diena nr. 23,24, 25 & 26

tātad, sestdiena (samedi-diena nr.23). sākās ar tirgu.

kamēr mēs bijām tirgū, marie gāja uz skolu, jo viņai atsevišķos sestdienu rītos ir stundas. šoreiz viņai bija četras stundas, divu bloku kontroldarbi fizikā un matemātikā. superīgs veids, kā iesākt nedēļas nogali.

paēdām garas jo garas pusdienas. sēdējām ārā, saulīte spīdēja, runājām.

vakarā bija ballīte. daudz ko bezjēdzīgu par to varētu te klāstīt, bet to nedarīšu, jo tas nav ne interesanti, ne nozīmīgi un katrā ziņā ne īpaši glaimojoši, skaisti.

no rīta pamodāmies ar nutellas maizīti. nutella francūžiem ir tik mīļa kā latviešiem alus. visiem mājās vienmēr ir nutella, visi vienmēr jūsmo par nutellu, francūži, kas ir aizbraukuši uz vietām, kur tās nav par to sūdzas un amerikāņi, kas ir atbraukuši uz franciju, par to jūsmo kā vienu no lielākajiem atklājumiem.

pēc tam četratā sēdāmies mašīnā un burvīgā, siltā un saulainā dienā francijas alpu reģionā devāmies apskatīt mazu pilsētiņu ar lielu pili (chateau) suze de rousse.

suze de rousse atrodas kādus 70-80 km no valence, pašā pilsētiņā nekā nav, bet pils ir viena no trim slavenākajām un lielākajām reģionā. kad atbraucām, visi bija ļoti izsalkuši, tādēļ aizgājām uz jauku mazu restorānu ar mazu terasi.

mazā nutellas maize manu kunģi nebija no rīta tā riktīgi piepildījusi, un lai gan nejutos īpaši izsalkusi, man pietika ar vienu mazu aperatīvu, lai sēdētu bišķiņ iereibušai pie pusdienu galda. man tas katrā ziņā likās smieklīgi. paldies dievam, ka nerunāju neko daudz un neliku noprast par savu stāvokli savai viesģimenei.

pēc pusdienām uzkāpām kalnā uz chateau. pusi no chateau suze de rousse aizņem vīnu universitāte. stilīgi, jo es nemaz nezināju, ka kaut kur pasaulē, kas tāds eksistē, bet vajadzēja jau iedomāties, ka franči būs par to padomājuši..

pati pils bija skaista, bet nekas tāds īpaši grandiozs, bet apkārt bija burvīgs mežš, kurš atgādina tādu no filmām par maģiju. lillā puķītes noklāj zemi un tievi koki aizsedz debesis.

pirmdien (lundi- nr.25) mūsu klase gāja uz teātri. le procés du bill clinton. uz teātri braucu ar marie riteni, kurš ir ļoti vecs un stilīgs pilsētas ritenis ar groziņu priekšā. un saulrietā, stāvot uz teātra trepītēm ar visu manu franču klasi, sajutos tā silti un labi.

izrāde bija tā, nu, nekas īpašs. nu, labi, es jau arī visu, ko viņi tur runāja, nesapratu, bet tā, salīdzinot, ar to, ko esmu rīgā redzējusi, šis nekas spešel nebija.

šodien visi iesim uz angļu filmu (KAS BŪS ORĢINĀLVALODĀ!!! JĀ!!!!) fish tank. skaitās ļoti laba, kaut ko uzvarējusi arī kannās un pilnīgi visa mana pilsēta par to runā. valence ir trīs kino teātri, no kuriem divos rāda nekomerciālas/vecas filmas. šeit daudzi interesējas par kino un esmu par to tik pateicīga, es dzīvoju franču alpu reģiona kino galvaspilsētā! jupī!

ā, un mums šodien arī izdeva kontroldarbus vēsturē+matemātikā. vēsturē skolotājs bija tik jauks un man neielika atzīmi, bet tikai komentēja. nekas jau, ka mans kontroldarbs izskatās kā apliets ar sarkano tinti. un matemātikā es dabūju 13. ā, jā, nebiju pieminējusi vēl, ka francūžiem atzīmju sistēma ir no 1 līdz 20. nezinu, kādēļ, bet tā nu tas ir.

domāju, ka dabūšu franču coberu savā šīs dienas bioloģijas kontroldarbā. lai cik tas arī nebūtu neloģiski, bet es pēc trim nedēļām francijā neesmu iemācījusies aprakstīt vairošanās sistēmu franciski (arī latviski ne!)

labi, čau, mīlīši.

valence tirgus

place de l'universite, kur katru sestdienu notiek vietējo zemnieku tirdziņš. cilvēku ir tik daudz, ka liekas, ka sanākusi ir visa pilsēta.

jā, izrādās, ka viņiem arī ir daudz sēņu. viņi visas sēnes gan sauc par šampinjoniem.

viss, ko viņi tur pārdod ir audzēts valence reģionā. skaists, tīrs un īpaši lielisks ar rudens gaismu, kas krīt virsū.

nebūs baigais šokeris- bet francūži mīl sieru. daudz un dažādu. siers, siers, siers: fromage.

un pārzina viņi arī to ļoti labi.

un gards arī ir, ļoti.

šitais ir kaut kāds reģionālais medus (miel), ko mans viesutēvs katru rītu ēd kopā ar maizīti (pain) un lielu bļodu tējas.

šīs dienas šokeris: no rīta, kad paņēmu tetley tējas maisiņu, lai uzlietu sev mazu jauku rīta tējas krūzīti, uz paciņas aizmugurē izlasīju: "zaļā tēja ar izsmalcinātu bergamota aromātu". skaidrā latviešu valodā. dīvaini, kā tās lietas piezogas no muguras.

benoit un veronika

diena nr.20, 21 un 22.

jā, te atkal es. trešdien (mercredi- diena nr. 20) mums bija peldēšana, kā jau katru trešdienu. šoreiz mūs sadalīga pa grupiņām, ņemot vērā mūsu peldēšanas prasmes. biju priecīga, jo šoreiz nebija vairs speršana pa citu žokļiem un liela spiešanās, tā iemesla dēļ, ka mani ielika super fort grupā, kur ir visi labākie. un mums arī bija visvairāk vietas baseinā.

vienīgais fail man bija tad, kad mums bija jāpeld uz laiku kraulā. laiku uzņēma pa trim cilvēkiem reizē, un es aizpeldēju pirmā līdz baseina galam, kādu pusotru metru priekšā pārējām, bet es nebiju sapratusi, ka mums ir jāpeld arī ATPAKAĻ un galu galā beidzu kā otrā, bet jutos kā muļķe.

ā, un bija arī cinéma stunda, bet todien mēs nedarījām to, ko normāli. bija atnākuši arī visi tie, kuri gribēja pamest grupu, un direktors, skolotāji, skolēni nāca runāt un stāstīt, kādēļ vajadzētu palikt. bet es negribu tā, ka nāk atpakaļ, jo, kad bijām pieci mums bija īpaša uzmanība, bet tagad atkal viss būs tāds.. čukstēšanās un aprunāšanas, kā tas notiek lielās klasēs.

pēc skolas aizgāju pastaigāties un uzgāju skaistāko ieliņu visā pasaule, rue du moulins. tā ir maza ieliņa, kuru uz pusēm pa vidu sadala mazs kanāls, kura malās aug kastaņi un vītoli. pāri tam ved mazi tiltiņi. man bija tik ļoti žēl, ka man nebija fotoaperāta līdzi, bet es atgriezīšos. pēc tam aizgāju pastaigāt pa veikaliem, un tieši tad, kad h&m jau stāvēju rindā un grasījos kaut ko pirkt, sapratu, ka man nav maka līdzi. fail.

bet drēbes šeit ir lētākas arī visās zaras, promod, utt, kas ir jauki, vienīgais man ir budžetiņš, pie kura jāpieturas.

ceturtdien (jeudi- diena nr.21)... nekas, galīgi nekas īpašs nenotika. man bija garš pusdienu starpbrīdis, pa kuru pastaigājos un aizgāju uz manu favorītspotu uzpīpēt, jo dārzā bija bail, ka viesutēvs pieķers, ja nāks pusdienot mājās. atpakaļceļā gribēju nopirkt koliņu, bet atkal nāca atklāsme, ka man nav līdzi maka.

piektdien/vakar/vendredi/dienā nr.22. nekas tāds īpašs arī nenotika, bet pēc ilgiem laikiem aizgāju ar savām klasesbiedrenēm kopā ēst pusdienas ēdnīcā.

franču skolēnu ēdināšanas sistēma: mana ēdnīca (la cantine) stipri atšķiras no rv1ģ ēdnīcas un jasa, protams, arī, bet kura tad ir tāda kā jasiņā?! mums visiem izdalīja tādas kā kredītkartes, kuras ir piesaistītas vecāku kontam, tā, ka par katru ēdienreizi skolā no tā atskaita 3 euro. par tiem 3 euro tu vari dabūt diezgan daudz pārtikas, sākumā vari dabūt maizi. tad tu ej pie letes, kur ir "starteri", tie var būt salāti/pica/quiche (kas ir tāds kā sacepums kūkas formā, smilšu mīklā)/uc. tad tev ir izvēle starp diviem galvenajiem ēdieniem, kur parasti viens ir ar gaļu un otrs ir bez gaļas vai ar zivi. tad tev ir jogurts/fromage blanc, + auglis, + gabaliņš siera, + deserts. nezinu, kā tie francūži var tik daudz apēst.

un forši ir, ka pirmdienās+piektdienās ir arī salātu bārs.

un lielākā atšķirība pilnīgi visās franču skolas ēdnīcās no latvijas, ir tā, ka viņi ēd arī latviešiem daudz "dīvainu" lietu arī skolas ēdnīcās. vienu dienu manā skolā pusdienās bija zaķis, mana klasesbiedrene celine, kura šeit ir pirmo gadu, stāstīja, ka pagājušajā skolā viņiem pasniedza arī ķengura gaļu pusdienās. vakar izvēle bija starp vistu ar paellu vai zivi ar dārzeņiem. desertā bija citrona kūka.

pēc ēšanas tu uzliec paplāti uz lielas slīdošās lentas, paņem savu šķīvi, ar dakšiņu nokasi visus pārpalikumus un atlikumus miskastē un tad mēģini atrast savu paplāti, uz kuras atkal atstāt šķīvi mazgāšanai. lūk, tā, tagad būšu jūs apgaismojusi par franču skolu ēdināšanu.

vakar vakarā pabeidzu savu grāmatu un atbrauca veronika, ēdām vakariņas un dzērām baltvīnu, bet es jutos nenormāli pārgurusi. pie galda sēdēju un jutu, ka laiks paiet garām, bet es vispār neko no tā, kas pagājis, neesmu uztvērusi. acis krita ciet un es vairs pat necentos ieklausīties.

naktī murgoju par briesmīgām atzīmēm daudzos jo daudzajos kontroldarbos, kas man pagājušo nedēļ bija.

tāds garais sanāca, bet malacis, ja izlasīji līdz beigām. bisons!

diena nr.18 un 19.

vakardiena (nr.18, tiem, kuri rūpīgi seko līdz dienu skaitam. jā, es zinu, ka daudz tādu ir!) skolā bija diezgan nomācoša. svētdienas vakars nomāca visu manu skolas dienu.

viss atkal likās tik neiespējami grūti.

bet bija jauki pēcpusdienā beidzot saņemt kādu ziņu no elīzas.

un vakarā braucām uz géant casino, kas ir milzīgs, MILZĪGS lielveikals. sapirkām tur normāli daudz pārtikas nākamajiem desmit gadiem. es arī nopirku sev franču šampūnu le petit marseillaise (mazais marseļietis) ar mazu uzzīmētu puisīti uz pudeles. tas bija jauki.

kad esmu ar benoit un marie kopā, vienmēr jūtos labāk, optimistiskāk.

saņēmu arī lienes vēstuli (paldies! viena lieta, kas man arī lielos kvantumos uzlaboja garastāvokli!), kas bija lieliski.

dienas lielais šokeris: vakariņās bija pica, ko benoit sagrieza ar lielām šķērēm. un bez visām tām mokām, kas parasti ir ar picu griešanu. nopietni, divas sekundes!

šodiena bija arī ļoti jauka. bija vēstures kontroldarbs, bet skolotājs, kurš ir NENORMĀLI foršs, man iedeva atsevišķus jautājumus, ar kuriem kaut kā tiku pa divām stundām galā. pēc skolas uz ielas saskrējos ar thomas (tomā), biš pastaigājāmies un parunājām angliski, kas bija ļoti forši. uzzināju, ka viens no viņa labākajiem draugiem, cieta no triekas svētdien viņa priekšā un tagad ir komā. thomas nezina, vai viņš vispār jebkad vairs pamodīsies. dīvaini, kad tādas lietas notiek. vai mums vēl nebija kādi 50 gadi līdz tam atlikuši?

ejot mājās, iegāju vienā boulangerie, kur nopirku divus kruasānus mums ar marie rītdienas brokastīm. jaukais pārdevējs piemeta vienu pa brīvu. ah, c'est la belle france..

benoit šovakar brauc pie veronikas un mājās būs tikai rīt. atkal esam divatā.

ā, un tūnēju savu blogu un atradu, ka biju uzstādījusi, ka komentēt var tikai reģistrētie lietotāji, tā kā to noņēmu (piedod, liene, ka tik vēlu atklāju un esmu galīga interneta nūģe!). ļoti gribu no jums, ko dzirdēt, tā kā rakstiet. à bientôt!

diena nr.15, 16.&17. (laisku laiskais vīkends)

bonjour, bonjour, bonjour!

par piektdienu/dienu nr.15. diena sākās izcili, pirmā stunda t.p.e. (travaux perso encad), kas ir stunda, kur mēs gatavojam savus franču z.p.d. jā, man arī tas ir jādara. es varu iedomāties, cik forši būs pavasarī, kad man būs jāprezentē savs z.p.d.

es esmu grupā ar vēl trim meitenēm no manas klases. un mūsu tēma ir sievietes lomas attīstība laika gaitā dažādās pasaules vietās, es esmu atbildīga par sievietes lomas attīstību latvijā no 1850.g līdz mūsdienām.

tad pēc tam sekoja parastās stundas.

vakarā atbrauca abi mani viesbrāļi no kannām.

sestdienas rītā/dienas nr.16. rītā mēs visi paēdām brokastis un tad benoit mani aicināja līdzi uz vietējo tirdziņu. mēs aizbraucām ar riteņiem, paņemot līdzi lielo kalnos kāpšanas somu pirkumiem un zenitu bildēšanai.

tirdziņš bija tieši tāds, kādu var iedomāties mazas franču pilsētiņas zemnieku tirdziņu. place de l'univeriste bija pilna ar maziem stendiņiem, kur vietējie zemnieki pārdeva pašu audzētos/gatavotos produktus, sākot no plūmēm un medus beidzot ar kazas sieru un pašbrūvētu alu. tirgus bija pilns ar cilvēkiem un aiz visiem stendiem, priekšā saulei sēdēja lielā valence romāniskajā stilā celtā katedrāle. augļu-dārzeņu pārdevējs mums piemeta pa brīvu pētersīļus un paša spiesto ābolu sulu, jo mēs nopirkām tik daudz dārzeņu un augļu, ka piepildījām gandrīz vai visu somu!

tad atbraucām atpakaļ, paēdām pusdienas un visi mājas vīrieši aizbrauca uz futbola spēli st.etienne, vakarā palika lyon pie viesutēva draudzenes, veronikas. mēs ar marie ar riteņiem aizbraucām uz lielu šopinga centru mazliet ārpus valence, kur satikām viņas labāko draudzeni ophélie. man vajadzēja nopirkt kaut ko ar garākām rokām, jo no latvijas neko daudz tādu nepaņēmu līdzi, bet bija tik karsts, ka tam vispār nevarēju sakoncentrēties. beigās gan vienu jaciņu dabūju.

tieši, kad bijām beigušas, sākās milzīgs lietus un vējš. mazliet pagaidījām, bet daudz nenorimās un galīgi izmirkām, braucot mājās.

iebraucām arī tabakas veikalā un es sev nopirku cigaretes, ko pīpēja visi franču eksistenciālisti 20gs sākumā, gauloises. labas ir, labas.

vakarā ar marie ilgi sēdējām, skatījāmies gossip girl un laiskojāmies. sākotnējais plāns bija iet ārā un izklaidēties, bet tā nosalām, pārdomājām. ietuntulējos (ak, šis vārds!) savās sporta biksēs un vienīgajā sausajā garu roku krekliņā uz dīvāna.

šodien/dienā nr.17 no rīta aizgājām uz šejienes forum cinemas- k/t "pathé", jo svētdienu rītos biļetes ir lētākas. aizgājām uz julie&julia. forši, ka filma bija dublēta un es sapratu kādu 1/10. es gan biju priecīga, jo sapratu daudz vairāk nekā būtu pirms nedēļas, bet tik un tā. labi, ka es biju lasījusi grāmatu un vairāk vai mazāk zināju, kas notiks.

atlikušo dienu mani mocīja neizsakāmas sāpes galvas labajā pusē, tā kā sāka jau redze migloties, bet pēc dažādu zāļu ieņemšanas ir vairāk vai mazāk pārgājis.

apsveicu zani viņas dzimšanas dienā šodien!

biz, biz, mes cheries!

diena nr.14

man patīk, kā visi mani skolasbiedri sajūsminās par puisi skolā, vladimiru. viņa māte ir francūziete, tēvs ir krievs. viņš runā gan krieviski, gan franciski un kaut kādu, man neizprotamu, iemeslu dēļ viņam tiek pievērsta īpaša uzmanība. kādus trīs vakarus viņš ir pieminēts pie vakariņu galda, kad skolā viņš paiet garām, dziru "oh, c'est vladimir!" un marie draudzenes arī par viņu runā. nezinu, kaut kāda mistiska aura čalim.

austrumeiropieši šeit ir tāda eksotika.

tā pat arī, man, kaut kādai tur latviešu meitenei, vienmēr jautā-

1. vai latvijā ir auksti? (šis ir nr. 1 TOP jautājums)

2. vai tev garšo šņabis? (acīmredzot, francūžiem vodka ļoti iet pie sirds. nu, vismaz franču pusaudžiem, bet šeit tā ir dārga. ja latvijā, tu ieekonomē ar šņabīti, tad šeit.. dārgs prieks, lai piedzertos)

3. lettonie? a, c'est lithuanie? (jā, lietuva francijā arī nezināmu iemeslu dēļ ir labāk zināma par latviju)

kas šodien tāds interesants bez tā, ka aprit divas nedēļas, kopš esmu francijā? hmm, nu, es šodien izmazgāju savas drēbes un mana ģimene nelieto pulveri vai kaut kādas granulas, bet gan ekoloģiskus riekstus, lai mazgātu drēbes. viņi ieber kādus piecus plastmasas trauciņā ar caurumiņiem un tad to veļas mašīnā ar drēbēm. nu, es nesūdzos, drēbes izvilku svaigas un tīras.

rīt atbrauks mani mazie viesubrāļi. tad sestdien iešu ar marie un ophelie šopingot. šeit sāk kļūt drēgni un es pazaudēju savu vienīgo jaciņu, ko biju paņēmusi līdzi.

šodien bija atnācis kaut kāds vīrietis pirms vakariņām, lai parunātos ar benoit par mājas pārdošanu. nekas vēl nav parakstīts, bet nojaušu, ka tas drīz notiks un es mainīšu adresi. tad būs jāizvācas divu mēnešu laikā uz kādu vietu, kur nebūs tādi plašumi kā šeit. aj, bet, ko padarīs.

man ļoti nāk miegs un klausos kings of convenience: i don't know what i can save you from.

SALUT!

diena nr.11, 12 un 13

bonjour, bonjour, bonjour, tas mazi maziņais, nepilnais procentiņš pasaules iedzīvotāju, kurš lasa manu virtuālo dienas grāmatu!

jūtos labi. pat mazliet ļoti labi.

pirmdien (dienā nr.11.) nekas īpašs nenotika. skola. vakarā aizbraucām ar marie un benoit uz badmintona treniņu. bija forši, īstenībā, nekad nebiju redzējusi, kā profesionāli spēlē badmintonu un tagad redzēju pilnu zāli ar cilvēkiem, kas spēlē super forši. bet badmintons nav īpaši grūts, tā kā grūti negāja.

vakarā atbrauca benoit draudzene, veronica, no lionas.

otrdien (diena nr.12) arī bija skola. bet šī bija pirmā diena, kad nopietni lija lietus, kopš ierados. pusdienu starpbrīdis man bija īpaši ilgs, 2.5 stundas, tā kā gāju mājiņās. atnāca arī marie ar savām draudzenēm, viņas bija nopirkušas pannini maizes un mēs kopā paēdām pusdienas.

pēc starpbrīža man bija bioloģija, kas ir vienkārši dizāsters. vēl foršāk bija tas, ka skolotāja ielika pārsteiguma kontroldarbiņu, kur es uzrakstīju tikai savu vārdu, uzvārdu un klasi, jo nesapratu pat, ko viņa no manis gribēja.

lietus nebeidza līt, bet pēc stundām es gāju pirkt peldkostīmu un cepurīti, un brillītes (man drausmīgi patīk, ka franči to sauc par bonnet un brilles par lunettes, šarmanti+eleganti vārdi) rītdienas sportiņam. tad vēl apstaigāju centru kārtīgi, izdarīdama visādas vajadzīgas un nevajadzīgas lietas.

atnācu mājās izmirkusi.

vakars bija jauks. veronica smuki apgrieza benoit matus un viņi iekurināja kamīnu. mēs dzērām baltvīnu pie kamīna, nogaršojām japāņu bonbongas un paēdām vakariņas.

benoit grib pārdot māju, jo, kad to pirka, mani viesvecāki vēl bija precējušies, un māja bija domāta sešiem cilvēkiem. bet tagad ir trīs, un tas sanāk pārāk dārgi. es gan ļoti ceru, ka viņi māju nepārdos, bet man nav balss šajā jautājumā.

šodien bija sportiņš ar peldēšanu. man ļoti patika, baseins gan bija diezgan mazs uz visi visulaik spēra viens otram pa žokļiem, bet bija forši. + vēl skolotājs, braucot atpakaļ uz skolu, mani uzslavēja, kas, protams, arī bija patīkami.

pēc tam man bija mana papildus cinéma-audiovisuel stunda, kas ir kā fakultatīvā nodarbība manā skolā. pirmā stunda bija izmēģinājumam, tad mēs bijām kādi 25. šodien mēs bijām 5. bet bija daudz foršāk, loģiski. mēs bijām lielajā kino telpā, kur ir lielais ekrāns, skatījāmies dokumentālās filmas un es pat mazliet sapratu, ko skolotāja teica.

voilà! šovakar savai viesģimenei gatavošu biezpiena klimpas no fromage blanc, kas nav īsti biezpiens, tā kā redzēsim, kā man veiksies.

bisons! [jeb BIS! kā teiktu franču gossip girl]

diena nr.8,9 & 10 (vīkends kannās)

piektdiena (diena nr.8.) mani pārsteidza. protams, bija nogurdinošā skola un visādas citas valodas grūtības, bet vakarā marie gāja satikties ar draudzenēm, aicināja mani līdzi.

bija jauki, līdz pusnaktij sēdējām vienā bāriņā, dzērām alu ar grenadīnu par 2,50 euro. uzzināju arī, ka mana viesmāsa pīpē. nopirku sev paciņu lakijus un biju laimīga.

sestdiena sākās ļoti agri, lai varētu paspēt uz vilcienu 8.00. mēģināju vilcienā pagulēt, bet neizdevās.

mums bija kaut kāds ļoti dīvains maršruts. ar tgv (kas ir franču ātrvilciens, tiešām ĀTRvilciens) no valence līdz marseļai un tad pa lēno līdz kannām no marseļas. tgv ir tik jaudīgs, ka braucot aizkrīt ausis, bet diezgan forši nobraukt kādus 200 km stundā.

stacijā mūs sagaidīja mana viesu māte, marie maman, armelle. maza, īsa franču sieviete, kādas viņas parasti mēdz būt, ar īsiem matiem un saulesbrillēm. viņi nedzīvo tieši kannās, bet vecā kannu daļā, kas ir it kā atsevišķa pilsēta 5 min attālumā ar mašīnu no kannu promenādes, le cannet. ļoti jauka pilsēta, mazas ieliņas, nav visa kannu komerciālisma, diezgan klusa.

pilsētmāja, kurā dzīvo armelle ar abiem brāļiem, nathan un maximilien, ir ar trīs stāviem, bez dārza. pirmajā stāvā, kur ir arī mana un marie istaba. ir televizors, tualete, mūsu istaba un istaba rafaelam, kurš [cik es sapratu] ir armelles bijušais draugs, bet kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo vēl joprojām tajā mājā. otrajā stāvā ir virtuve/ēdamistaba/dzīvojamā istaba vienā lielā telpā + nathan un maximilien istabas. ir liels logs aiz virtuves galda, pa kuru paveras skaists skats uz mājām un jūru. tad trešajā stāvā ir jumta terase, no kuras paveras vēl skaistāks skats, un viesmātes istaba. māja ir neiedomājami labi iekārtota un skaista.

todien armelle un nathan kaut kur aizbrauca, bet jaunākajam brālītim vajadzēja iet ciemos pie kādas savas draudzenes uz dzimšanas dienu. mums ar marie viņš bija jāaizved. maximiliens nevarēja atcerēties, kurā mājā/dzīvoklī dzīvo tā meitene, kad stāvējām pie kādas mājas durvīm un grasījāmies jau zvanīt, ķiķinošu meiteņu bariņš otrpus ielai sāka kliegt un spiegt: "maxi! maxi! ici! ici! maxi..". mazais nodūra galvu un nosarcis devās uz ballīti.

pēc tam mēs ar marie aizbraucām ar autobusu uz kannu centru, pastaigājām pa promenādi un runājāmies diezgan, diezgan ilgi. kannas vakarā ir skaistas ar visām gaismām, kafejnīcām un dārgajām viesnīcām, un, protams, palmām un jūru.

šodien aizbraucām uz pludmali. tā bija jauka maza pludmale bez smiltīm, bet ar oļiem, tajos krastos, kur ūdens ir tumši zils un klintis ir tumši sarkanas. bija silta, pat bišķiņ karsta diena un ūdens bija atsvaidzinošs. braucot uz turieni, vērojot jūru ar jahtām un klintis, priedes un mājas, skanot mūzikai un vējam no atvērtajiem logiem pūšot matos, es sapratu, cik skaisti būtu pa šejieni braukt vasarā ar sarkanu mašīnu bez jumta un mūziku, un draugiem.

mums bija mazs pikniks un tad devāmies atpakaļ. trīs stundu brauciens atpakaļ uz valence, sēžot vilcienā, pār mani nāca tāda silta atklāsme, ka es taču esmu francijā. c'est bon!

diena nr.7.

mīļie draugi, te jums būs bildīte par ko pasmieties. šī bilde būs uz visiem maniem franču dokumentiem un bibiliotēku kartēm. sjūpēer, kā franči teiktu!

šī diena bija drausmīgi nogurdinoša. karstums. franču valoda. karstums. netīrība. saule. nogurums.

pirmā stunda: histoire- géographie. mums ir TĪK foršs skolotājs M. Darnaud. viņš ir kā "tas foršais skolotājs", ko redzi filmās. uz skolu nāk džinsās un baltā, platā kreklā, vecumā ap 35-40. ar stilīgām brillītēm, daudz smaida un žestikulē. lai gan nesaprotu lielu daļu no tā, ko viņš stāsta, es tik un tā zinu, ka viņš ir super-skolotājs.

otrā stunda: anglais. viens čalis no manas klases teica, ka es "kick ass" šodien angļu valodā. nu, jā, bet, mīlīti, ja tev liekas, ka tu slikti runā angliski, tu neesi saticis nevienu normālu francūzi. 11. klasē angļu valodā viņi aizpilda darba lapas, kur ir jautājumi kā

-what's your name

-how old are you?

-what colour is your hair?

un vēl arī mēs mācījāmies par maiklu džeksonu.

tad man bija triju stundu pārtraukums. no 10.00-13.00. šo laiku izmantoju lietderīgi, aizstaigājot līdz otram pilsētas galam uz mediatēku. gribēju pierakstīties, bet izrādās, ka bez kaut kādiem oficiāliem dokumentiem, ka es dzīvoju un mācos šeit, tas nav iespējams. un pusstundu tā francūziete man to skaidroja, domādama, ka es neko nesaprotu, lai gan es sapratu jau pēc otrās no visām miljards reizēm, kuras viņa man skaidroja, ka pa brīvu es nevaru pierakstīties, ja man nav to dokumentu. es piedāvāju maksāt kā normāla ne-valanciete, bet, nēee, kādēļ, ja es varu iziet cauri mēnešu garai birokrātijai un dabūt to jobeno karti pa brīvu?!

pēc tā bija manas dienas trešā stunda- mathématiques. matemātikas skolotāja ir arī mūsu klases audzinātāja un viņa galīgi nav forša. man liekas, ka es palikšu pilnīgi debīla matemātikā pa šo gadu, jo viņi tagad mācās par procentiem! pirms cik gadiem mēs mācījāmies par procentiem?!? ko tur vispār var ilgi mācīt? nu, jā, katrā ziņā aritmētika gan ir sarežģīta, bet tā nav problēma, jo katram skolēnam ir savs zinātniskais kalkulators, ko viņš pielieto lai aprēķinātu 12,3*100/5,2834.

tad bija vēl viena histoire- géographie, kas atkal bija forša. mācāmies par industriālo revolūciju. es pat mazliet kaut ko saprotu.

tad français, kas būtībā ir tikai franču literatūra. man pēc tam bija vēl viena papildus stunda pie franču valodas skolotājas, jo viņa piedāvāja. forši, ka viņa man iedeva lasīt franciski četras lugas. no 19 gs. es sāku lasīt, es stundu tulkoju vienu lappusi. STUNDU! āaa! tik drausmīgi.

jauki gan, ka es dabūju dažādus papīrus un mapītes saviem pierakstiem no marie, tagad varēšu rakstīties kā īsta francūziete!

salut!

diena nr..5 & 6 (pirmie soļi franču izglītības sistēmā.)

es nemāku šeit likt bildes, tā normāli tā, kā

bilde nr.1. francūži mīl šitās dīvainās rūtiņas burtnīcās, parastās rūtiņas ir retums. bet šīs- c'est normale!

bilde nr.2. mana māja [mon maison],

jā, ir ļoti stilīga!

bilde nr.3. laimīgā ieva savā pirmajā skolas dienā

bilde nr.4. manas istabas labais spārns [diemžēl bildes ar manu skapi/istabu nava]

bilde nr.5. manas istabas kreisais spārns.

tātad, jā, vakar bija mana pirmā skolas diena.

iedomājies, ka tu dzīvo lielā jo lielā valstī [es zinu, ka tas ir grūti, bet pacenties!] un tev ir kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ jāpārceļas uz citu pilsētu tajā valstī. tajā pilsētā tu nevienu nepazīsti un tev ir jāsāk skola. tā jau ir grūti, bet, kad tu aizej uz to skolu, tu saproti, ka lai gan tev likās, ka tu māki runāt, tu vispār ņihuja nemāki pateikt. nu, jā, tā tas aptuveni arī ir manā gadījumā.

vakar bija ļoti grūti, šodien bija grūti, bet labāk. man gan sāp kakls no runāšanas franciski, jo visulaik ir jāizmanto tas R burtiņš.

ā, un šodien vai vakar laikam bija mans lielais kulturšoks, manuprāt, pirmais, ko esmu tā īsti pašlaik ievērojusi. francūži ļoti kārtīgi veido savus pierakstus. nav tā, kā zanda, kas izlieto vienu kladi visā gadā.

pff, man likās, ka es visu kārtīgi pierakstu, bet viņi lieto dažādas krāsiņas, visu pasvītro ar lineālu un stundas laikā pieraksta 3-4 A4 lapas (!!!!!). Ā, un viņi arī parasti neizmanto burtnīcas [bet, ja izmanto, tad tikai A4 izmēra], bet gan nopērk lielu čupu ar šitādām dīvainām rūtiņu lapām, paņem mazu kaudzīti līdzi uz skolu, pieraksta uz viņām savas super kārtīgās, glītās un izvērstās "piezīmes" un tad saliek tādās mapītēs, kas bija stilīgas trešajā klasē, kur ir kādas septiņas nodaļas, katrai virsū nosaukums. "Mathematique", "Anglais", utt.

c'est normale.

tā jau man vispār vakar bija baigais deprešens un meltdauns, bet šodien es jūtos labi.

mans viesutēvs, benoit, šovakar nebūs mājās, jo viņš brauc pie savas draudzenes uz lionu, tā kā mēs būsim divatā ar marie. skatīsimies vakarā gossip girl (14.septembrī, meitenes, ir jaunā sezona! [tām nūģēm, kas nezināja!])

visu ko gribēju stāstīt un teikt, bet esmu galīgi aizmirsusi.

nu, labi, vēlāk visus pārējos kultūršokus.

ā, un nākamreiz, ja saņemšos, ielikšu arī bildi ar sevi, ko man nobildēja kaut kādām skolas vajadzībām. DRAUSMĪGI!!!

au revoir, mes cheries!

adresīte

visiem, kam interesē. laipni lūgti man rakstīt!

1 rue de Coulmiers

26000, Valence

France

mani brīdināja, ka, iespējams, pārvāksimies, bet ne ātrāk par kādu pusgadu, tā kā, protams, ziņošu par izmaiņām.

rīt pirmā franču skolas diena. pff, bailīgi.

diena nr.3. [bonjour, viesģimene]

jā, šī diena bija oficiāli visbailīgākā diena visā manā mūžā. šodien pirmoreizi dzīvē man bija jāsatiek sava viesģimene.

tā kā man nepatīk izmantot citu viesmīlību, tad šis viss bija diezgan liels pārbaudījums.

diena sākās 5.45. manas meksikāņu istabas biedrenes krāsojās un mazgājās ļoti, ļoti ilgi. pa nakti atkal bija caurs miegs, lai gan pēdējos vakarus esmu bijusi anormāli nogurusi. no stresa? no tik daudziem nepazīstamiem cilvēkiem apkārt? nezinu. nezinu, nezinu.

7.00 mums [collines du rhone rajonam] bija jābūt autobusā. mēs bijām vienīgais rajons ar tik daudz cilvēkiem, kopā bijām kādi 30-40 cilvēki. tādēļ atšķirībā no visiem citiem mūs autobuss aizveda līdz galapunktam. citus iesēdināja vilcienā un pateica pieturu, kurā tiem jākāpj ārā. viss. nenormāli bailīgi.

mūsu brauciens ilga gandrīz 10 stundas. un visas 10 stundas tevi moka domas par to, kā tevi sagaidīs, ko tu teiksi savai ģimenei, vai tu viņiem patiksi, nemaz nerunājot par potenciālajām problēmām skolā! tas ir pietiekami mokoši. bet vismaz tev ir vēl kādi 39 cilvēki, kas jūtas tieši tā pat.

ierodāmies galamērķī, kur lielā rinķī stāvēja un mūs gaidīja viesvecāki. mūs sauca katru atsevišķi, katra ģimene sagaidīja savu bērnu, tad viņus nobildēja un sauca nākamo. arī ļoti bailīgi, bet laimīgā kārtā nebiju ne pirmā, ne pēdējā.

mani sagaidīt atbrauca mans viestēvs, benoit, un viesmāsa, marie. brauciens mājup nebija tik slikts, kā biju iedomājusies. protams, neņemot vērā, ka bija daudz neērtu klusuma brīžu un marie vadīja auto, tā kā viņai nav tiesību un viņa mācās, un mēs braucām pa šauriem ceļiem, lielām šosejām, augšup un lejup pa kalniem, tad man bija bail kaut ko teikt, lai neizraisītu autoavāriju.

mana māja ir liela. trīs stāvi. es dzīvoju vienīgā trešajā stāvā, otras [kura pašlaik ir amerikā] māsas istabā, kas ir pilna ar plakātiem un fotogrāfijām. lielākai daļai plakātu ir avrilas seja virsū, tā kā, jā.

pašlaik ir bijušas tikai dažas neērtas sarunas un man ir ļoti bail, jo rīt man jāiet uz skolu runāt ar direktoru. pff, es dažkārt nesaprotu, kādēļ aizbraucu. man orientācijā amerikānietes stāstīja par meiteni, kura bija tik bēdīga, ka viņa neatbrauca, bet tēvs viņu aizveda mājās. dažbrīd es arī jūtos tik bēdīga, bet es ceru, ka tas pāries.

diena nr.1 & 2

projām braukšanas dienā cēlos ļoti agri, lai būtu laicīgi lidostā. uzzināju, ka mans koferis ir TIKAI 10 kg smagāks, nekā viņš var būt, lai nebūtu jāmaksā klāt. tā, nu, es visu krāmēju laukā, stūķēju rokassomā vai atstāju rīgā, kad tētis pienāca un teica, ka man draudzenes ir atbraukušas.

agate, elīza un zanda bija atbraukušas uz lidostu 6.30 no rīta, lai mani pavadītu. es gandrīz sāku smagi, smagi raudāt no laimes un sērām. labāk man lika justies tas, ka čalītis, kuram soma arī bija par smagu, miskastē ielika divas bauskas alus pudeles, ko pēc tam zanda pēc lieliem mudinājumiem izvilka no mistkastes laukā un aizveda uz skolu. TIK NAIS!

ceļā uz prāgu es gulēju. tad man un kristam (puisim, kurš no latvijas brauca uz spāniju) bija jāgaida 3 stundas galīgi garlaicīgajā prāgas lidostā, kur nekas nenotiek.

iekāpu savā lidmašīnā un atkal sāku drausmīgi raudāt, nevarēju beigt. pretī ailei sēdēja kaut kāds francūzis, kurš uz mani dīvini skatījās, bet man bija diezgan vienalga, jo es nevarēju pārstāt raudāt. [vispār, man liekas, ka man ir kaut kāda dīvaina depresija vai nervu sabrukums]

piezemējos parīzē ar beirut ausīs skanot.

mūs savāca un aizveda uz centru, kur esam kādi 150 vai vairāk, kas šogad dzīvos francijā no visām pasaules valstīm. es dzīvoju vienā istabā ar divām meksikānietēm. tuvākais kontakts man ir ar norvēģietēm, diviem amerikāņiem, jaunzeilandietēm un austrālietēm. vispār, ir mazliet vientuļi, varbūt pat mazliet vairāk skumji, jo visi tomēr vairāk vai mazāk turās kopā ar savas valsts biedriem, un te neviena cita nav no latvijas.

-where are you from?

-latvia

-ahh, where is that?

bet, protams.

diena nr.2. sākās ar mošanos 7.00. tad bija brokastis (šitajā centrā, kas ir kaut kādā parīzes sliktajā rajonā jeb parīzes zoļikā ēdiens ir tāds, no kura sāp puncītis. bvēe). tad bija orientācija. mēs runājām par cerībām un stereotipiem par franciju. nezinu, ko tas deva, bet, nu, labi. manā grupā bija tikai visi klusie austrumeiropieši. un viena debīla ungāriete. viņa visulaik kaut ko dirsa. kaut kā visu viņa mācēja pārtaisīt par jautājumu, kurā tika pieminēts-

1. vietējais alkohols

2. cik kruta ir ungārija

WHO CARES?!?!?!?!?

tad mums bija drausmīga ekskursija pa parīzi. kur mēs ar autiņu izbraukājām "ievērojamākās" vietas un tad uz stundu apstājāmies pie eifeļa. jā, stulbi, es zinu. tik pat labi varēju skatīties video tūri pa parīzi.

viss, ko es pie eifeļa torņa gribēju, lai man būtu ritenis un draugs/draudzene blakus. es pat nejutos, ka būtu parīzē vai la belle France!

rīt braucu 7.00 ar vilcienu līdz collindes du rhone. tur mani gaidīs mana viesģimene. lūdzu, visi turiet īkšķus par mani!

au revoir, ieva!

p.s. man liekas, ka visiem smieklīga liekas mana jaunā axel rose/slash frizūra, kā liene to nodēvēja!

atā, mazie!

pēdējās dienas ir bijušas tiešām, atļaušos teikt, nais. dīvaini, kā tu cilvēkiem pēkšņi kļūsti ne, nu, gluži vajadzīgs, bet kaut kas tam līdzīgs, kad grasies tos pamest. protams, tas ļauj pašapziņai augt, kas liek cilvēkam justies svarīgam un vajadzīgam. rezultātā jūties labi.

paldies, par to.

turpmāk visiem mana bloga cītīgajiem sekotājiem, tiem veseliem 9, kas man tagad ir, es klāstīšu savus piedzīvojumus vai, vienkārši, garlaicīgas dienas notikumus citā valstī šeit. cerams, būs arī bildes.

man negribas braukt, pilnīgi raudāt gribās. lasīju vecas dienasgrāmatas, tajā laikā es būtu aizbraukusi ne sekundi nešaubīdamās, tagad viss ir citādāks.