pēdējās dienas ir bijušas tiešām, atļaušos teikt, nais. dīvaini, kā tu cilvēkiem pēkšņi kļūsti ne, nu, gluži vajadzīgs, bet kaut kas tam līdzīgs, kad grasies tos pamest. protams, tas ļauj pašapziņai augt, kas liek cilvēkam justies svarīgam un vajadzīgam. rezultātā jūties labi.
paldies, par to.
turpmāk visiem mana bloga cītīgajiem sekotājiem, tiem veseliem 9, kas man tagad ir, es klāstīšu savus piedzīvojumus vai, vienkārši, garlaicīgas dienas notikumus citā valstī šeit. cerams, būs arī bildes.
man negribas braukt, pilnīgi raudāt gribās. lasīju vecas dienasgrāmatas, tajā laikā es būtu aizbraukusi ne sekundi nešaubīdamās, tagad viss ir citādāks.
man raudiens uznāca. tiktik ilgi.
ReplyDeleteEs gribēju tev no rīta piezvanīt, bet nespēju piecelties. un man par attaisnojumu, es esmu ļoti slima un man nav balss.
ReplyDeletepagaidām man liekas, ka gads ir maz, vēlāk notietki sapratīšu, cik traki ilgi tu būsi prom, bet es zinu, ka tev ies vienkārši fantastiski un es mainītos ar tevi vietām pilnīgi nedomājot.
un, vēl es gribēju patiekt,lai tu raksti bieži, jo es gribu zināt kā tev iet, gribu just, ka tu tepat esi, nekas, ka mazliet tālāk par piecām tramvaja pieturām un 8 cipariem telefonā.
man arī nāk raudiens.
ReplyDeletees domāju, ka rakstīšu tik bieži, cik varēšu, bet centīšos pārmērīgi daudz laika nesēdēt internetā. blogā bieži. un arī uz visām papīra vēstulēm atbildēšu. bučas mučas!