i can tick, tick, tick away

atkal neaizgāju uz franču valodu. samelojos skolotājam, ka jāiet pie ārsta un aizgāju. šādi es nekad neiemācīšos runāt franciski. es tik ļoti gribu, bet tās stundas ir tiiiiik garlaicīgas, nu, nenormāli.

un, kad es atnācu mājās, man palika ļoti bail no brauciena uz franciju, nenormāli. es noskatījos american girl in paris abas daļas un sabijos, ka es atbraukšu kā kerija uz ļoti pelēcīgu franciju un būšu vientuļa. un, kā būs, ja man īsti nebūs, kur atgriezties. dažbrīd es jūtos tā, ka es lecu bez izpletņa, bez matrača apakšā. nezinu. dažkārt ļoti par to priecājos, dažkārt jūtos briesmīgi.

ķīmiju es nemaz nesaprotu. es cenšos, es ļoti gribu saprast, bet tajā nav nekādas loģikas. viss sastāv no izņēmumiem. es vienkārši nesaprotu, kā es esmu sekmīga ķīmijā.

atkal uzsniga sniegs. pavasaris ir aizgulējies. bet jādomā par puķēm un pozitīvi, un tad varbūt arī atnāks. ai, kāda starpība. vienkārši jāsmaida.

un gaidīsim rītdienu, kas cits gan ir. 

"let me forget about today until tomorrow" kā teica bobs dilans.

the philosophy of andy warhol

vakar vēlā vakarā nobeidzu lasīt endija varola filosofiskās domas. bija interesanti. brīžam patiesi, brīžam ne. nu, jā, interesanti.

man patika vairākas atziņas, bet tagad atceros tikai vienu, kas man likās tāda gandrīz vai praktiska. runājot par restorāniem, kafejnīcām, veikaliem, utt, cik daudz mūs kā pircējus interesē kvalitāte, cik atmosfēra, ko tā vieta sniedz. tik daudz reizes mēs apzināti, neapzināti kaut ko izvēlamies izskata, noskaņas dēļ. bieži, jā, tas ir loģiski, bet dažkārt tas ir pilnīgi absurdi.

veikali un kafejnīcas mums pārdod ne tikai preces, bet arī noskaņu. mēs maksājam par to, kā tie liek mums justies.

šī diena bija tāda, nu, jā, nekāda. izņemot to, ka kultūras vēsturē mēs dabūjām iet ārā un staigāt pa vecrīgu, kas bija nepierasti un jauki, ja neņem vērā, ka bija mazliet vēsi, bet tā jau bija oki doki.

laiks iet gulēt. man atkal rīt noteikti sāpēs galva, jo nebūšu izgulējusies, bet man negribas.

bet, nu, jā, saldus sapņus

let it rain today

man ļoti gribētos, ka ārā būtu bišķiņ siltāks. kādas pāris dienas jau puķes būtu mazliet, kā to pateikt, paziedējušas, paspīdējušas un tad nāktu tāds skaists, slapjš lietus. nevis tāds slapjdraņķis virs pelēkiem kokiem, bet tāds stiprs lietus pār lieliem zaļumiem.

esmu pilnīgi apjukusi no tā, cik man daudz visa kā ir ajPodā iekšā. elīza man visādus foršumiņus ierakstīja un es varu iet pa ielu un klausīties dziesmas, kuras iepriekš nekad nebiju klausījusies. tas ir ļoti jo ļoti forši. nopirku abām rītdienas jubilārēm kartiņas, tā kā, meitenes, turietes!

vēl esmu drausmīgi nogurusi, man šausmīgi nāk miegs. esmu nogurusi no mācībām, no galvassāpēm, no noguruma, no pelēcības, no spēlītēm un iedomām, uztraukumiem, skolas, cilvēkiem, no līkas muguras, kladēm un pildspalvām. vārdusakot, no visa, bet nebūtu jau problēmu, ja es mācētu izgulēties, kas man nekad neizdodas. ne pirmdienās, ne piektdienās, ne sestdienās.

grattis på födelsedagen

ārā ir ļoti draņķīgs laiks, bet šodien daudziem ir lieli svētki, un es viņus visus sirsnīgi sveicu, protams.

autobusā braucot, sapratu, cik jaukas ir latviešu dzimšanas dienu tradīcijas. visi nes puķes, jubilāri atnes konfektes, ar kurām pacienā klasesbiedrus un skolotājus, un draugus, dzied dzimšanas dienas dziesmiņas un ceļ gaisā. atzīmē to, ka tu piedzimi šajā dienā pirms x gadiem. jauki, domāju, ka citur tik jauki nav.

man liekas, ka pavasaris ir iespītējies un nenāks, kamēr cilvēki nebeigs lādēties par to, ka ir ziema. paskaties laukā pa logu, drausmīgi nesmuki, bet nevar taču piespiest lietu nelīt, sniegu nesnigt tā kā ķīnieši to darīja olimpiskajās spēlēs. bet nekur jau viņš arī nepazudīs, tas pavasaris. atnāks biškucīt vēlāk, bet tad noteikti būs pavisam saulains, ziedošs un smukiņš. pagaidīsim vēl mazliet. 

Skrien, bizbizmārīt, tev mājiņa deg

ir palikušas 17 dienas līdz es braucu uz itāliju. tā baigi ironiski, jo agatei rīt paliek 17 gadi, un zandai un elīzai sestdien. visiem paliek 17 gadu tagad.

baigais dzimšanas dienu boom.

tāds dīvains vecums 17. ir sweet 16 un ir pilngadība ar 18, bet 17 ir kaut kur pa vidu. man gan vēl daudz mēnešu priekšā līdz septiņpadsmit gadei. ha hā!

tad, nu, skaitīsim punktiņus sev uz mugurām, lai atcerētos, cik gadu mums īstenībā ir. 

Hey, Mr. Tambourine man, play a song for me

visu dienu sēžu mājās. dumji gribās ļoti staigāties, bet ārā viss ir pelēks un neviens nelīdīs ārā no migas, lai ietu ar mani staigāties.

nav gan tā, ka līdz šiem 15.24 nebūtu paspējusi neko izdarīt. es iztīrīju akvāriju, kurš bija kļuvis tik zaļš, ka vispār zelta zivi nevarēja ieraudzīt. 

kaut kā dumji, ka neesmu vēl izdomājusi savai zivij vārdu. un tagad pēc šiem mēnešiem tas jau liekas pat nevajadzīgi. 

protams, ieteikumus par zivs vārdu esmu gatava pieņemt. bet, ko zivs darīs ar vārdu?

es paspēju arī fiziku izmācīties un uzrakstīt pagājušās nedēļas journalu rozei par prieku. pagulēju, pamuļķojos, neko nedarīt arī paspēju.

vakar skatījāmies boba dilana koncertu ierakstus no 63, 64, 65 gada. baigi forši. man viņš tā patīk, patīk kā viņš dzied un uzvedas, runā un eksistē, vispār. 

Latviešu valodā ir daudz foršu nosaukumu

 jau nosaukums, laikam, signalizē par šī ieraksta nejēdzību.

šodien bija tāda interesanta diena. kā pa purvu staigājot, lēkā no vienas vietas uz otru, centies nenogrimt.

"I never fall apart, because I never fall together". kaut kā līdzīgi ir.

no visām milzu filosofiskajām domām, kas šodien izskanēja, divas atziņas-

1.filosofija, kad tā nav banāla, ir šausmīgi forša. filosofija ir nebeidzama, ar to nekas nav neiespējams, bet prakse daudzkārt salauž filosofiju. un tad tā kļūst vāja, bezjēdzīga.

2. "nevienam nepatīk odi, bet, ja nebūtu odu, nebūtu varžu. ja nebūtu varžu, nebūtu stārķu. ja nebūtu stārķu, tad latvija nevarētu lepoties ar saviem skaistajiem stārķiem". bet pat, ja latvijai nebūtu lepnu stārķu, man liekas forši tas (nu, ne "forši", bet interesanti), ka īstenībā, turpinot to ķēdi, mēs nonāktu līdz cilvēkam.

un tad mēs šādā chain reaction nonāktu pie tā, ka cilvēka eksistence ir atkarīga no odu eksistences.

bioloģija, mīļie.

trauslums

vēstures skolotāja šodien teica, ka vara ir tāds salds ābols, kurš gan pa vidu var palikt diezgan rūgts.

nezinu, vienmēr kādam jau daļa tā ābola būs rūgta. ne vienmēr tam, kam pieder vara.

visbiežāk, tam pār kuru "valda"

algebrās domāju, ka nav taisnīgi, ka ir daži skolotāji, kuri izmanto to tik ļoti, lai pasmīnētu par kādu citu. bet neviens nekad neko nesaka.

varbūt domāju par to tikai, tāpēc ka pati jutos dumja skolotāja dēļ. dumji, vispār.

jāiet par skolotāju, lai izgāztu savas dusmas uz pasauli.

savu aizvainojumu.

bet, nu, jā, vispār nav jau par ko sūdzēties. ir labi.

skatoties uz tā, kā kaut kur mumbajā puisīši skrien pa mēslu čupām, ubago, zog, badojas, cieš, tiešām nav par ko žēloties. 

es gribētu aizbraukt tur uz indiju un viņus visus bišķiņ samīļot. 

I'd rather dance and talk with you

mokoša nedēļa. domas pārpildītas ar nākotni un plāniem, un sapņiem, kam, iespējams, nebūs lemts piepildīties. drausmīgi negribas vaimanāt tagad, jo tas ir dumji to darīt šādi.

ja tu raksti, lai sūdzētos par visu, no tā nav jēgas.

es saprotu, ka skaips ir tik drausmīga lieta. jā, protams, ir visas tās foršās fīčas, bet galu galā tu nosēdi stundām virtuāli runājot ar kādu, kam tu pat seju nevari redzēt. emocijas jālasa caur smaidiņiem un zīmēm.

šādās situācijās es zīmes vienmēr uztveru pārāk smagi. 

tas man atgādina to Nabokova stāstu "Symbols and Signs", kur pēc tam, klausoties, kā to darbu analizē, katra personāža kustība ir kāda kritiķa izdomāta zīme. tā ir ar visu mākslu, mēs meklējam zīmes, bet kur paliek emocijas? 

galu galā, protams, bez zīmēm mēs nevaram.

tā ir valoda. tā var maldināt, bet ļauj arī slēpties.

nu, labi, čau, čau, čau, čau. un vēl viens čau-atā.