dienas nr.97-101

zinu, ka savu blogu neesmu aktīvi rakstījusi jau gandrīz mēnesi, bet iemesls tam nav tas, ka es negribēju, bet man vienkārši nebija iespējas.. bet tā kā es zinu, ka kaut kur interneta vidē man ir cītīgi lasītāji, tad es atzīmēju savā plānotājā mazas atsaucītes katru dienu par tajā dienā padarīto, jo tiešām pēdējais mēnesis ir bijis pilns ar notikumiem un visādām interesantām lietām.
ieraksts, brīdinu, būs tiešām garš. iespējams, izstiepsies pat par vairākiem ierakstiem, tā kā tiem, kam galīgi nav garastāvokļa to sagremot, es piedošu!

10. decembris ir pirmā neaprakstītā diena. ceturtdiena.
pa dienu bijām ar klasi uz valence teātri, bel image, tūrē. gide, manuprāt, bija mazliet snobiska, garlaikota ar neaptēstajiem skolēniem, kuri, acīmredzot, neko daudz par izcilo teātra mākslu nesaprot, bet, nu, labi. pēc tam mēs gandrīz visas klases meitenes kopā paēdām pusdienas centrā, kas bija jauki. katra nopirka sviestmaizi/picu/makaronus/utt savā bodītē un tad kopā sēdējām champs mars pie kioska un paēdām. tajā brīdī man bija grūti iedomāties, kā mēs gandrīz visas 10C, atvainojos, nu jau 11C klases meitenes savāktos kopā, lai paēstu pusdienas pie brīvības pieminekļa, bet nav jau arī tā, ka man būtu nenormāla vēlme.

11.decembris, piektdiena. mana 17 dzimšanas diena. no šīs dienas man bija drausmīgi bail (tā pat kā no ziemassvētkiem), jo galīgi nezināju, kā man būtu jāizturas vai kas man būtu jāsaka savai viesģimenei.
lai, nu, kā, bet sākās diena kā jau parasti. nokāpusi kautrīga lejā pa kāpnēm, saņēmu bon anniversaire no marie un benoit un rīta rutīna turpinājās. devos uz skolu, kur mani klases biedri, no rīta ieslēguši datoru un paskatījušies google translator vai jau iepriekšējajā dienā man pajautājuši, mēģināja izrunātt: "daudz laimes dzimšanas dienā!", kas skanēja kā "vaudz vaimes džimšvanas džienā", bet kā žests, protams, bija neizsakāmi jauks.
pusdienu starpbrīdī atnācu mājās, gaidīdama, ka kāds man būs atsūtījis kādu apsveikumu caur internetu vai sms, bet apsveikums bija tikai viens un vienīgā īsziņa bija no tēva , kas liecina, ka tu esi maziet nožēlojams mazs cilvēciņš. tad es sāku mazliet bēdāties, bet par lielu pārsteigumu tieši pāris minūtes pēc depresijas sākuma, piezvanīja irēna un to atkal iebīdīja pareizajās sliedēs.
pēcpusdienā, pirms pēdējās stundas, satiku marie pie skolas un viņa ar savām draudzenēm man uzdāvināja "le larousse des desserts". larousse ir izdevniecība, kas izdod pavārgrāmatas, vārdnīcas, medicīnas rokasgrāmatas, utt. viņu pavārgrāmatas ir kā enciklopēdijas visiem pavāriem, jeb kā dažiem patīk teikt "bībeles jauniem un profesionāliem pavāriem". to grāmatu es jau biju noskatījusi, lai atvestu uz latviju un varētu draudziņiem cept kruasānus un arī, jo šeit man ir uznākusi milzīga vēlme gatavot un tas man (un tagad marie arī) sagādā prieku, tā kā tas mani nenormāli iepriecināja.
vakarā mani gaidīja arī dāvanas no benoit un veronique, kas mani ļoti iepriecināja, un nenormāli garda dzimšanas dienas kūka, kurai kā jau filmās tā "nemanāmi" pēc vakariņām sadūra svecītes un ienesa tumšajā istabā ar dziesmu "joyeux anniversaire!", kurai man visas svecītes gan neizdevās nopūst, jo tās bija tās, kuras atkal iedegas pēc nopūsānas, tā kā es paliku tik pat jauna, cik es biju.
un mani vecāki arī piezvanīja, pateica arī, ka drīz vairs nebūs bezdarbnieki, un draudziņi arī, kas bija ļoti forši.

12. decembris, sestdiena sākās ar 4 stundu garu kontroldarbu franču valodā par teātri, jā, francijā bieži skolotāji ieliek kontroldarbus sestdienu rītos, jo trešdienu pēcpusdienas ir brīvas tiem, kuriem nav fakultatīvo nodarbību. tā kā skolotāja bija paziņojusi, ka līdzi drīkst ņemt arī dzērienus un pārtiku, tad visa klase bija ieradusies ar milzīgiem pārtikas krājumiem.
visu atlikušo dienu pavadījām kārtojot kastes, lai pārvāktos. es kārtoju savu/louise istabu, kur atradu visādas fotogrāfijas un vecus papīrus, dienasgrāmatas. tā dīvaini. es sāku domāt par to kā es gribētu, ja būtu viņas vietā, un sapratu, ka varbūt labāk, ja kāds svešinieks izšķiro tavas mantas un māk objektīvi paskatīties, ko var mest ārā, bez sentimentālisma. bet varbūt tomēr, nē, nezinu.
vakarā bija valence fête des lumiéres, kas izpaudās, galvenokārt, kā salūts. to mēs nokavējām, jo vakariņās ēdām raclette, ko marie jau bija gribējusi taisīt mēnešiem. bet pēc tam ar olivia un claire devāmies uz centru.
pašā vecpilsētas centrā spēlēja mazs itāļu orķestrītis, mēs klausījāmies un sasildījāmies ar sulu+šņabīti no sulas pakas. pa glauno.
tad satikām kaut kādus viņu draugus, kuri teica, ka jāiet uz staciju. valence ville stacijā bija milzīgs elektroniskās mūzikas šovs ar gaismu instalāciju pret stacijas ēku. tur kādas 40 minūtes nositām, līdz devāmies uz ballīti pie kaut kāda čārlija. tur pavadījām kādas piecas minūtes un devāmies mājās. ap pusdiviem gāju gulēt, lai rītdien celtos un kārtotu mantas kastēs.

13.decembris, svētdiena. dienu sākām ar kastu kārtošanu un tā arī dienu visi trīs stresaini beidzām, jo visas mantas vēl nebija sakārtotas, bet pārvākšanās čalīšiem bija jāierodas nākamajā dienā.