dienas nr.102-108

marseille

tātad, lielā ziņa, man beidzot ir internets mājās un es ceru drīzumā nobeigt rakstīt visu par manu brīvlaiku, pat, ja neviens to nelasīs, lai man pašai būtu tāda atskaitīte.. jā, tā, lūk.

14.decembris, pirmdiena. lielā pārvākšanās diena, tā kā es nekad nebiju tā īsti pārvākusies no vienas mājas uz otru, cik es spēju atcerēties, tad man nebija ne jausmas kā tas viss notiksies.
es piecēlos istabā ar tukšām virsmām un diviem koferiem. virtuvē bija baigais bardaks, ēdām brokastis ar pāri palikušo pārtiku, kad kādu pusstundu par agru ieradās pārvākšanās čalīši. un "žviks" pieci lieli vīri ieradās un momentā jau sāka cilāt mantas un kastes, pildīt furgonu. mēs ar marie paņēmām fiksi mantas un devāmies uz skolu, kamēr benoit palika viens, mēģinot kaut kā ieskaidrot kungiem, ko un kā darīt.
pusdienu starpbrīdī atgriezos mājā, liela daļa mantu jau bija ielādētas furgonā, klīning lēdija jau slaucīja grīdas, vairs nebija bardaka, kartonu, visādu nieku. benoit teica, ka pārvākšanās čalīši bija kopā ar visām kastēm ielikuši arī koferus, lai gan viņš bija brīdinājis neaiztikt, un viņam bija jāiet tos makšķerēt laukā.
tā kā mājā nekā nebija un mums ar marie bija trīs stundu garš pusdienu starpbrīdis, mēs trijatā devāmies pusdienot uz centru. diena bija skaidra, bet vēsa. mēs aizgājām uz restorānu vecpilsētas vidiņā coq au vin, kas bija ļoti piemīlīgs maziņš franču restorāniņš.
ēdām kā jau francūži ar aperatīvu-pusdienām ar vīnu-desertu-digestive. mēs ēdām gardus gratin de ravioles. saldajā marie paņēma poire belle hélène, kas ir, principā, bumbieri ar šokolādi, saldējumu un putukrējumu. šķīvis bija ļoti skaists ar savu putukrējuma kalnu. bet mēs ar benoit café gourmand, kafija ar pāris mazām kūciņām. pēc pusdienām jautrā prātā devos uz skolu, angļu valodu, kas bija forša tikai tādēļ, jo biju jautrā prātā. ja, nebūtu tā pusdienu vīna, stundu skatīties atkal un atkal madonnas videoklipu savai super seksīgajai dziesmai par globālo sasilšanu, būtu bijis daudz smagāk.
pēcpusdienā atgriezos mājā, kā izrādījās, super kompetentie pārvākšanās čalīši bija aizmirsuši nonest dīvānu no trešā stāva un ielikt to furgonā. jē! kur rodas tik izcili prāti, lai ieliktu furgonā manu tualetes maciņu, bet ne dīvānu. jā, loģiski, ka katrs sev padusē nēsā pa mazam dīvāniņam.
tā nu trijatā stiepām lejā pa šauro kāpņutelpu veco dīvānu, par laimi, ka tas bija vecais dīvāns un viņi tā pat grasījās to mest ārā, ja tā tas nebūtu bijis, nezinu, ko ar to būtu darījuši.
vakarā benoit aizveda mūs pie ophélie. man visu dienu bija sajūta, ka kaut kā trūkst, kaut ko esmu aizmirsusi mājā, un tieši pie viņas durvīm, sapratu, ka nezinu, kur ir mans dators. no rīta, tas bija blakus manam koferim, bet tagad tā nebija mašīnā. tad man palika bail, ka manu ābolīti kompetentie čalīši būs gudri palikuši zem kāda labi smaga skapja.

15.decembris, otrdiena.
ophélie tēvs ir militārists, māte mājsaimniece. visa māja ir pilna ar viņas izšuvumiem. taupīt viņi taupa katru santīmu un nav nekādas izšķērdības, lai gan nabadzīgi viņi nav. māja ir diezgan vēsa.
vakariņās bija diezgan stīva gaisotne, un ik pa brīdim kādam no ģimenes locekļiem izsprūka kāda nejauka piezīme par ophélie.
(tāda piebilde, ziemassvētkos viņi viņai uzdāvināja autobusa mēnešbiļeti janvārim un botas. smalki.)

16.decembris, trešdiena.
no rīta uz skolu braucām ar riteņiem, tas ir kāds 20.minūšu brauciens, turpceļā nav nekādu īpašu problēmu, bet tā kā valence ir mazliet kalnaina, un viņi dzīvo valence haut- augšējā daļā, tad brauciens atpakaļ augšā pa kalnu pēc garas dienas, ar stipru mistrāli, kas tev pūš sejā un palēnina tavu riteni, nav baigais piedzīvojums.
man nenotika kino klase un uz valence bija atbraukusi amerikāniete un meksikāniete, tā kā viņas satiku centrā. mazliet pastaigājām apkārt, bija ļoti auksti, un beigās man mazliet apnika. devos satikt marie un ophélie, mēs ar marie klaiņojām kādu stundu pa fnac, kamēr ophélie satika savu puisi marc.

17.decembris, ceturtdiena.
lielais notikums licejā bija tas, ka ēdnīcā tajā dienā bija repas de noël, kas ir īpašā ziemassvētku maltīte, ēdnīcas izpildījumā. tādēļ visiem, kam bija stundas no 13.00 līdz 14.00, tās tika atceltas, lai visi varētu paspēt paēst ēdnīcā.
es gan biju nūģe un neaizgāju, jo man galīgi nebija vēlmes stāvēt stundu rindā, ārā aukstumā, bet nožēloju tikai to, ka visiem, kas aizgāja beigās izdalīja pa konfekšu maisam.. skāde!
vakarā trijatā noskatījāmies virgin suicides. iespējams, nebija labākā filma pirms gulētiešanas. galu galā, neteikšu, ka biju nenormālākajā sajūsmā, bet slikta jau arī nebija tā filma.

18.decembris, piektdiena.
piektdienā pirmo dienu uzsniga sniegs. visi bija milzīgā sajūsmā. tā bija kā milzīga dāvana pirms brīvlaika francūžiem. pēc skolas bija, kas bildējās kopā ar sniegu.
mājās uzpeldēja lielais jautājums par to, ko mēs darīsim vakarā. parasti ophélie vecāki neļauj viņai iet ballēties, bet tā kā ar manu un marie klātbūtni viņi bija mazliet pieļāvīgāki ar visu, tad mēs cerējām, ka mēs tomēr varētu iet ārā mazliet izklaidēties. bet, nē, katru reizi viņi atrod kādu aizbildinājumu, un šoreiz tas bija sniegs.
vakarā uz brītiņu atbrauca arī benoit, lai paņemtu daļu no mūsu mantām, ko nevaram paņemt līdzi uz kannām. marie bija aizsūtījusi viņam īsziņu, lai viņš pajautā ophélie vecākiem, vai viņa ar mums kopā var svinēt jaunogadu. visi sēdējām salonā un dzērām savas limonādes, benoit ļoti eleganti pajautāja, bet tas plāns arī beigās izgāzās.
vakars gan nebija nemaz slikts, mēs ilgi parunājām un, kad vecāki bija aizgājuši gulēt, izzagāmies laukā, lai uzpīpētu pa cīgiņai. aizmigām pie kaut kādas vidēji smieklīgas franču komēdijas.

19.decembris, sestdiena.
no rīta agri cēlāmies, lai paspētu uz vilcienu, kurš galu galā ieradās ar 40 minūšu nokavēšanos. mums ar marie bija ieplānota diena marseļā, jo katrureizi, braucot uz kannām, mēs braucam cauri marseļai, bet neviena no mums nekad nebija tur īsti bijušas.
diena bija saulaina, bet ļoti auksta, un NEŽĒLĪGI vējaina. tiešām, mistrālis bija divtik stiprs kā mistrālis valence.
izkāpušas no vilciena un atstājušas savu bagāžu glabātuvē, sākām klaiņot apkārt pa pilsētu, īsti nezinādamas, kas ir kur un ko darīt.. tā kā bija jau pusdienu laiks, izmetām pāris līkumus un sākām meklēt kādu neīpaši dārgu pusdienu vietu. nogriezušās pa kreisi no galvenās iepirkšanās ielas, uzgājām mazu laukumiņu, kur bija maziņš tirdziņš un blakus visādas ēstuves. mēs aizgājām uz picēriju, tādu autentisko marseļas picēriju- lētu un ātru. "restorāna" ārpusē ir lete, kur tu vari nopirkt picu līdznešanai, puspicu, arābu sieviete tev sarullē tādā pankūkā, ņem un ēd. iekšā metāla galdi (neiedomājies, ka katram savs!) un metāla krēsli, savas pusdienas tur ēd galvenokārt tā franču iedzīvotāju daļa, kas ir ieceļojusi no alžīijas vai marokas. visumā, daudz labāk par otro pusdienu iespēju- makdonaldu.
devāmies tālāk. marseļa ir ārkārtīgi kalnaina pilsēta, kāpām augšā pa vienu no pakalniem. mazā placītī tur bija ziemassvētku tirdziņš, tieši tur spīdēja tāda sasildoša pēcpusdienas saulīte. un vējš arī kaut kā nebija tik stiprs, uztaisījām mazu pīpauzīti, atguvām spēkus. nolēmām, ka, ja reiz esam atbraukušas, tad kārtīgi, par spīti, laikam ir jāizstaigā pilsēta un jāatmet neapmierinātība.
tā arī staigājāmies, runājāmies kādas divas stundas, līdz nonācām līdz ostai. iegājām mazā tūristu veikaliņā un pēc kartītēm sapratām, ka nejauši esam apskatījušas galvenos apskates objektus. apmierinātas ar savām spējām, izlēmām, ka jāiet jāiedzer kaut kas silts. apsēdāmies kafejnīcā, kur izdzērām pa karstvīnam un lēnos, lēnos tempos devāmies atpakaļ uz staciju.
vilciens, kā jau ierasts, staciju atstāja vēlāk kā plānots, bet kannās ieradāmies sveikas un veselas.

p.s. tikai tāda piebilde tiem, kam interesē, mana jaunā adrese ir-
16 rue du pont du gât
26000, valence
france

bučas,mīļie!

la belle hélène

strūklaka valence galīgi sasalusi

pie ophélie

marseille