassvētku gaismām un reklāmām. un triumfa arka arī spīdēja zeltā pret melno nakti. mēs aizgājām uz starbucks un pēc tam devāmies mājās.

trešdiena, 30 decembris. no rīta xavier, geneviève un abi viņu puiši agri devās uz francijas dienvidiem, lai svinētu jauno gadu tur ar saviem draugiem. mēs palikām mājās ar jaunāko no meitām fleur, kas dzīvo parīzes mājā un studē, kamēr viņi ir āfrikā.
ap pusdienas laiku aizbraucām visi pieci uz parīzi, aizgājām uz conciergerie, kas kādreiz bija cietums un vieta, kur cietumnieki pavadīja pēdējos brīžus pirms giljotīnas. tur savas pēdējās stundas pavadīja arī marija antuanete.
pēc tam paēdām pusdienas ķīniešu restorānā un devāmies apskatīt saintè chapelle, kas ir ļoti skaista baznīca, tieši blakus conciergerie. stāvējām vairāk kā pusstundu rindā, lai tiktu iekšā, bet baznīcai visas sienas ir krāsainās vitrāžās un, kad ir skaista gaisma, iekštelpa noteikti peld krāsās, bet diena bija pelēka, tā kā to nepieredzējām.
pēc tam devāmies tālāk, staigājām apkārt pa pilsētu un aizgājām līdz presque île, pussalai seine. sabildējāmies un skatījāmies uz garāmpeldošajām laivām, puišeļi, kā jau parasti, skraidīja apkārt un trakoja.
pēc tam aizstaigājām līdz milzīgam jaunam komerciālajam centram, kur ir pilnīgi viss.
turpinājām iet tālāk, bijām mazliet noguruši, tā kā apstājāmies vienā kafejnīcā. bija diezgan smieklīgi, jo mēs ar marie pa ceļām runājām, ka baigi gribētos vienkārši atlaisties ar aliņu, tā kā kafejnīcā marie pajautāja, vai viņa drīkst pasūtīt vienu kausu, benoit nebija iebildumu. beigās mēs ar marie pasūtījām pa beļģu aliņam leffe, kamēr benoit paņēma kakao. skaisti.
pēc tā viena aliņa, man noreiba, un nokāpu lejā uz tualeti, marie arī un sāka par mani smieties.
kad izgājām no kafejnīcas, devāmies uz galeries lafayette, paskatījāmies uz vitrāžām, kuras viņi katru gadu sagatavo speciālas ziemassvētkiem un pilnīgi pārguruši devāmies atpakaļ uz māju.
vakarā vakariņās mums pievienojās arī otrā jaunākā māsa (bērns nr.3), agnès, un otrā vecākā (bērns nr.2), laurence, ar savu līgavaini, bertrand. laurence ir galvenais chidaine ģimenes baumu objekts, jo viņa nesen izšķīrās no sava bijušā vīra, kurš, acīmredzot, bija no diezgan respektablas ģimenes, un atrada savu jauno līgavaini, parastu franču čali, bertrand, ar viduvēju darbu. lai vēl pielietu eļļu ugunij, viņa tagad ir stāvoklī un viņi bija spiesti saderināties, lai apprecētos pirms bērna dzimšanas.
agnès bija ļoti jauka un runīga, laurence- tiešāka, interesantāka, smieklīgāka.

ceturtdiena, 31.decembris. pēdējā 2009.gada diena, bet vakara plāni vēl joprojām bija ļoti neskaidri. pa dienu aizbraucām visi pieci uz muzeju quai branly, izskatījām otru puses vienu pusi, pēc tam puišeļiem bija galīgi apnicis un mēs devāmies pusdienot quai branly kafejnīcā. pa logu bija skats uz eifeļa torni, kuram galu gan nevarēja redzēt, jo bija pārāk mākoņains, bet cilvēki tik un tā brauca augšā, lai gan tur varēja redzēt tikai lielo mākoni, kas visu apņēma.
pēc tam iegājām atpakaļ muzejā un izskatījām otras puses otro pusi, benoit interesēja ātri izstaigāt atlikušo, mēs ar marie gribējām iziet tikmēr ārā uzpīpēt jeb "aiziet uz suvenīru veikalu" un kā izrādījās, maximilien arī bija interese nākt ar mums, tā kā plāns izgāzās. es nopirku pastkartīti, ko ar pēdējo marku nosūtīju niklāvam.
aizbraucām atpakaļ uz mājām, nolikt mantas. mājās vecgada vakaru nevarējām svinēt, jo fleur bija iecerējusi to pavadīt kopā ar savu puisi, tā kā mēs nebijām diez ko gaidīti. izdomājām, ka dosimies uz parīzi un tad jau redzēs.
ar mašīnu braukājām apkārt pa parīzes priekšpilsētām, meklējot restorānu, kur, tā teikt, iesākt vakaru. atradām vienu japāņu restorānu/bufeti, kur tu samaksā par cilvēku kādus 10-15 euro un tad vari pasūtīt, cik tu gribi.tā kā bija vecgada vakars, tad mums uzsauca pa aperatīvam, mēs pasūtījām ēdienu un pudeli vīna uz trijiem.
pēc tam, es jutos galīgi jautra, pasūtījām saldos, jokojām, smējāmies, lieliski pavadījām laiku. kopā ar rēķinu apkalpotājs atnesa pa mazam bumbieru liķierītim katram, izrāvām un devāmies tālāk.
ar mašīnu braucām līdz vilciena stacijai gar maziem mirgojošiem bāriem, restorāniem un kafejnīcām parīzes priekšpilsētās, skaļi skanēja mūzika un es jutos kā maza jaunā gada gaismiņa.
ieradāmies parīzē un sameklējām mazu arābu veikalu, kur nopirkām šampanieti un plastmasas šampanieša glāzes. devāmies uz place de la concorde. ielas bija izgaismotas, bet cilvēku nebija daudz, iegājām luvras dārzā, kas bija naktī īpaši skaists ar savām piramīdām. bija kādas 20 minūtes līdz jaunajam gadam, bet trīs amerikānietes jau vēra vaļā savu šampanieša pudeli.
laiks skrēja uz priekšu un mēs devāmies ātrā solī uz place de la concorde, lai paspētu laikā. ieradāmies, un, kā izrādījās mēs nebijām vienīgie, kam bija ideja atkorķēt šampanieti uz ielas parīzē vecgada vakarā. laukumā mēs bijām daudzi, pāris minūtes pirms jaunā gada mašīnas jau sāka taurēt.

piektdiena, 1.janvāris. un, jā, 00.00 eifeļa tornis sāka aktīvi mirgot, mašīnās cilvēki kliedza un spiedza, strūklakās laukumā sāka plūst ūdens. mēs viens otru sabučojām, novēlējām laimīgu jauno gadu, benoit atkorķēja šampanieti. mēs ar marie bijām galīgi, galīgi laimīgas, priecīgas, jautras.
kad šampanietis bija izdzerts, devāmies tālāk uz metro. viss laukums bija pilns ar stikla lauskām, šampanieša pudelēm, plastmasas glāzēm.
mēs ar marie gājām pāri tiltam un sarunājām, ka nākamgad arī jābrauc svinēt vecgada vakaru parīzē.
pa ceļam uz metro, visi sāka čīkstēt, ka viņiem ļoti vajag uz tualeti, tādēļ iegājām vienā kafē, lai paņēmtu mazu kafiju tikai, lai aizietu uz tualeti. beigās tā viena mazā kafija izvērtās pa vēl trīs šampanieša glāzēm mums trijiem. viss, viss, viss bija tik skaisti.
un vēl visa vakara garumā tie sazvanītie cilvēki, tas bija skaisti.
metro bija pārpildīts ar cilvēkiem, bet paši vilcieni ne nāca, ne gāja. mēs stacijā gaidījām mūsu vilcienu kādas 40 minūtes, bet laiks skrēja ļoti ātri. daudz smējāmies pa dažādām muļķībām, kuras vairs vispār neatceros.
ap trijiem no rīta ieradāmies mājās.

ar marie cēlāmies ap desmitiem/pusvienpadsmitiem, lai brauktu uz parīzi. mani mocīja mazas paģiras pēc vakardienas izklaidēm un nepietiekamā miega dēļ. sataisījāmies un devāmies uz monmartru, kas tici vai netici, bet bija pārpildīta ar cilvēkiem pirmā janvāra pēcpusdienā.
mēs uzkāpām augšā, apsēdāmies uz soliņa, un pelēkajā dienā ar skatu pāri visiem parīzes jumtiem, aizdedzinājām pa cigaretei. mani pirksti ļoti pārsala, ārā bija ļoti auksts un es biju nevis zābakos, bet savās balerīnās. mani dūraiņi mani tā kārtīgi arī nesasildīja.
iegājām uz brītiņu arī baznīcā, kurā burtiski vajadzēja iespiesties iekšā, jo viņa bija pārblīvēta ar cilvēkiem.
nosalušas aizgājām izdzert pa kafijai starbucks un devāmies atpakaļ.
pēcpusdienā mēs aizbraucām pie laurence uz launagu un pēc tam devāmies spēlēt boulingu, kaut kur netālu no orly lidostas. bija diezgan forši.
labs gada sākums. pacelsim uz to labāko 2010!

notre dame

le petit chat à clermont ferrand

clermont ferrand

louvre

louvre

les petites mademoiselles

uz pussalas

vecgada vakars, ko?

place de la concorde 2010 gada ausmā

parīzes jumti

boulings

dienas nr.109-114

svētdiena, 20. decembris. kannās laiks bija tiešām ļoti nesmuks, pelēks un lietains, tā kā mums nebija daudz, ko darīt. pēcpusdienā izlēmām ar marie pagatavot pirmo lietu no manas larousse, izvēlējāmies, protams, vienu no tām vienkāršākajām lietām- kruasānus. muļķīgi iedomājāmies, ka varēsim to lietu nobeigt pietiekami agri, lai varētu nākamajā rītā pie brokastīm katrs notiesāt pa svaigi mājās ceptam kruasānam. tā gluži neiznāca..
process ir garš un nogurdinošs, mīkla ir ik pa divām stundām jārullē un jāloca un tad atkal jāliek vēsumā, tā kādas vismaz četras reizes..tā kā sākām tajā pēcpusdienā un nobeidzām nākamajā vakarā.
vakarā skatījāmies čārliju čaplinu.

pirmdiena, 21.decembris. pa dienu nokāpām līdz kannām, mazliet pastaigājām un neko dižu neizdarījām. laiks vēl joprojām bija pelēks un daudz ko darīt nebija vēlmes. vakarā nobeidzām iesāktos kruasānus, kas nebija pietiekami "uzpūtušies" jeb, pareizāk sakot, uzbrieduši, tā arī īsti nenoskaidrojām, kādēļ, bet bija ļoti gardi tik un tā. skaisti izcepās ar visām kārtiņām, tā ka varēja redzēt visus neskaitāmos slāņus. abiem puišeļiem arī garšoja, tā kā viss bija oki-doki beigu beigās.

otrdiena, 22.decembris. pa dienu palikām mājās, vēl joprojām neko diži nedarot. vakarā armelle kārtīgi saģērbās un sakrāsojās, lai dotos uz restorānu ar savu thierry. abi puišeļi spēra laukā piezīmes, ka viņa gāzīs puišus kā kokus pa ceļam un tā.
vakars ar abiem zēniem bija grūts, viņi visulaik viens otru kaitināja un kāvās, vienu brīdi mēs abas ar marie iejaucāmies un kādas 20 minūtes es turēju nathan aiz vienas kājas un marie turēja maximillien, lai viņi viens otru neiekaustītu līdz asarām. viss nomierinājās, kad tv sāka rādīt garfildu un abi mierīgi veselu pusotru stundu nosēdēja pie televizora, tikmēr mēs ar marie izgājām ārā "satikt vienu marie draugu" jeb uzpīpēt pa cigaretei, lai nomierinātu nervus. lietus gāza kā no spaiņiem, mēs aizgājām līdz vieux cannet, kur palīdām zem mazas nojumtītes blakus kaut kādam kanālam, mierīgi parunājām, uzpīpējām un devāmies mājās. pēc tam noskatījāmies "četras kāzas un vienas bēres" un devāmies gulēt.

trešdiena, 23.decembris. pa dienu marie satika savu kannu labāko draugu mathieu, kamēr es klaiņoju pa rue des antibes. nopirku nocenotu kleitu ziemassvētku vakaram un vestīti, arī lindt šokolādes, ko pielikt marie klāt ar viņas dāvanu. vakarā skatījāmies kaut kādu franču vecu komēdiju, ko, acīmredzot, francūži skatās katru gadu ziemassvētku laikā. le père noël est une ordure. no tās filmas nāk visādi "insaid jociņi spociņi", kas ir aktuāli ziemassvētku laikā un mazliet pēc tam, līdz visi tos aizmirst, tā katru gadu..

ceturtdiena, 24.decembris.pa dienu gatavojāmies lielajam vakara svētku mielastam, sapūtām visādus niekus ar neīsto sniegu uz loga un pakojām dāvanas, marie aizgāja pie vienas savas draudzenes un armelle arī skraidīja apkārt, kārtodama dažādas darīšanas. kamēr visi kaut kur skrēja, es mierīgi vakaram pagatavoju karstvīnu, kas izdevās ļoti labi. mēs pagatavojām arī šokolādes "bombe", kūku, kurā bez šokolādes ir saliktas vēl visas labās pasaules lietas.
vakarā saģērbāmies visi, izdzērām pa karstvīna glāzei, sabildējāmies un tad vērām vaļā šampanieti (diena nr.1). dzērām šampanieti no skaistām kristāla glāzēm un ēdām svētku mielastu. pēc tam, sākām vērt vaļā dāvanas. puišeļi savējās atvēra tādos tempos, ka mēs ar marie pat nepamanījām, ko viņi saņēma.
man marie uzdāvināja komplektu ar verveine ziepēm, smaržām un armelle man uzdāvināja smuku šalli un mazu pudelīti chloé smaržu! MAN BEIDZOT IR SAVAS SMARŽAS, un tās man tik ļoti ilgi ir tik ļoti patikušas, es biju tik laimīga. tieši pēdējajās dienās mēs ar marie runājām, kā mēs varētu nopirkt smaržas, jo viņas pudelīte gandrīz bija beigusies un man nebija vispār. es apsvēru pārdot sudraba brošu, ko man vecāmāte uzdāvināja dzimšanas dienā, bet tā kā tas nebūtu smuki un situācija ir atrisināta, to atlikšu uz vēlāku laiku! :D
liekas, ka armelle arī diezgan labi patika mana dāvana (el mars disks), bet otra puse, ko nopirkām kopā ar marie (soundrack(s) filmai sin nombre), nebija vēl pienācis, tā kā to nevarējām uzdāvināt. un šokolādes+sudraba auskariņi no "istabas" ar latīnisku frāzi- dažādība ir patīkama, liekas, ka marie arī gāja pie sirds.
gulēt devāmies diezgan agri, jo nākamajā rītā mūs gaidīja brauciens uz lyon, lai svinētu ziemassvētku dienu ar armelle ģimeni.

piektdiena, 25.decembris. cēlāmies diezgan agri, lai dotos uz lyon, kur bija armelle ģimenes saiets. viņas māte nomira, kad viņa vēl bija diezgan jauna negadījumā kalnos un viņas tēvs tikai gadu vēlāk aprecēja savu tagadējo sievu, catherine. armelle ir viens brālis, sebastian, un viens pusbrālis, emanuel. tā kā emanuel vienmēr bija mīlētākais no trim, tad ne armelle, ne sebastian nav diez ko labas attiecības ne ar catherine, ne ar emanuel. un tā kā viņam tagad ir dēls, kurš ir pavisam jauns, protams, ka visa uzmanība tika pievērsta "izredzētajam" mazdēlam.
pusdienas bija tipiskā franču ziemassvētku maltīte ar foie gras (principā, smalka aknu pastēte), blinis (jā, šeit tos parasti taisa svētkos) ar kūpinātu lasi, siers un kūka. kā arī kā jau visiem, arī šeit bija papillotes, šokolādes konfektītes ar mazām dziļdomīgām frāzēm, kuras francūži tipiski vienmēr pērk ziemassvētkos. un, protams, šampanietis (diena nr.2)
vakara pusē spēlējām seši vārdu spēli, kur tev ir jāzīmē priekšmets/darbība un tavam pāriniekam ir jāmin tas vārds, protams, man gāja mazliet grūtāk, tā kā viss bija franciski, bet beigās sebastian man daudz palīdzēja un bija diezgan forši.
vakarā ar marie, kad bijām visus brālēnus un māsīcas, brāļus nolikušas gulēt, atvērām logu savā istabā, lai uzpīpētu. bija diezgan ekstrēmi, tā kā pilnīgi visi bija tieši blakus, bet par laimi beigās viss bija labi. pēc tam vēl ilgi gulējām un runājāmies, līdz aizmigām.

le cannet

noël

kā francūži svin svētkus!

armelle un sebastian

dienas nr.102-108

marseille

tātad, lielā ziņa, man beidzot ir internets mājās un es ceru drīzumā nobeigt rakstīt visu par manu brīvlaiku, pat, ja neviens to nelasīs, lai man pašai būtu tāda atskaitīte.. jā, tā, lūk.

14.decembris, pirmdiena. lielā pārvākšanās diena, tā kā es nekad nebiju tā īsti pārvākusies no vienas mājas uz otru, cik es spēju atcerēties, tad man nebija ne jausmas kā tas viss notiksies.
es piecēlos istabā ar tukšām virsmām un diviem koferiem. virtuvē bija baigais bardaks, ēdām brokastis ar pāri palikušo pārtiku, kad kādu pusstundu par agru ieradās pārvākšanās čalīši. un "žviks" pieci lieli vīri ieradās un momentā jau sāka cilāt mantas un kastes, pildīt furgonu. mēs ar marie paņēmām fiksi mantas un devāmies uz skolu, kamēr benoit palika viens, mēģinot kaut kā ieskaidrot kungiem, ko un kā darīt.
pusdienu starpbrīdī atgriezos mājā, liela daļa mantu jau bija ielādētas furgonā, klīning lēdija jau slaucīja grīdas, vairs nebija bardaka, kartonu, visādu nieku. benoit teica, ka pārvākšanās čalīši bija kopā ar visām kastēm ielikuši arī koferus, lai gan viņš bija brīdinājis neaiztikt, un viņam bija jāiet tos makšķerēt laukā.
tā kā mājā nekā nebija un mums ar marie bija trīs stundu garš pusdienu starpbrīdis, mēs trijatā devāmies pusdienot uz centru. diena bija skaidra, bet vēsa. mēs aizgājām uz restorānu vecpilsētas vidiņā coq au vin, kas bija ļoti piemīlīgs maziņš franču restorāniņš.
ēdām kā jau francūži ar aperatīvu-pusdienām ar vīnu-desertu-digestive. mēs ēdām gardus gratin de ravioles. saldajā marie paņēma poire belle hélène, kas ir, principā, bumbieri ar šokolādi, saldējumu un putukrējumu. šķīvis bija ļoti skaists ar savu putukrējuma kalnu. bet mēs ar benoit café gourmand, kafija ar pāris mazām kūciņām. pēc pusdienām jautrā prātā devos uz skolu, angļu valodu, kas bija forša tikai tādēļ, jo biju jautrā prātā. ja, nebūtu tā pusdienu vīna, stundu skatīties atkal un atkal madonnas videoklipu savai super seksīgajai dziesmai par globālo sasilšanu, būtu bijis daudz smagāk.
pēcpusdienā atgriezos mājā, kā izrādījās, super kompetentie pārvākšanās čalīši bija aizmirsuši nonest dīvānu no trešā stāva un ielikt to furgonā. jē! kur rodas tik izcili prāti, lai ieliktu furgonā manu tualetes maciņu, bet ne dīvānu. jā, loģiski, ka katrs sev padusē nēsā pa mazam dīvāniņam.
tā nu trijatā stiepām lejā pa šauro kāpņutelpu veco dīvānu, par laimi, ka tas bija vecais dīvāns un viņi tā pat grasījās to mest ārā, ja tā tas nebūtu bijis, nezinu, ko ar to būtu darījuši.
vakarā benoit aizveda mūs pie ophélie. man visu dienu bija sajūta, ka kaut kā trūkst, kaut ko esmu aizmirsusi mājā, un tieši pie viņas durvīm, sapratu, ka nezinu, kur ir mans dators. no rīta, tas bija blakus manam koferim, bet tagad tā nebija mašīnā. tad man palika bail, ka manu ābolīti kompetentie čalīši būs gudri palikuši zem kāda labi smaga skapja.

15.decembris, otrdiena.
ophélie tēvs ir militārists, māte mājsaimniece. visa māja ir pilna ar viņas izšuvumiem. taupīt viņi taupa katru santīmu un nav nekādas izšķērdības, lai gan nabadzīgi viņi nav. māja ir diezgan vēsa.
vakariņās bija diezgan stīva gaisotne, un ik pa brīdim kādam no ģimenes locekļiem izsprūka kāda nejauka piezīme par ophélie.
(tāda piebilde, ziemassvētkos viņi viņai uzdāvināja autobusa mēnešbiļeti janvārim un botas. smalki.)

16.decembris, trešdiena.
no rīta uz skolu braucām ar riteņiem, tas ir kāds 20.minūšu brauciens, turpceļā nav nekādu īpašu problēmu, bet tā kā valence ir mazliet kalnaina, un viņi dzīvo valence haut- augšējā daļā, tad brauciens atpakaļ augšā pa kalnu pēc garas dienas, ar stipru mistrāli, kas tev pūš sejā un palēnina tavu riteni, nav baigais piedzīvojums.
man nenotika kino klase un uz valence bija atbraukusi amerikāniete un meksikāniete, tā kā viņas satiku centrā. mazliet pastaigājām apkārt, bija ļoti auksti, un beigās man mazliet apnika. devos satikt marie un ophélie, mēs ar marie klaiņojām kādu stundu pa fnac, kamēr ophélie satika savu puisi marc.

17.decembris, ceturtdiena.
lielais notikums licejā bija tas, ka ēdnīcā tajā dienā bija repas de noël, kas ir īpašā ziemassvētku maltīte, ēdnīcas izpildījumā. tādēļ visiem, kam bija stundas no 13.00 līdz 14.00, tās tika atceltas, lai visi varētu paspēt paēst ēdnīcā.
es gan biju nūģe un neaizgāju, jo man galīgi nebija vēlmes stāvēt stundu rindā, ārā aukstumā, bet nožēloju tikai to, ka visiem, kas aizgāja beigās izdalīja pa konfekšu maisam.. skāde!
vakarā trijatā noskatījāmies virgin suicides. iespējams, nebija labākā filma pirms gulētiešanas. galu galā, neteikšu, ka biju nenormālākajā sajūsmā, bet slikta jau arī nebija tā filma.

18.decembris, piektdiena.
piektdienā pirmo dienu uzsniga sniegs. visi bija milzīgā sajūsmā. tā bija kā milzīga dāvana pirms brīvlaika francūžiem. pēc skolas bija, kas bildējās kopā ar sniegu.
mājās uzpeldēja lielais jautājums par to, ko mēs darīsim vakarā. parasti ophélie vecāki neļauj viņai iet ballēties, bet tā kā ar manu un marie klātbūtni viņi bija mazliet pieļāvīgāki ar visu, tad mēs cerējām, ka mēs tomēr varētu iet ārā mazliet izklaidēties. bet, nē, katru reizi viņi atrod kādu aizbildinājumu, un šoreiz tas bija sniegs.
vakarā uz brītiņu atbrauca arī benoit, lai paņemtu daļu no mūsu mantām, ko nevaram paņemt līdzi uz kannām. marie bija aizsūtījusi viņam īsziņu, lai viņš pajautā ophélie vecākiem, vai viņa ar mums kopā var svinēt jaunogadu. visi sēdējām salonā un dzērām savas limonādes, benoit ļoti eleganti pajautāja, bet tas plāns arī beigās izgāzās.
vakars gan nebija nemaz slikts, mēs ilgi parunājām un, kad vecāki bija aizgājuši gulēt, izzagāmies laukā, lai uzpīpētu pa cīgiņai. aizmigām pie kaut kādas vidēji smieklīgas franču komēdijas.

19.decembris, sestdiena.
no rīta agri cēlāmies, lai paspētu uz vilcienu, kurš galu galā ieradās ar 40 minūšu nokavēšanos. mums ar marie bija ieplānota diena marseļā, jo katrureizi, braucot uz kannām, mēs braucam cauri marseļai, bet neviena no mums nekad nebija tur īsti bijušas.
diena bija saulaina, bet ļoti auksta, un NEŽĒLĪGI vējaina. tiešām, mistrālis bija divtik stiprs kā mistrālis valence.
izkāpušas no vilciena un atstājušas savu bagāžu glabātuvē, sākām klaiņot apkārt pa pilsētu, īsti nezinādamas, kas ir kur un ko darīt.. tā kā bija jau pusdienu laiks, izmetām pāris līkumus un sākām meklēt kādu neīpaši dārgu pusdienu vietu. nogriezušās pa kreisi no galvenās iepirkšanās ielas, uzgājām mazu laukumiņu, kur bija maziņš tirdziņš un blakus visādas ēstuves. mēs aizgājām uz picēriju, tādu autentisko marseļas picēriju- lētu un ātru. "restorāna" ārpusē ir lete, kur tu vari nopirkt picu līdznešanai, puspicu, arābu sieviete tev sarullē tādā pankūkā, ņem un ēd. iekšā metāla galdi (neiedomājies, ka katram savs!) un metāla krēsli, savas pusdienas tur ēd galvenokārt tā franču iedzīvotāju daļa, kas ir ieceļojusi no alžīijas vai marokas. visumā, daudz labāk par otro pusdienu iespēju- makdonaldu.
devāmies tālāk. marseļa ir ārkārtīgi kalnaina pilsēta, kāpām augšā pa vienu no pakalniem. mazā placītī tur bija ziemassvētku tirdziņš, tieši tur spīdēja tāda sasildoša pēcpusdienas saulīte. un vējš arī kaut kā nebija tik stiprs, uztaisījām mazu pīpauzīti, atguvām spēkus. nolēmām, ka, ja reiz esam atbraukušas, tad kārtīgi, par spīti, laikam ir jāizstaigā pilsēta un jāatmet neapmierinātība.
tā arī staigājāmies, runājāmies kādas divas stundas, līdz nonācām līdz ostai. iegājām mazā tūristu veikaliņā un pēc kartītēm sapratām, ka nejauši esam apskatījušas galvenos apskates objektus. apmierinātas ar savām spējām, izlēmām, ka jāiet jāiedzer kaut kas silts. apsēdāmies kafejnīcā, kur izdzērām pa karstvīnam un lēnos, lēnos tempos devāmies atpakaļ uz staciju.
vilciens, kā jau ierasts, staciju atstāja vēlāk kā plānots, bet kannās ieradāmies sveikas un veselas.

p.s. tikai tāda piebilde tiem, kam interesē, mana jaunā adrese ir-
16 rue du pont du gât
26000, valence
france

bučas,mīļie!

la belle hélène

strūklaka valence galīgi sasalusi

pie ophélie

marseille

dienas nr.97-101

zinu, ka savu blogu neesmu aktīvi rakstījusi jau gandrīz mēnesi, bet iemesls tam nav tas, ka es negribēju, bet man vienkārši nebija iespējas.. bet tā kā es zinu, ka kaut kur interneta vidē man ir cītīgi lasītāji, tad es atzīmēju savā plānotājā mazas atsaucītes katru dienu par tajā dienā padarīto, jo tiešām pēdējais mēnesis ir bijis pilns ar notikumiem un visādām interesantām lietām.
ieraksts, brīdinu, būs tiešām garš. iespējams, izstiepsies pat par vairākiem ierakstiem, tā kā tiem, kam galīgi nav garastāvokļa to sagremot, es piedošu!

10. decembris ir pirmā neaprakstītā diena. ceturtdiena.
pa dienu bijām ar klasi uz valence teātri, bel image, tūrē. gide, manuprāt, bija mazliet snobiska, garlaikota ar neaptēstajiem skolēniem, kuri, acīmredzot, neko daudz par izcilo teātra mākslu nesaprot, bet, nu, labi. pēc tam mēs gandrīz visas klases meitenes kopā paēdām pusdienas centrā, kas bija jauki. katra nopirka sviestmaizi/picu/makaronus/utt savā bodītē un tad kopā sēdējām champs mars pie kioska un paēdām. tajā brīdī man bija grūti iedomāties, kā mēs gandrīz visas 10C, atvainojos, nu jau 11C klases meitenes savāktos kopā, lai paēstu pusdienas pie brīvības pieminekļa, bet nav jau arī tā, ka man būtu nenormāla vēlme.

11.decembris, piektdiena. mana 17 dzimšanas diena. no šīs dienas man bija drausmīgi bail (tā pat kā no ziemassvētkiem), jo galīgi nezināju, kā man būtu jāizturas vai kas man būtu jāsaka savai viesģimenei.
lai, nu, kā, bet sākās diena kā jau parasti. nokāpusi kautrīga lejā pa kāpnēm, saņēmu bon anniversaire no marie un benoit un rīta rutīna turpinājās. devos uz skolu, kur mani klases biedri, no rīta ieslēguši datoru un paskatījušies google translator vai jau iepriekšējajā dienā man pajautājuši, mēģināja izrunātt: "daudz laimes dzimšanas dienā!", kas skanēja kā "vaudz vaimes džimšvanas džienā", bet kā žests, protams, bija neizsakāmi jauks.
pusdienu starpbrīdī atnācu mājās, gaidīdama, ka kāds man būs atsūtījis kādu apsveikumu caur internetu vai sms, bet apsveikums bija tikai viens un vienīgā īsziņa bija no tēva , kas liecina, ka tu esi maziet nožēlojams mazs cilvēciņš. tad es sāku mazliet bēdāties, bet par lielu pārsteigumu tieši pāris minūtes pēc depresijas sākuma, piezvanīja irēna un to atkal iebīdīja pareizajās sliedēs.
pēcpusdienā, pirms pēdējās stundas, satiku marie pie skolas un viņa ar savām draudzenēm man uzdāvināja "le larousse des desserts". larousse ir izdevniecība, kas izdod pavārgrāmatas, vārdnīcas, medicīnas rokasgrāmatas, utt. viņu pavārgrāmatas ir kā enciklopēdijas visiem pavāriem, jeb kā dažiem patīk teikt "bībeles jauniem un profesionāliem pavāriem". to grāmatu es jau biju noskatījusi, lai atvestu uz latviju un varētu draudziņiem cept kruasānus un arī, jo šeit man ir uznākusi milzīga vēlme gatavot un tas man (un tagad marie arī) sagādā prieku, tā kā tas mani nenormāli iepriecināja.
vakarā mani gaidīja arī dāvanas no benoit un veronique, kas mani ļoti iepriecināja, un nenormāli garda dzimšanas dienas kūka, kurai kā jau filmās tā "nemanāmi" pēc vakariņām sadūra svecītes un ienesa tumšajā istabā ar dziesmu "joyeux anniversaire!", kurai man visas svecītes gan neizdevās nopūst, jo tās bija tās, kuras atkal iedegas pēc nopūsānas, tā kā es paliku tik pat jauna, cik es biju.
un mani vecāki arī piezvanīja, pateica arī, ka drīz vairs nebūs bezdarbnieki, un draudziņi arī, kas bija ļoti forši.

12. decembris, sestdiena sākās ar 4 stundu garu kontroldarbu franču valodā par teātri, jā, francijā bieži skolotāji ieliek kontroldarbus sestdienu rītos, jo trešdienu pēcpusdienas ir brīvas tiem, kuriem nav fakultatīvo nodarbību. tā kā skolotāja bija paziņojusi, ka līdzi drīkst ņemt arī dzērienus un pārtiku, tad visa klase bija ieradusies ar milzīgiem pārtikas krājumiem.
visu atlikušo dienu pavadījām kārtojot kastes, lai pārvāktos. es kārtoju savu/louise istabu, kur atradu visādas fotogrāfijas un vecus papīrus, dienasgrāmatas. tā dīvaini. es sāku domāt par to kā es gribētu, ja būtu viņas vietā, un sapratu, ka varbūt labāk, ja kāds svešinieks izšķiro tavas mantas un māk objektīvi paskatīties, ko var mest ārā, bez sentimentālisma. bet varbūt tomēr, nē, nezinu.
vakarā bija valence fête des lumiéres, kas izpaudās, galvenokārt, kā salūts. to mēs nokavējām, jo vakariņās ēdām raclette, ko marie jau bija gribējusi taisīt mēnešiem. bet pēc tam ar olivia un claire devāmies uz centru.
pašā vecpilsētas centrā spēlēja mazs itāļu orķestrītis, mēs klausījāmies un sasildījāmies ar sulu+šņabīti no sulas pakas. pa glauno.
tad satikām kaut kādus viņu draugus, kuri teica, ka jāiet uz staciju. valence ville stacijā bija milzīgs elektroniskās mūzikas šovs ar gaismu instalāciju pret stacijas ēku. tur kādas 40 minūtes nositām, līdz devāmies uz ballīti pie kaut kāda čārlija. tur pavadījām kādas piecas minūtes un devāmies mājās. ap pusdiviem gāju gulēt, lai rītdien celtos un kārtotu mantas kastēs.

13.decembris, svētdiena. dienu sākām ar kastu kārtošanu un tā arī dienu visi trīs stresaini beidzām, jo visas mantas vēl nebija sakārtotas, bet pārvākšanās čalīšiem bija jāierodas nākamajā dienā.