IESKATIES!!

tātad, es nemāku taisīt blogus. un pēdējā laikā esmu pārāk slinka, lai rakstītu.

izdomāju mazu alternatīvu-

http://raudsepa.wordpress.com/

tas tādēļ, jo pēdējā laikā uzņemu daudz jo daudz bilžu. centīšos tā aptuveni vienu katru dieniņu ielikt.

labu skatīšanos, neaizmirstiet mani, draudziņi!

lielākās bučas*

dienas 177-191

piektdiena, 26 februāris

pusdienās armelle mūs aizveda paēst uz vienu ķīniešu fast-food restorānu. kaut kur starp nūdeļu ēšanu un dīvaina ķīniešu alus dzeršanu, marie un armelle sastrīdējās. baltajā, spoguļiem pilnajā ēdamzālē virmoja nepatīkams un saspringts klusums.

kad izgājām laukā, viņas kā parasti salīga- neko daudz neteikdamas, īsti problēmu neatrisinādamas, apskāvās un pēc tam sasmaidījās ar tiem "ā, nu, dzīvosim tālāk" smaidiem.

pēc tam mēs ar marie devāmies staigāties pa veikaliem. neatradu neko tādu, kas mani vilinātu tik ļoti, lai es arī to nopirktu, tā kā neko nenopirku.

vakarā aizbraucām pie vienas vecas marie draudzenes audrey vakariņās starp draugiem. kādi septiņi jaunieši sēdējām ar kolas, ledus tējas pudelēm, mazām uzkodām un visi, nu, jau studenti runāja savā valodā par to, cik ļoti dzīve augstskolā ir grūta!

vakara gaitā ieradās arī audrey onkulis, kurš mums atstāstīja daudz jo daudz vulgāru jociņu.

sestdiena, 27. februāris.

diena nebija no foršākajām. pamodos neizlēmīga un sapratu, ka manu dzīvi pavadu tā kā to laiku pa veikaliem- neatrodu neko, ko no visas sirds gribētu un, lai gan man ir miljons lietas, kas nepieciešamas, nespēju izlemt, kura man ir visvairāk vajadzīga, tā kā atmetu ar roku un nedaru neko.

svētdiena, 28. februāris.

marie pagatavoja visiem pusdienās panna cotta(s) no savas jaunās recepšu grāmatas, pirmā recepte, kuru viņa no tās izmēģināja.

pēcpusdienā daudz runājāmies. viņa man pastāstīja, ka pēc tam, kad bija spiesta atgriezties no asv tikai pēc sešiem mēnešiem, viņa psiholoģiski netika galā ar to kaunu, kas viņai bija tā deļ radies. domāju, ka tas ir un būs grūti pārlekt no vienas dzīves otrā.

vakarā iekāpām vilcienā, lai dotos atpakaļ uz valence. pa logu varēja redzēt visu skaisto jūras krastu ar sarkanajām klintīm, to apspīdēja rozā gaisma un visur ziedēja skaistas dzeltenas mimozas.

..un kamēr mēs lūkojāmies sapņaini laukā pa logu, ziemeļfrancijā plosījās barga vētra.

pirmdiena, 1.marts.

rīts bija pelēks un mitrs. matemātika un pēc tam divu stundu garš kontroldarbs ekonomikā.

pēcpusdienā aizgāju uz pastu izņemt paciņu, no kāda "anonīma" sūtītāja. izrādās, ka tas bija tētis un mamma, kas bija atsūtījuši kasti pilnu ar laimas zefīra šokolādēm un gaujarta disku ar autogrāfu marie.

gāju mājās laimīga par to, ka dažkārt uzrodas šitādi pārsteigumi, kurus tu, nu, galīgi, galīgi negaidi un tas ir drausmīgi patīkami!

pēcpusdienā marie man palīdzēja uzrakstīt atskaiti manam tpe (franču zpd, atgādinu!). mēs galīgi nosmējāmies to visu rakstot, bet beigu beigās biju apmierināta. nekādas stulbības jau arī nesarakstījām..

otrdiena, 2.marts

stundas man sākās tikai 14.30, ārā plauka pirmais pavasaris un bija pat mazliet silti.

es visu rīta pusi staigājos pa vecpilsētu. atradu veikalu, kur nopirku diegu, lai piešūtu mētelim pogas (loģiski, ka to daru tieši ziemas beigās, kad tūlīt varēšu pārstāt vispār lietot mēteli), nopirku maizi, nopirku lietotu "ma cousine rachel" pa 1 euro, nopirku vīģes no andalūzijas vienā austrumu specialitāšu veikalā. tad aizčāpoju līdz mediatēkai un mazliet pastrādāju.

vakarā ar marie sākām gatavot mīklu, lai pagatavotu vienu specialitāti no bretaņas, kouing-aman. tā ir tāda kvadrātveida kūciņa ar nolocītām maliņām, kas sastāv no tādas speciālas kārtainās mīklas un cukura.

mīklu nr.1 sabojājām, tā kā izlēmām, ka taisīsim vēl vienu. uztaisījām mīklu nr 2., bet nr.1. izrullējām kā picu un tad uz tās sabāzām dažādas saldas lietas. beigās mums iznāca tāda saldā maize/kūka à la tie, kuri sabojā savu pirmo kouing-aman mīklu.

pēc tam atgūlāmies marie istabā un noskatījāmies pirmo how i met your mother sēriju ( iepriekš es nesapratu, kādēļ visi to skatās. bet tagad, kad esmu kļuvusi pilnīgi atkarīga, es jūs, mīlīši, saprotu)

trešdiena, 3.marts.

laiks ārā- pretīgs un lietains. berk.

pēcpusdienā nebija vēlmes pilnīgi neko darīt, tā kā mēs ar marie pēcpusdienu pavadījām dzerot tēju un mācoties. pabeidzām arī mūsu kouing-aman, kad tie bija krāsnī, viss dzīvoklis smaržoja silti pēc kūstoša sviesta un cukura. vienīgais mierinājums lietus laikā.

vakarā atbrauca véronique. četratā pie vakariņām ilgi runājām.

ceturdiena, 4.marts.

atradu sevī baigo motivāciju strādāt, tā kā aizgāju līdz mediatēkai un izņēmu vienu grāmatu ar aptuveni 1500 par literatūru eiropā, ko ar grūtībām atstiepu līdz pašam dzīvoklim.

benoit aizbrauca vakarā uz lyon un mēs ar marie turpinājām skatīties himym.

piektdiena, 5.marts.

no paša rīta skolas cdi (centre de documentation et d'information) gaisā virmoja stress. visi prèmiere (11 klases) skolēni sēdēja pie datoriem un drudžaini drukāja laukā savus tpe, jo šodien tie bija jānodod.

tad, kad viss bija izdrukāts mūsu grupai, devāmies augšā, kur vienas klases durvju priekšā bija pielikts galds, pie kura sēdēja viens vēstures skolotājs. viņš paņēma visus mūsu dokumentus, pierakstīja vārdus un citas formalitātes. un viss.

vakarā ātri sametu mantas koferī un sēdos mašīnā, lai dotos uz kannām. saule lēni rietēja un es sapratu, ka man ir jākļūst happy-go-lucky.

vakarā kannās bijām trijatā, armelle uzlika travis dziesmu "luv", kas atkārtojās atkal un atkal līdz bezgalībai. tā, ka beigās likās, ka esi tādā transā. viss bija tik nostalģisks un lēns tās dziesmas fonā.

sestdiena, 6. marts.

laiks ārā bija mazliet vējains, bet visumā saulains. no paša rīta armelle aizbrauca uz vienu regati.

es piecēlos, nomazgājos un saģērbos. meklēju visur atslēgas, lai izietu laukā, bet nekur neatradu, tā kā atstāju marie zīmīti, lai tad, kad viņa pamostas, viņa man piezvana un ielaiž mani iekšā. ap desmitiem izgāju laukā, aizgāju līdz mazai ģimenes boulangerie le cannet vecajā centrā un nopirku mums divus kruasānus. tad aizgāju vecpilsētas laukumā apsēsties un lasīju camus "la chute". maza meitenīte visulaiku skraidīja pa laukumu un spēlējās ar savu tēti. domāju par to, vai, kad es biju maziņa, mans tētis jebkad tā ar mani gāja laukā staigāties?

ap pusdivpadsmitiem marie piezvanīja un es pametu manu varoni, devos atpakaļ mājās.

pēcpusdienā nokāpām līdz kannām, pastaigājāmies pa veikaliem un nopirkām arī vienu ābolu liķieri. iegājām arī vissmukākajā fromagerie, ko savā mūžā biju redzējusi, un es tur nopirku mazu gabaliņu siera (jo siers ir dāāaaargs!), lai aizvestu atpakaļ uz valence.

vakarā armelle aizbrauca projām vakariņot ar savu draudziņu un mēs ar marie palikām divatā. pasūtījām picu, uzpīpājām, uzdzērām liķierīti un noskatījāmies oušena 12. mierīgs vakars draugu lokā.

svētdiena, 7.marts

no rīta atkal aizgāju uz to pašu ģimenes boulangerie, bet šoreiz sameklēju arī atslēgas.

armelle pamodās un raudāja marie plecā, jo, acīmredzot, vakar bija sastrīdējusies ar savu draudziņu.

pēc pusdienā tā bija marie, kas raudāja, jo nezināja, ko darīt vasarā. viņas amerikas draudziņš grib, lai viņa brauc viņu apciemot, bet viņa viņu vairs nemīl, bet negrib sāpināt.

vētra bija atnākusi arī līdz francijas dienvidu daļai, un četru stundu brauciena vietā pavadījām astoņas stundas uz ceļa, jo uz ceļiem bija milzum daudz sniega. baltās kupenas ceļmalās biedēja visus autovadītājus, bet man tās iedvesa lielu mieru un uzspieda savu lēnumu.

mājiņās ieradāmies ļoti, ļoti vēlu. ļoti.

pirmdiena, 8.marts.

no rīta nogurums spieda manu galvu atpakaļ pie spilvena un pie brokastu galda acis krita ciet. pa slideno trotuāru zem lāstekām čāpojām līdz skolai. parastais "rīta bloks" paskrēja diezgan ātri un drīz jau pienāca pusdienu laiks.

pēcpusdienā spīdēja saule, lai gan ārā bija auksts.

benoit mani pārsteidza, jo bija nopircis kings of convenience disku. tā, nu, arī viss dzīvoklī skanēja lēnās un mierīgās skaņās.

otrdiena, 9. marts.

beidzot pabeidzu "la chute". BEIDZOT.

ārā viss ir saulains, bet tomēr auksts. un vējains, un slidens.

un es nebeidzu domāt par to, ko teica reiz sartrs "l'enfer, c'est des autres".

trešdiena, 10.marts.

pamodos pilnīgi pārgurusi un 1/2 dienas jutos pilnīgi nelietojama.

kino stundā sākām gatavot savu īsfilmu. mums sākumā bija tik forša grupa, līdz tai pievienojās viena no visstulbākajām-kretīniskākajām meitenēm, kas uz šīs pasaules eksistē (franču evija, tiem, kam tas kaut ko izsaka)- madison. un todien ar nogurumu, viņas klātbūtne bija vēl jo vairāk kaitinoša!

pēcpusdienā ar marie skatījāmies gossip girl un dzērām karstu šokolādi.

ceturdiena, 11. marts.

ārā laiks tik pelēks cik pelēks var vien būt.

saņēmos un atbildēju beidzot uz pāris vēstulēm.. vienu "čiks" varu ielikt savā mazo darbiņu sarakstā..

bet, vispār, neko īpašu jau neizdarīju 2010 gada 11.martā. žēl. vairāk jādara, mazāk jādomā, laikam. vismaz man.

draudziņi

ceļā

sniega nedarbi

pirmdienu rīti

dienas 160-176 (kalni, mīļie, kalni!)

cīņas ar sieru

lūk, tā ieturēju ļoti ilgu pauzi. man ir liela pārliecība, ka jūsu tur laukā, kuri lasa, nav palicis daudz, bet ceru, ka kādu šis ieraksts arī sasniegs un varbūt pat iepriecinās. centīšos tagad atsākt un biežāk rakstīt, mīļie. bučas kā vienmēr, jūsu ieva.

otrdiena, 9. februāris.

todien nekas tāds īpašs nenotika. mēs ar marie aizgājām noskatīties brāļu koenu "a serious man"- par to kā darot visu labi, mēs nekur nenonākam. viss sākas un beidzas vienādi.

trešdiena, 10. februāris.

drausmīgs aukstums ar mistrāli, kas sit stipri un nežēlīgi sejā. visas ielas pārblīvētas balta aukstuma.

vakarā ar marie noskatījāmies filmu, ko ir redzējuši pilnīgi visi franču pusaudži "LOL", par franču meiteni un viņas attiecībām ar mammu. tādas pusaudžu vecāku attiecības un strīdi.

ceturdiena, 11.februāris

pirmo dienas pusi atkal sajutos slima.

pēcpusdienā franču valodā domāju par to, ko es darīšu ar savu bac un visu neizlasīto literatūru. muļķīgi, muļķīgi, muļķīgi sevi vainot un mocīt par grūtībām un problēmām, pie kurām neesmu vainīga.

pēc skolas aizgāju uz grāmatu veikalu, jo man ļoti sagribējās marie sagādāt dāvanu. nopirku viņai smuku grāmatu par šokolādi, kas viņu acīmredzami iepriecināja. tas mani kaut kā uzlādēja. Un, kā jau mūs visus pēc dāvanu pasniegšanas, lika man sajusties tādai bišķ' lepnai par sevi, bišķ' apmierinātai par dzīvi. redzi, kā mēs mācāmies sevi uzlādēt un ārstēt caur citiem.

piektdiena, 12. februāris.

angļu valodā skolotāja bija uzaicinājusi kaut kādu dānieti kā "viesu lektori". meitene bija galīgi dīvaina un man radīja iespaidu, ka bija iepriekš kaut ko dīvainu uzpīpējusi.

lai, nu, kā. vakarā atnācu mājās, mums ar marie bija ap divdesmit minūtēm fiksi samest mantas koferos un doties uz staciju, lai brauktu uz grenoble un satiktu benoit ar puišiem. pēc tam visi devāmies satikt véronique ar 2/3 no viņas bērniem slēpošanas stacijā tignes.

braucām augšā pa stāvajiem kalnu ceļiem un es vēroju, kā temperatūra strauji krītas un krītas.

ārā pa logu varēja redzēt lielās, izgaismotās kalnu virsotnes pret zvaigžņoto debesi. neaprakstāms skaistums.

sestdiena, 13. februāris.

no rīta izīrējām aprīkojumu un devāmies uz kalnu. es šļūcu lejā par zaļo trasi ar marie un benoit palīdzību. spoži jau man negāja, bet labāk kā to pirmo reizi ar dēli žagarkalnā pagājušajā ziemā. kritu tā ka potenciālie zilumi uz dibena un ceļiem lika par sevi just.

atnācām atpakaļ uz dzīvokli un atlaidāmies ar tasi karstās šokolādes.

julie, véronique meita, spēlēja klavieres, kas tā diezgan ne pa tēmu atradās dzīvoklī. viņa spēlēja tik smuki, ka man radās milzīga vēlme atsākt spēlēt.

vakarā taisījām fondue un dzērām vīnu. es gāju gulēt ar griezošu galvu un domāju par visiem maniem sniegoto kalnu mīlētājiem atpakaļ latvijā.

svētdiena, 14.februāris.

televizijā tikai rāda atkal un atkal to nabaga bobslejistu, kurš izlidoja laukā no trases un nositās vankūveras olimpiskajās spēlēs. nesaprotu, kā mēs aizmirsām visas ētikas normas un spējam kaut ko tādu rādīt atkal un atkal, kaut ko tādu parādīt kaut vai tikai vienu reizi. nauda, nauda, nauda. money, money makes the world go around, makes the world around.. kā dziedāja liza minelli "cabaret".

pēcpusdienā man bija mani pirmie snovborda kursi, kas bija diezgan forši, jo nebiju vislielākā nūģe starp visiem. forši bija arī tas, ka aizbraucām uz citu trasi pārmaiņas pēc un nebraukājām pa to zaļo, pa kuru jau miljons reižu biju noslīdējusi lejā.

tā kā dzīvoklī bija istaba ar četrām gultām (puišiem), istaba ar divguļamo gultu (vecākiem), istaba ar vienu gultu un vēl viena ar divām (tieši blakus puišu istabai=blakus trokšņiem no rītiem un vakaros), tad starp mums trīs meitenēm izlēmām, ka, lai viss būtu godīgi, mainīsim guļamvietas katru nakti. šonakt bija mana kārta gulēt vienai lielajā istabā. nakts bija tiešām bez mākoņiem, zvaigznes spīdēja virs baltajiem un nosvērtajiem kalniem un ausīs skanēja the national. viss kā sapnī.

pirmdiena, 15. februāris.

diena bija saulaina. no rīta atkal trennējos viena pa vieglajām zilajām un zaļajām trasēm kamēr pārējie devās uz savām sarkanajām, melnajām, zelta, sudraba un citām tādām trasēm. pēcpusdienā atkal kursi.

pa dienu kārtīgi apsitu ceļus un dibenu,tā ka sāpēja. bet tās vēl tādas labās sāpes, pēc laba darbiņa padarīta sāpes.

vakarā spēlējām kaut kādu spēli, kas man lika atcerēties "detektīvus". es vairs neatceros pēdējo dzimšanas dienas ballīti, kur mēs būtu spēlējuši "detektīvus".

otrdiena, 16. februāris.

ārā pirmo dienu laiks bija tiešām nesmuks. tā kā snovotāji paņēma slēpes un slēpotāji dēļus, vairs nejutos kā visnūģīgākā no visiem. jē!

pēcpusdienas kursos pirmo reizi braucām lejā pa lielajiem, lielajiem kalniem. (un,jā, man bija ārprātā bail!). vienā brīdī es tā galīgi nesmuki nokritu uz jau sāpošā ziluma uz labā dibena vaiga. auuuuuu, kā tas sāpēja, tā sāpēja, ka galva reiba un mazas asaras lauzās no acīm laukā. centos tā galīgi piesardzīgi tālāk braukt, bet, ko, nu, neteiksi, protams, ka nokritu vēl divas reizes un jutos kā aizmugurē paralizēta.

trešdiena, 17. februāris.

piecēlos un zilums uz mana labā dibena vaiga bija iespaidīgi uzpampis un sūrstošs. ārā laiks bija pelēks un vējains.

no rīta gribēju piesardzīgi izmēģināt sev jau labi pazīstamo zaļo trasi, bet sniegs bija ciets un apakšā bija daudz ledus, tā kā man bija pārāk bail kaut ko nopietni darīt tā, ka nokristu uz sava ziluma, kurš tā sāpēja, ka kliboju.

vakarā gan atkal skatījāmies olimpiskās spēles. tās liek mazliet sapņot.

ceturdiena, 18.februāris.

atgriezos kalnos. diena bija skaista un pa nakti bija nokritis mīksts sniegs.

ar instruktoru braukājām apkārt pa lielo staciju. ar dažiem pacēlājiem pietuvojāmies tik tuvu lielajām klintīm, ka likās, ka pieskarsimies smukajam sniegam ar zodu.

piektdiena, 19. februāris.

ārā bija tāda migla, ka viss likās tiešām balts. it kā mēs dzīvotu matētā kvadrātā, kur tu neredzi neko divu metru attālumā. bet tad brīžiem pabraucām tālāk, un miglas galīgi vairāk nebija. dīvaini iebraukt tādā mākonī un izbraukt laukā pēc minūtes.

pusdienas ēdām augšā vienā kalnu kafejnīcā, kas bija pārbāzta ar angļiem un amerikāņiem, un vāciešiem. milzīgs francūžu deficīts.

pēcpusdienā ar grupu nobraucām pirmo reizi pa vienu sarkano trasi. un tad pēcpusdienā man iedeva manu diplomiņu, ar ko es ļoti lepojos, protams!

sestdiena, 20. februāris.

braucām mājup. ārā viss bija balti pelēki bēšīgs, laiks kalnos bija atkal mainījies. tagad viss bija skumjš un netīri pelēks.

svētdiena, 21. februāris.

no rīta uzreiz pēc brokastīm savācām ātri mantas un devāmies uz kannām. brauciens man bija ļoti nepatīkams, jo sēdēt uz mana stipri zili lillīgā labā dibena vaiga bija ārkārtīgi, ārkārtīgi neērti.

ap diviem ieradāmies kannās. pēcpusdienā ar marie izgājām pastaigāties. ārā viss smaržoja pēc lietus un kokiem.

pirmdiena, 22. februāris

kad nokāpām lejā uz kannām atradām vienu krievu pārtikas veikalu, kuru sauca, laikam ''Tatjana'' vai kaut kā tamlīdzīgi. tik dīvaini bija ieraudzīt visus tos nieciņus, kurus rīgā ir tik viegli nopirkt, bet šeit tā ir baigā eksotika. nopirku rīgas zelta šprotes un skābētus bulgāru gurķīšus, lai mani francūži varētu mazliet nogaršot tādu padomju ēdienkarti.

laukā tagad ir mimozu sezona un visur plaukst lielie dzeltenie krūmi.

otrdiena, 23.februāris.

no rīta pirms marie bija pamodusies nokāpu lejā uz boulangerie un nopirku mums katrai par vienam croissant.

vakarā devu viesģimenei nogaršot šprotes un gurķīšus, man par pārsteigumu viņiem ļoti labi garšoja. tā, lūk.

pēc tam noskatījāmies kaut kādu vienkārši drausmīgu franču romantisko komēdiju. banāla. banāla.

trešdiena, 24. februāris

laiks ārā bija saulains, tā kā izlēmām sākt filmēt mūsu filmu. nobraucām lejā uz kannām un sākām pludmalē filmēt.

vakarā skatījāmies happy go lucky (pirmā filma, ko es pati ar savām rokām nelegāli nolādēju internetā!vauč! ) ar nesinhroniem franču subtitriem, tā kā vidū apstājāmies.

ceturdiena, 25. februāris.

pēcpusdienā aizbraucām trijatā ar armelle uz nicu, lai noskatītos ''an education'' kinoteātrī "rialto" (nosaukums liek sapņot, ne?). filma nebija slikta, par gudru meiteni, kura ir nespējīga pretoties vecākam vīrietim, kurš viņu vadā pa ballītēm un koncertiem. smuki nofilmēta, stāsts ar morāli, bet nekas ļoti jauns filmā nebija. aktieri gan bija labi. bet vislabākais filmā tomēr bija varoņu smukās kleitas un frizūras no 60 gadiem.

pēc filmas sagaidījām maximilien viņa skoliņā. skolas pagalmā pēc ilgiem laikiem pirmoreizi izlēcu klasītes.

atradām sinhronus subtitrus un nobeidzām happy go lucky.

kā vienmēr, mazliet neveikla

starp baltiem, baltiem kalniem

mincītis kalnos

les pistes

dienas 148-159

piektdiena, 29 janvāris.

skolu beidzām 14.00, ar marie un ophélie atnācām mājās. pēc tam ophélie aizgāja iepirkties ar savu māsu un mēs ar marie aizgājām izdzert pa chocolat chaud "le grand café", par kuru biju tik daudz dzirdējusi, bet nekad nebiju tur bijusi. kā izrādījās nekas ļoti īpašs tajā kafejnīcā neslēpās, izņemot to, ka tā atrodas pašā, pašā, pašā centrā.

marie nopirka krāsu matiem un tos nokrāsoja.

sestdiena, 30 janvāris.

rīts tirgū bija svaigs un pilns saules.

pēc pusdienām braucām savākt kostarikānieti, kas dzīvo valence, lai dotos uz afs vīkendu nr.2. kā izrādījās, viņai līdzi brauca arī viņas viesu māsa, kas ir diezgan kaitinoša būtne. mašīnā mēs bijām diezgan saspiesti, es maximilien turēju klēpī. un nepalīdzēja īsti tas, ka kostarikānietes viesu māsa uzskaitīja véronique visas lieliskās zinātniskās fantastikas grāmatas, ko viņa savā mūžā ir izlasījusi. nabaga véronique tikai kratīja galvu.

kā jau katrā afs vīkendā trīs stundas runājām par to, kas mums patīk francijā, par to, kas mums nepatīk, par mūsu viesģimenēm, utt.

vakarā apsēdos pie viena no lielajiem vakariņu galdiem, kur sēdēja daudz francūžu, kas gatavojas braukt projām uz kādu citu valsti. mēs par visu ko runājām, kas bija forši.

pēc tam mēs sākām gatavoties rītdienas "talantu šovam", tā kā es mīlu talantu šovus, biju pilnīgā sajūsmā! beigās gan nebija tik slikti, mēs ar divām somietēm izveidojām mūsu grupiņu un sākām gatavot mūsu mazo izrādīti. somiete anni bija ļoti forša, tāda happy go lucky meitene, kas daudz smuki smaida un smejas.

atradu savu istabu, ko dalīju ar vienu mazliet kautrīgu francūzieti anouk. pa nakti es gandrīz vispār negulēju, jo mums istabā nebija radiatoru, tā kā visu nakti salu un nespēju iemigt.

svētdiena, 31. janvāris.

pēc brokastīm mēs devāmies iepazīties ar jaunajiem afsiešiem, kas tagad ieradās no austrālijas, jaunzeilandes, utt.. mēs sagatavojām mazus savas valsts karodziņus un mazus karodziņus ar savu vārdu. pēc tam tos piespraudām valsts karogus pie rajona kartes un savus vārdus pie pasaules kartes, iepazīstinājām sevi un devām mazu padomiņu par franciju.

pēcpusdienā mēs kādu brītiņu stāvējām ārā un neko īsti nedarījām. es mācīju pāris meitenēm dejot valsi, jo kā izrādās gandrīz neviens to nemāk.

pēc tam bija "talantu šovs", kas bija SUPER INTERESANTS! nē, nu, labi, nebija jau tik traki.. bija viens amerikānietis, kurš kā izrādās māk ļoti smuki dziedāt. mēs arī uzvedām mūsu mazo izrādīti, kas bija balstīta uz patiesiem jokiem par apmaiņas studenta pirmo saskarsmi ar savu viesģimeni. beigās mums diezgan labi tas izdevās, negribu jau te sevi glaimot, bet zālē skatītāji daudz smējās un daudzi pēc tam pienāca klāt, lai izteiktu komplimentus (to pašu nevarētu teikt par barbie girl uzvedumu, kas man liekas ir vismaz viens katrā talantu šovā. bet kaut kādu mistisku iemeslu dēļ tie nekad nav smieklīgi...) :D.

pēc tam bija launags. kā jau katrā franču launagā, katrs francūzis atbrauc ar savu super gardo kūku un tev priekšā beigās ir galds pārpildīts visādu gardumu.

atpakaļ braucu ar kostarikānieti un viņas viesģimeni. loģiski, ka arī visu atpakaļceļu viņas viesumāsa runāja par visādām ļoti interesantām lietām (mans skats uz viņu vēl vairāk pasliktinājās iepriekšējā vakarā, kad viņa pēc trešā lazaņjas gabala norīšanas, mēģināja griezties un smieties reizē, bet tas viss beidzās ar to, ka viņa visu priekšā izvēmās pie vakariņu galda. smalki). katrā ziņā kostarikānietei paveicās un viņa iemiga, kamēr es visu atpakaļceļu klausījos viņas viedokli par visu. tajā pašā dienā visa mana ģimenīte bija aizbraukusi slēpot, tā kā ierados un neviena nebija.

vakarā jutos galīgi slima un devos gulēt.

pirmdiena, 1.februāris.

no rīta pamodos un man vēl joprojām bija vēlme vemt un gulēt. kad cēlos no gultas, konstanti zaudēju līdzsvaru. matemātikas izsēdēju ar karstu galvu un tā kā mums nebija ekonomikas, devos pēc tam mājās un atgūlos.

uz kādām 20 minūtēm iemigu un tad redzēju, liekas, visbriesmīgāko sapni savā mūžā, kas stipri jaucās ar realitāti. es murgoju, ka mēģinu piecelties no savas gultas, bet es tik ļoti trīcu, ka es nespēju piecelties un visulaiku krītu atpakaļ uz zemes. vienā brīdī es pagriežos pret spoguli un skatos uz savu sarkano un pārmocīto seju, reizē mēģinot ar visiem spēkiem uzvilkt savu kratošo ķermeni stāvus, bet tas nekādi neizdodas. kaut kā ierāpjos atpakaļ gultā un tad ierodas marie, kas uz mani skatās un neko nesaka. tad es pamodos un marie stāvēja durvju starpā un man kaut ko jautāja.

visu pēcpusdienu pēc angļu valodas atkal gulēju.

otrdiena, 2.februāris.

no rīta piecēlos un vēl joprojām jutos slima, bet devos uz skolu tik un tā, jo man bija mans bac blanc (skolas veidoti eksāmeni, kas ir visām 11 un 12 klasēm, taisīti tādā pašā veidā kā īstie valsts eksāmeni bac gada beigās. tos veido, lai skolēni redzētu savu aptuveno atzīmi īstajā bac un arī, lai sevi sagatavotu ) rakstisk franču valodā. četras stundas.

temats mani vispār neiedvesmoja un tā kā es jutos vēl joprojām slima, jutos galīgi izgāzusies. nespēju sakoncentrēties, nu, jā, stulbi.

pēcpusdienā ar marie sākām gatavot tarte au citron meringuée, lai nākamajā dienā svinētu véronique dzimšanas dienu.

vakarā ēdām crêpes, jo tā bija tā diena, kad tradicionāli francijā visi tās ēd.

trešdiena, 3.februāris.

ar kino klasi mēs aizgājām noskatīties slaveno kubrika "shining", kas pat pēc vairāk kā divdesmit/trīsdesmit gadiem, manuprāt, bija diezgan baismīga. lieliski nofilmēta.

diena bija ļoti saulaina un spirgta. tāda saulaina, kas iedvesmo.

pēcpusdienā ar marie pabeidzām mūsu tarte, kas iznāca l-i-e-l-i-s-k-i.

vakarā ieradās véronique, mēs atvērām pudeli šampanieša un svinējām. benoit viņai uzdāvināja dārgu tējkannu no marriage frères, mēs ar marie "improvizēto sejiņu" cepumus un jēkaba nīmaņa+andra keiša "dziesmas par mīlestību".

ceturdiena, 4.februāris.

no rīta man bija mans bac blanc bioloģijā. pusotra stunda paskrēja ļoti ātri un es paspēju atbildēt tikai uz 2,5 jautājumiem no četriem, bet, nu, labi..

ses debatējām par to, vai francijā vajadzētu aizliegt musulmaņu "burka" lakatu valkāšanu, jo tagad par to notiek lielas pārrunas.

piektdiena, 5.februāris.

no rīta laiks bija lietains, bet pēcpusdienā debesis noskaidrojās un saulīte spīdēja.

tā kā mums izkrita angļu valoda, tad mēs vairākas klases meitenes aizgājām uz skolas bibliotēku nosist laiku. tās laikam bija vienas no jaukākajām stundām ar maniem klasesbiedriem, ko biju pavadījusi. mēs runājām par visu: dzīvi, skolu, cilvēkiem, attiecībām.

pēc skolas ar marie un ophélie gājām iepirkties un pēc tam aizgājām uz café victor hugo, kur esmu gribējusi aiziet jau kopš ierašanās. café tiešām dod sajūtu, ka esi starp īstiem francūžiem, kas visi atnākuši iedzert pa glāzei piektdienas vakarā. viss ir elegants, bet neuzkrītošs. viesmīļi ir simpātiski un ar tavu glāzi uzsauc arī mazas uzkodas. fonā skan džezs un gaisotne ir smalka.

vakarā ophélie palika pa nakti un mēs noskatījāmie annie hall.

(un agatei daudz laimes vārdadienā!)

sestdiena, 6.februāris.

no rīta ar benoit un ophélie aizgājām uz tirgu. rīts bija saulains un ne īpaši auksts. pēc tam četratā visi aizbraucām uz outlet centru marques avenue blakus esošajā pilsētiņā romans. visas lielo marku drēbes, kas jau tā bija nocenotas, bija vēl vairāk nocenotas. es nopirku sev levi's kleitiņu (jā, jā, ļoti lepojos!), rokassprādzi, balerīnas un t-krekliņu kopā iztērējot 35, 5 euro. ça va!

vakarā benoit salika jauno apaļo stikla galdu virtuvē un mēs ēdām mazas vakariņas pie jaunā galda, uz trim izdzērām pudeli baltvīna. pēc tam ar marie gājām ballēties. aizgājām uz l'oasis, kur solīja lielu ballīti, bet nekā tāda īsti nebija, tad uz le chams, kur satikām marie draudzenes. vakara beigās divatā aizgājām līdz la bastille. mēs tiešām sirsnīgi izrunājāmies, kas bija ļoti forši.

svētdiena, 7.februāris.

pēcpusdienā ar benoit aizbraucām uz lyon, jo tā bija pēdējā nedēļas nogale, kad musée des beaux arts bija izstāde par 20 gs. ietekmīgākajiem mākslas novirzieniem. turpceļā mašīnā es benoit izkratīju sirdi par visu, mēs runājām pa šķiršanos, vecākiem, bērniem, attiecībām un tādām lietām. nezinu, vai pēc tam kaut kas noskaidrojās, vai kļuva vieglāk, bet tobrīd, kad runājām viss likās tik skaidrs un patiess.

lai iekļūtu iekšā, bija jāizstāv milzīga rinda un pēc tam jāspiežās cauri sablīvētai cilvēku masai, kas pulcējās ap lielajiem mākslas darbiem. tā kā bija interesanti.

pēc tam ieradāmies pie véronique, izdzērām pa tējai un pēc tam es mani aizveda līdz vilciena stacijai.

stacija bija gandrīz pilnīgi tukša. es runāju ar marie pa telefonu, kad pie manis pienāca meitene, lūgdama šķiltavas. kad padevu viņai šķiltavas, viņa man lūdza, vai mēs nevaram pastāvēt un parunāt, jo ir viens vīrietis, kas viņai nāk virsū. es, protams, piekritu, bet tas pats vīrietis drīz vien pienāca klāt tik un tā. viņš pa visām varēm gribēja ar mums runāties, pēc tam mēs aizgājām stāvēt blakus vienai citai sievietei, bet viņš tik un tā uzmācās. es neatbildēju uz viņa jautājumiem, un tas viņu ļoti nokaitināja, tā kā viņš sāka man brutāli nākt virsū, tā kā gatavotos sist. šķiltavu meitene iejaucās un vilciens pēc minūtes pienāca, tā kā nekas slikts nenotika.

iekāpu vilcienā un lasīju l'étranger, kad es sāku domāt par to tukšo staciju man sāka kļūt mazliet neērti. lai gan tobrīd neko nejutu, vilcienā sajutos diezgan viena ar iedragātu pašapziņu.

pirmdiena, 8.februāris.

pa dienu izdarīju visādas sīkas lietas, ko ilgi biju atlikusi un biju ļoti apmierināta ar sevi.

angļu valodā ierados ar mazu nokavēšanos un mana super-duper angļu valodas skolotāja man pajautāja, kad es ierados, " do you have a boyfriend?" (jāpiebilst, ka visas manas grupas priekšā). es apstulbusi klases priekšā stāvēju un mazliet kaunpilni atbildēju: "no". tad viņa pasmējās ar tādu omulīgu vecātēva smieklu un paskaidroja, ka viņa to jautāja tādēļ, jo otrā skolā, kur viņa strādā viņai ir audzēknis, kurš konstanti ierodas ar nokavēšanos viņa draudzenes dēļ. super.

vakarā taisījām bananes flambées un karamelizējot banānus benoit sev apdedzināja uzacis un matus. es tā smējos tovakar, kā es ilgi nebiju smējusies!

otrdiena, 9. februāris.

ar marie aizgājām uz brāļu koenu "a serious man" 12.12 seansu. bija ok. mazliet nomācoši, bet oki doki.

ārā lija lietus, laiks bija pelēks un pretīgs, galīgi nekas īpašs nenotika. tikai tas, ka pēc ilgiem laikiem aizbraucām uz badmintonu.

iesācēju valsis

annï

dienas nr.136-147

svētdiena, 17.janvāris.

tā kā lyon bija kaut kāda izstāde topošajiem studentiem, tad ar marie turp arī devāmies. diena bija jauka un saulaina, un kamēr marie devās uz savu studentu izstādi, es devos staigāties pa lyon.

kad ierados centrā, belcours, sapratu, ka galīgi nezinu, kur iet un ko darīt, tā kā staigāju apkārt pilnīgi, tā teikt, uz dullo! un tā nejauši nonācu tajās vietās, kur bijām visi kopā fête des lumières. lyon ir ļoti skaista pilsēta un tur ir tiešām daudz ko darīt, tā kā to pāris stundu laikā paspēju izstaigāt tikai pussalu (presque île, kas tagad ir pats pilsētas centrs. pussala, kurai katrā pusē tek cita upe). bet to pāris stundu laikā visādas dīvainas lietas arī paspēja notikt.

kā, piemēram, ejot pa vienu no mazajām ieliņām, man pretī gāja vīrietis, tā ap 50 gadiem, kurš, mani ieraudzījis, pēkšņi izsaucās: "chérie!" un mani apskāva, sabučoja uz abiem vaigiem un devās tālāk. es tur stāvēju, pilnīgā šokā, nesaprastama, ko man tagad būtu īsti jādara..

dīvainais atgadījums nr.2 bija tad, kad es sēdēju stacijā gaidot metro un tāds čalītis, students, sāka ar mani diezgan neveikli runāties. kādas 10 minūtes runājāmies, beigās viņš teica, ka viņam esot viens draugs valence un ka viņš man iedošot viņa numuru, lai es varētu viņam piezvanīt. (?), nu, labi.

satiku marie un véronique un devos atpakaļ uz valence ar kaut kāda metro satikta puiša drauga numuru kabatā un nepazīstama pusmūža francūža buču uz vaigu. hm.

pirmdiena, 18. janvāris.

pēcpusdiena pilnīgi neko jēdzīgu neizdarīju.

naktī, 3.00, piecēlos visa karsta un sasvīdusi, bet pirms paspēju iedomāties, ka varbūt esmu apslimusi, paspēju atkal aizmigt.

otrdiena, 19.janvāris.

pa dienu man uznāca tādi brīži, ka likās, ka esmu slima, bet beigās nekas nopietns.

skolā mums bija vēsturē jāraksta liela argumentētā eseja pa trim stundām, kurām pa vidu bija pauze, kad gājām uzņemt klases foto. šeit tas viss bija daudz ātrāk, čiks un viss, tā teikt. nebija nekāda baigā kārtošana pēc sejām, tāda, ka visas smaidošās elīnas un jāņus liek priekšā, visus tādus mazāk normālos, nesimpātiskākos liek aizmugurē, bez kaut kādiem ne pa tēmu palmu kokiem sānos.

pēcpusdienā paņēmu savu zenitu līdzi uz skolu, gaisma bija ļoti smuka. tāda mazliet maiga, dūmakaina, sabildēju savus klasesbiedrus.

vakarā ar marie pagatavojām benoit vakariņas un vakarā skatījāmies "milk", ko man bija aizdevusi klasesbiedrene. biju mazliet vīlusies, jo tiešām biju gaidījusi kaut ko interesantāku, bet vienīgie, kas man filmā patika bija, protams, šons pens milka lomā un james franco, kas spēlēja viņa lielo mīlestību.

trešdiena, 20 janvāris.

ar kino klasi mēs aizgājām noskatīties "valsi ar baširu". doma taisīt animācijas filmu par karu un lauzt kaut kādā veidā stereotipus, ka animācijas filmas ir tikai bērniem ir lieliska. režisors attēlo daudz sapņus/murgus par karu, kas poētiski un skaisti. bet ainas no mūsdienām, kuras viņš izmanto, lai salīmētu dažādās fantāzijas kopā, ir diezgan plakanas un drīzāk salauž filmu nekā to lipina kopā.

vakarā ar marie izcepām galette des rois ar mūsu pašu gatavoto kārtaino mīklu, un tā bija gāaaaardā!!!! labākā, ko es savā mūžā biju ēdusi. viss bija perfekts.

ceturdiena, 21.janvāris.

pa visu franciju bija streiks pret skolu reformu, tā kā man nenotika stundas visu rītu. sāku tikai 13.00. tā kā no rīta piecēlos, izlasīju visu new york times pielikumu, ko man vecāmāte bija atsūtījusi, izdzēru vismaz kādus divus litrus tējas, lasīju keats dzeju un izbaudīju saulaina rīta vientulību.

kad ierados, skola izrādījās pustukša arī pēcpusdienā, daudzas stundas izkrita. pēc skolas ophélie mani pavadīja mājās, mēs runājāmies par dzīvi un citām muļķībām.

kad atnācu mājās man sāpēja galva, es lasīju l'etranger un klausījos šopēnu.

tāda kulturāla diena.

piektdiena, 22.janvāris.

m.darnaud man iedeva vienu rakstu par latviju, ko bija izlasījis vienā franču politikas žurnālā . autors bija igaunis, kas stāstīja, cik ļoti daudz attīstītāka ir igaunija salīdzinājumā ar latviju, un, ka nav brīnums, ka jūs esat dzirdējuši tikai par divām baltijas valstīm- lietuvu un igauniju, jo latvija taču ir bez maz vai bedre tām divām pa vidu. nu, labi, varbūt es mazliet pārspīlēju, bet raksts galīgi nebija jauks un iedvesa manī mazliet dusmas pret mūsu lēnajiem kaimiņiem.

vakarā aizgājām ar ophélie trijatā uz whatever works, jo to rādīja le navire. mēs ļoti jauki pavadījām laiku, pēc tam aizgājām uz le chams izdzert pa monako.

vakarā benoit aizbrauca uz lyon un mēs ar marie izklaidējāmies. pirmo reizi parunājos arī ar viņas čalīti amerikā, tarun, kas man paziņoja, ka "you are so lucky, i would do anything to be in your place, to be in france right now".

sestdiena, 23.janvāris.

autobuss uz kannām bija 7.30, tā kā cēlāmies agri agri. pirmoreizi braucām 1.klasē: platāki krēsli un mazāk ļautiņu, bet nesūdzos.

pēcpusdienā ar marie nokāpām līdz rue d'antibes, kannu galveno iepirkšanās ielu, lai izmantotu izdevību, ka ir izpārdošanu laiks. nopirku visādas vajadzīgas un nevajadzīgas lietas un paspēju financiāli bankrotēt! jēj! bet, nu, labi, man taču vienalga, esmu vēl jauna un nav jau tā, ka miršu badā!

armelle vakarā devās uz kaut kādu balli, mēs palikām mājās vieni, skatījāmies nrj (tāds kā european hit radio francijā) music awards televizorā, kas ar visām savām rihannām, black eyed peas, beyonce un pārējām zvaigznēm notika kannu palais des festivals. marie nebeidza ik pa brīdim iespiegties : " PUTAIN, tas taču ir te pat blakus!".

tā kā tā nav mana favorītmūzika, man par to visu lietu bija diezgan vienalga. jāatzīstas gan, ka viens brīdis bija izcils- kad ārā iznāca viens no vakara vadītājiem un paziņoja, ka balva, ko viņi jau bija pasnieguši black eyed peas par gada labāko ārzemju grupu īstenībā pienākas tokio hotel, kuri nemaz nebija ieradušies. nais.

svētdiena, 24.janvāris.

pēcpusdienā es devos ar puišeļiem staigāties pa krastmalu, kamēr marie trennējās vadīt auto. laiks bija pelēks, bet es sabildēju daudz ar nathan uz skeita un maximilien uz skrituļslidām.

vakarā mājās benoit vārīja bumbieru ievārījumu.

pirmdiena, 25.janvāris.

no rīta matemātikā bija liels kontroldarbs. tik eleganti, liekas, mūžā nekad nevienu kontroldarbu nebiju uzrakstījusi.

marie pusdienlaikā atnāca mājās saslimusi un devās gulēt.

pēcpusdienā skolā mums bija orientācija, ko darīt pēc atestāta iegūšanas, par visiem sektoriem, profesijām un tādām lietām. nezinu, kurā sektorā likties un visa tā orientācija mani ļoti nomāca. atnācu mājās, sāku meklēt informāciju un apjuku vēl vairāk.

otrdiena, 26. janvāris.

marie palika mājās, jo joprojām nejutās labi. pusdienlaikā izcepu brownies slimajai marie un sarah, kurai šodien bija dzimšanas diena.

vakarā ārā sniga sniegs un pūta stiprs vējš. benoit vārīja zupu un mēs visi trijatā virtuvē dzērām alu un runājāmies.

trešdiena, 27.janvāris

pēcpusdienā kino stundā bija ieradies viens vīriņš, lai runātu par "valsi ar baširu" un to analizētu, bija pārāk detalizēti, bet tik un tā interesanti.

pēcpusdienā atkal atsāku meklēt universitātes internetā, atkal sevi nomācu un marie mani mierināja.

ceturdiena, 28.janvāris.

vakarā aizgāju uz tarkovska "le sacrifice", kas mani nokaitināja, pārākā filosofija zviedriski, bez dabiskuma vai realitātes. pēc ilgiem laikiem izgāju ārā no zāles filmas vidū.

vakarā ar marie bijām "divītī", uztaisījām diezgan negaršīgus kokteiļus, mazliet pastrīdējāmies un salīgām, neko īpašu nedarījām.

baigais glamūrs

lyon

lyon

dienas nr.121-135

valence

sestdiena, 2.janvāris.

otrās 2010 gada dienas pirmo pusi pavadījām mašīnā, braucot no parīzes uz lyon. pa nakti bija kārtīgi uzsnidzis sniegs un pie parīzes visi lauki bija balti un apsaluši.

uz pusdienu laiku ieradāmies pie véronique un pēcpusdienā, kamēr abi puiši bija kino un skatījās "avatar", mēs jauki sēdējām, dzērām tēju, runājām, "strādājām".

vakarā atkal jau dzērām šampanieti un vakara beigās spēlējām kaut kādu traku galda spēli, jungle speed, kas man neīpaši patika, jo spēlēju pirmo reizi, bet visiem pārējiem bija pieredze. bija liela sišana pa rokām un galdu, un tādas lietas..

(madara, ja tu lasi, tad tev daudz laimes dzimšanas dienā!)

svētdiena, 3.janvāris.

pēdējā brīvlaika diena.

vakarā aizgājām uz koppolas jaunāko filmu "tetro". biju vienīgā, kurai filma tiešām dziļi nepatika un kaitināja ar sliktajiem aktieriem, dialogiem un banālo sižetu, bet, nu, labi.

kino belcours ir pašā lyon sirsniņā un vakarā mazi izgaismoti restorāniņi apkalpoja pēdējos klientus, kad caur sniegu gājām uz mašīnu.

pirmdiena, 4.janvāris.

no rīta agrumā cēlāmies, lai dotos uz skolu. tā kā visi ceļi bija drausmīgā sniegā, tad ar marie ieradāmies ar nokavēšanos.

vakars kā vienmēr bija runīgs un šarmants.

otrdiena, 5 janvāris.

šī diena vēsturē iegāja, kā ievākšanās jaunajā mājvietā (16 rue du pont du gât/ 26000, valence/ france).

diena bija nogurdinoša, mēģināju progresēt ar iesāktajiem darbiņiem, vēstulēm, bet ieslīgu vēl dziļāk citos darbos, kā jau parasti tas notiek.

kad atnācu uz jauno dzīvokli, benoit un véronique jau bija daļu no kastēm izkrāmējuši. es sāku taisīt vaļā kastes un meklēt savu datoru/ābolīti, kurš kā izrādās nebija manā istabā. izmeklējām citas kastes un pagrabu, nekur nevarēju atrast to, ko pārvākšanās čalīši bija paņēmuši no manas istabas un kaut kur iepakojuši. es jau atmetu cerības to jebkad atrast, sāku nervozēt un katrā ziņā biju ļoti nožēlojamā garastāvoklī.

vēlāk ieradās marie, viņa dzirdējusi par to, ka mēs nevaram atrast manas mantas, izsaucās, ka c'est pas possible! pienāca man klāt un teica, ka mēs meklēsim. tik mērķtiecīgu es viņu nekad nebiju redzējusi, sekoju viņai aizmuguras kamēr viņa ātros tempos vēra vaļā visas kastes, cilāja mantas un meklēja. beigās mēs viņas istabā, pašā stūrī, pašā apakšējajā kastē atradām kasti ar datoru un maciņu, un visu. kā akmens no sirds novēlās!

vakarā jauki sēdējām jaunajā, super foršajā salonā ar mūziku un benoit pašbrūvēto 2006 gada apelsīnu vīnu, un dzīve bija skaista.

trešdiena, 6 janvāris.

6.janvāris ir fête de l'épiphanie, kad francijā tradicionāli ēd galette de rois- tāda kārtainās mīklas kūka ar mandeļu krēmu (frangipane), kurā paslēpj la fève (mazu figūriņu). jaunākais no ēdājiem palien zem galda, kamēr kāds griež kūku, tad griezējs jaunākajam jautā kuram dot kuru gabaliņu kūkas un viņš, neredzot gabalus atbild. tad tas, kurš savā atrod la fève, tiek kronēts par "le/le roi" jeb karali/karalieni ar mazu papīra kronīti.

tā kā es biju jaunākā, tad man bija jālien zem galda, kamēr benoit grieza galette, ko mēs ar marie bijām pagatavojušas. kārtainā mīkla, ko lietojām, gan nebija diez ko lieliska, un mazliet sabojāja mūsu citādāk lielisko kūku. nolēmām, ka pašām jāgatavo mājās kārtainā mīkla ar manu larousse.

biju diezgan vīlusies, jo la fève savā kūkā neatradu un netiku kronēta.

ceturdiena, 7.janvāris.

vakarā ar skatījāmies benoit bildes no parīzes, kas bija diezgan smukas.

valence tika izziņota "oranžā trauksme", tas ir, sniegs. tā kā šeit "dienvidos" viņi tam nekad nav īpaši gatavi, tad paredzēja, ka visdrīzāk autobusi nekursēs un skola būs pustukša.

piektdiena, 8.janvāris.

jā, tā arī uzsniga visu ilgi gaidītais sniegs. skola tiešām bija pustukša, skolēni nāca un gāja projām, daudzās klasēs no 30 cilvēkiem ieradās mazāk par 10.

tā kā bijām ļoti maz, tad gaisotne bija tāda mājīga. īpaši franču valodā, skolotāja mums uzvārīja kafiju un pacienāja ar cepumiem.

vakarā mēs ar marie gājām ballēties, sniegs vēl joprojām sniga un pilsēta bija galīgi tukša. le chams gan sākām runāties ar blakus sēdošajiem čalīšiem, kas sāka mums uzsaukt dzērienus.tā nenodozējām alkohola daudzumu un vakara beigas dažiem bija diezgan nepatīkamas.

viss beidzās ar to, ka viens no nepazīstamajiem puišiem, mūs pavadīja līdz mājām un naktī man atsūtīja tādu dīvainu īsziņu angļu valodā.

sestdiena, 9.janvāris.

no rīta piecēlos, slikti gulējusi un paģiraina. ar benoit, kā jau katru sestdienu devāmies uz tirgu, kur sniega (kurš vēl joprojām nebija pārstājis snigt) bija ļoti maz cilvēku, bet tieši toreiz satikām m.darnaud, kurš izrādās arī apmeklē sestdienas tirdziņu.

tajā nedēļas nogalē francijā sākās soldes- izpārdošanas, tā kā pēcpusdienā ar marie devāmies iepirkties. tā paša sniega dēļ arī drēbju veikali bija pustukši, kas esot ļoti, ļoti, ļoti neraksturīgi pirmajai soldes nedēļas nogalei, kad parasti veikali ir pārbāzti ar cilvēkiem.

vakarā devāmies uz lyon, lai vakariņotu kopā ar véronique un diviem no viņas trīs bērniem + viņas labāko draudzeni barbara, kas vakara gaitā diezgan pamatīgi iereiba.

kad sēdējām salonā, runājot, dzerot šampanieti, jutos diezgan niķīga, tā kā uz visiem tādiem mazajiem sarkastiskajiem komentāriem no barbaras par latviju, atbildēju diezgan nesmuki un sarunāju mazliet muļķības.

abas ar marie bijām vēl joprojām vakardienas iespaidā galīgi beigtas un diezgan agri jau gribējām doties gulēt.

svētdiena, 10 janvāris.

no rīta puses devāmies atpakaļ uz valence. pa dienu pilnīgi neko jēdzīgu neizdarīju, bet pievakarē ar marie aizgājām uz hičkoka "north to northwest". abas divas bijām sajūsmā, filma ir lieliski nofilmēta un tu negarlaikojies nevienu brīdi. kerijs grants, protams, arī neslēpj savu šarmu.

pirmdiena, 11.janvāris.

vakarā atkal bijām uz kino, šoreiz uz bright star par john keats un viņa 'coeur' fanny brawn. tik skaisti nofilmēta filma ar tik skumju stāstu, ka liek tev burtiski kust.

otrdiena, 12. janvāris.

pusdienu starpbrīdī izņēmu mazu paciņu, ko man bija atsūtījusi zane un ļoti par to sapriecājos! pastā viens vecs francūzis sāka ar mani runāt un teica, ka man ir tieši tādas pašas zili zaļas acis kādas bija viņa meitai.

vakarā braucām iepirkties un vakariņas ēdām casino cafeteria, kas ir tā kā, nezinu, rimi ēdnīca, tikai bišķiņ labāk.. marie paņēma gabaliņu galette des rois (jo tagad, vispār, francijā to ēd visu janvāra mēnesi..) un viņa atrada trešo la fève no tām trīs reizēm, kad viņa to bija šogad ēdusi. ir cilvēki, kam, vienkārši, veicas atrast mazas porcelāna figūriņas savā ēdienā...

trešdiena, 13.janvāris.

pēcpusdienā mums ar kino klasi bija tikšanās ar tādu vīrieti serge le puil, kurš strādā kā scenogrāfa palīgs kino. viņš meklē veikalos un dažādās vietās dekorācijas filmēšanai. lekcija bija interesanta, man patīk klausīties, kā cilvēki sagatavo tādus sīkumus filmām, izrādēm, (būtībā, jebkam) kurus cilvēki parasti nemaz neievēro, bet uztver kā pašsaprotamus.

ceturtdiena, 14.janvāris.

vakarā jau atkal gāju uz kino. šoreiz uz tarkovska "andreju rubļevu", tā kā lux tagad bija veca krievu kino retrospekcija. 3 stundas un 10 minūtes, detalizētas un grūti saprotamas filmas ceturdienas vakarā pēc skolas. uh.

visumā, filma bija laba, bet tiešām sarežģīta skatītājam.

piektdiena, 15.janvāris.

skolā diena paskrēja diezgan ātri, kas, protams, bija patīkami.

vakarā man monoprix sanāca tāds strīds ar apsargu + kaut kādu blondu veikala pārzini, kuri izturējās ļoti riebīgi. tas un visādas citādas depresīvas domas mani nomāca un galīgi saskumdināja, tā kā aizgāju uz mediatēku un izņēmu dzejas grāmatu.

atnācu mājās un pastāstīju visus savus pārdzīvojumus marie, kura mani nomierināja un lika atkal justies labi.

sestdiena, 16. janvāris.

no rīta marie bija kontroldarbs, bet mēs ar benoit kā jau parasti aizgājām uz tirgu. šoreiz iegājām arī blakus esošajā tējas veikalā, kur ilgi runājām ar pārdevējiem, kuri mums deva ostīt dažādas tējas un skaidrot smalko tējas pagatavošanas procesu. nopirkām trīs dažādas tējas, kuras pārdevējs mums ielika smukos melnos maisiņos un ar tādu ķīniešu otu smukiem burtiem uzrakstīja tēju nosaukumus, ūdens temperatūru tējai un ievilkšanās laiku.

pa dienu ar marie pagatavojām kārtaino mīklu, kas prasa daudz laika, jo ik pa divām stundām tā jāņem laukā no ledusskapja, jāloka, jāliek atpakaļ un tā neskaitāmas reizes.

vakarā atnāca ophélie un benoit pagatavoja fondue, vakars bija ļoti jauks.

vēlāk trijatā aizgājām uz le chams, kur nekas ļoti īpašs nenotika, izņemot to, ka es satiku savu klasesbiedru gregoire. mēs parunājām un ophélie pēc tam runājot teica, ka viņš uz mani skatījās ar tādu skatienu "oh, je t'aime!". čista.čista.čista.

labi, beigšu jūs mocīt, līdz nākamajai reizei!

sniegs jeb "oranžā trauksme"

trauksme naktī

fondue vakars

dienas nr.115-120

parīze

sestdiena, 26.decembris. mēs ar marie pamodāmies un nokāpām lejā, kad visi vairāk vai mazāk jau gatavojās pusdienām.
bija paredzēts, ka benoit ieradīsies uz pusdienām un pēc tam mēs brauksim visi uz auvergne, clermont ferrand, lai divas naktis paliktu pie benoit tēva un viņa sievas. mēs visi sagaidījām, ka tas varētu būt ļoti, ļoti dīvaini, ka visa armelle ģimene būtu otrajos ziemassvētkos kopā ar viņas bijušo vīru, bet, nu, labi.
pusdienas izvērtās ne sliktas, ne dīvainas, brīžiem mazliet neērtas, bet visumā, oki doki. šī ir arī šampanieša diena nr.3.
pēc pusdienām, bija atkal dāvanu dalīšana, šoreiz no benoit puses.
diena bija vēsa un miglaina. izelpojot, izvēlās milzīgs dūmu mutulis no mutes. mēs devāmies tālāk, kad ārā bija jau tumšs un pēc kādām divām ar pusi stundām ieradāmies clermont ferrand.
benoit tēvs dzīvo mazā pilsētā tieši blakus clermont ferrand- chalmiers. viņa tēvs ir mazs, kluss un smaidīgs vīriņš, kurš lēnām sāk zaudēt dzirdi un daudz nerunā, bet viņš gadus pēc sievas nāves, apprecēja marie thérese, sievieti, kas runā pietiekami daudz, lai pietiktu abiem, kura ir mazliet ekcentriska un pēc ārienes atgādina dastinu hofmanu filmā "sirdspuķīte'', tas ir, sievieti ar raksturu no 70-80 gadiem.
bet, nu, jā, mēs ieradāmies, paēdām vakariņas, marie thèrese daudz runāja par ko kurš lielajā ģimenē dara, utt.
mums ar marie iedalīja istabu, kur mums pat bija mini duša un izlietne, tā kā bijām apmierinātas.

svētdiena, 27.decembris. pēc vēlām brokastīm visu rītu spēlējām bon pays ar puišiem, kas ir tāds gandrīz monopols, bet vienkāršāks un ne tik ļoti interesants. maximilien bija to saņēmis ziemassvētkos un par visu vairāk gribēja, ka mēs to spēlētu.
pēc tam paēdām tādas "glaunās pusdienas" un dzērām šampanieti (diena nr.4), jo tā bija benoit tēva dzimšanas diena.
vēlāk mēs ar marie nokāpām līdz clermont ferrand, kas izrādījās tiešām blakus. tā, ka tu pēc piecu minūšu staigāšanas pēkšņi uzduries zīmei, uz kuras ir rakstīts "clermont ferrand" un tu esi klāt.
kādas divas stundas staigājāmies pa vecpilsētu un sapratām, ka tā nav diez ko pievilcīga pilsēta, tāda nomācoša, visas sienas ir tumšas, melnas, neko daudz nav ko darīt, bet, protams, ka kā jau katrā francijas pilsētā ziemassvētku laikā, tur bija liels panorāmas rats un ziemassvētku tirdziņš centrā, bet arī kā jau katrā francijas pilsētā visa gada garumā, svētdienā visi veikali bija slēgti.
pēc tam ar vecotēvu pierre, marie thérese mēs aizgājām uz gada romantiskāko franču filmu, le dernier vol, kas galu galā nebija nemaz tik romantiska, kā mēs "meitenes" bijām cerējušas.

pirmdiena, 28. decembris. no rīta sakravājām savas mantas, lai dotos projām.
diena bija ļoti, ļoti pelēka un lietaina. pusdienās marie thérese mūs uzaicināja kopīgi paēst "casino caféteria", kas ir tāda kā "rimi" ēdnīca.
tālāk devāmies uz parīzi, lai paliktu pāris dienas ar benoit brāli xavier. pa ceļam mēs apstājāmies orléans, kur dzīvo benoit māsa catherine. mēs kādu stundu tur pasēdējām un parunājām. acīmredzot, catherine meitas līgavainis ir anglietis, kura ģimene bija ieradusies, lai svinētu ar viņiem ziemassvētkus francijā. ne anglis, ne viņa māte, ne tēvs nerunāja franciski, tā kā mēs tur visi sēdējām ar viņu no anglijas atvesto christmas cake un tēju, visi francūži pļāpāja, kamēr nabaga angļu māte mēģināja kaut ko saprast, be tēvs vienkārši sēdēja ar skābu seju.
devāmies tālāk uz parīzi. pēc kādas stundas ieradāmies massy, kas ir parīzes priekšpilsēta, kurā dzīvo xavier ģimene. xavier ir seši bērni- četras vecākās meitas un divi jaunākie dēli. xavier strādā bankā un viņa darbs prasa daudz pārvākties, pēdējos gadus viņi dzīvoja gabonā, bet tagad viņi pārvācās uz madagaskāru. visas meitas dzīvo parīzē, bet vecākajam dēlam ir 16 un viņi vēl joprojām pārvācās ar vecākiem. tā kā tās āfrikas valstis ir bijušās francijas kolonijas, tad tur ir iespējas viņiem mācīties franciski, bet tajā pašā laikā ir daudzi vietējie, kuriem ir diezgan stiprs naids pret francūžiem.
xavier sieva geneviève, ir sieviete tiešām ar raksturu. tādu ļoti izteiktu, tā, ka vai nu tev viņa ļoti patīk, vai tieši otrādi. viņa ir stingra un tieša, nekad neslēpj savu viedokli, pat tad, kad tas var būt diezgan aizvainojošs.
no abiem dēliem vecākais roch, nevaru atrast piemērotu vārdu, bet "špicbuks" 16 gadīga puiša versijā. bet, principā, viņš dara tādas pašas stulbības kā nathan ar saviem 12 gadiem, bet bieži daudz nežēlīgākas.
nu, jā, šī arī bija šampanieša diena nr.5, kad mēs sēdējām viņu salonā, kas ir pavisam jauni izbūvēts, ar aperatīvu.

otrdiena, 29.decembris. mēs ar marie divatā devāmies uz parīzi, ap pusdienas laiku ieradāmies pie notre dame. tūristu bija pāri malām, mēs sēdējām mazā skvēriņā, runājām, ēdām savas pusdienas un skatījāmies uz pāri upei esošo notre dame, kuras mums pretī esošo sienu apspīdēja skaisti dzelteni zeltaina gaisma. mēs abas bijām apmierinātas, devāmies uz quai branly muzeju ar kājām, negribēdamas maksāt par metro. gar seine krastu bija tik daudz tūristu, ka brīžiem bija grūti pastaigāt. tūristi parīzi nosmacēs.
staigājām lēnā gaitā kādu stundu, pusotru, līdz nonācām līdz muzejam. tad kādas 20 minūtes stāvējām rindā un beigās tikām iekšā.
abas bijām ļoti apmierinātas ar muzeju, priekšmeti bija lieliski izstādīti un interesanti, beigās, kad pēc kādām divām stundām devāmies projām bijām izstaigājušas tikai pusi.
izgājām laukā, ārā bija jau tumšs. eifeļa tornis mirdzēja zeltains, devāmies uz champs elysées un pa ceļam marie man mācīja arī dziesmu"champs élysées". tā, nu, mēs gājām pa naksnīgo parīzi dziedot :
aux champs élysées. (paraparapa)
aux champs élysées (paraparapa)
au soleil, sous la pluie
à midi ou à minuit
il y a tout ce que vous voulez aux champs élysées!
elizejas lauki gan arī bija pilnīgi pārbāzti ar cilvēkiem, veikali mirdzēja ar ziemassvētku gaismām un reklāmām. un triumfa arka arī spīdēja zeltā pret melno nakti. mēs aizgājām uz starbucks un pēc tam devāmies mājās.

trešdiena, 30 decembris. no rīta xavier, geneviève un abi viņu puiši agri devās uz francijas dienvidiem, lai svinētu jauno gadu tur ar saviem draugiem. mēs palikām mājās ar jaunāko no meitām fleur, kas dzīvo parīzes mājā un studē, kamēr viņi ir āfrikā.
ap pusdienas laiku aizbraucām visi pieci uz parīzi, aizgājām uz conciergerie, kas kādreiz bija cietums un vieta, kur cietumnieki pavadīja pēdējos brīžus pirms giljotīnas. tur savas pēdējās stundas pavadīja arī marija antuanete.
pēc tam paēdām pusdienas ķīniešu restorānā un devāmies apskatīt saintè chapelle, kas ir ļoti skaista baznīca, tieši blakus conciergerie. stāvējām vairāk kā pusstundu rindā, lai tiktu iekšā, bet baznīcai visas sienas ir krāsainās vitrāžās un, kad ir skaista gaisma, iekštelpa noteikti peld krāsās, bet diena bija pelēka, tā kā to nepieredzējām.
pēc tam devāmies tālāk, staigājām apkārt pa pilsētu un aizgājām līdz presque île, pussalai seine. sabildējāmies un skatījāmies uz garāmpeldošajām laivām, puišeļi, kā jau parasti, skraidīja apkārt un trakoja.
pēc tam aizstaigājām līdz milzīgam jaunam komerciālajam centram, kur ir pilnīgi viss.
turpinājām iet tālāk, bijām mazliet noguruši, tā kā apstājāmies vienā kafejnīcā. bija diezgan smieklīgi, jo mēs ar marie pa ceļām runājām, ka baigi gribētos vienkārši atlaisties ar aliņu, tā kā kafejnīcā marie pajautāja, vai viņa drīkst pasūtīt vienu kausu, benoit nebija iebildumu. beigās mēs ar marie pasūtījām pa beļģu aliņam leffe, kamēr benoit paņēma kakao. skaisti.
pēc tā viena aliņa, man noreiba, un nokāpu lejā uz tualeti, marie arī un sāka par mani smieties.
kad izgājām no kafejnīcas, devāmies uz galeries lafayette, paskatījāmies uz vitrāžām, kuras viņi katru gadu sagatavo speciālas ziemassvētkiem un pilnīgi pārguruši devāmies atpakaļ uz māju.
vakarā vakariņās mums pievienojās arī otrā jaunākā māsa (bērns nr.3), agnès, un otrā vecākā (bērns nr.2), laurence, ar savu līgavaini, bertrand. laurence ir galvenais chidaine ģimenes baumu objekts, jo viņa nesen izšķīrās no sava bijušā vīra, kurš, acīmredzot, bija no diezgan respektablas ģimenes, un atrada savu jauno līgavaini, parastu franču čali, bertrand, ar viduvēju darbu. lai vēl pielietu eļļu ugunij, viņa tagad ir stāvoklī un viņi bija spiesti saderināties, lai apprecētos pirms bērna dzimšanas.
agnès bija ļoti jauka un runīga, laurence- tiešāka, interesantāka, smieklīgāka.

ceturtdiena, 31.decembris. pēdējā 2009.gada diena, bet vakara plāni vēl joprojām bija ļoti neskaidri. pa dienu aizbraucām visi pieci uz muzeju quai branly, izskatījām otru puses vienu pusi, pēc tam puišeļiem bija galīgi apnicis un mēs devāmies pusdienot quai branly kafejnīcā. pa logu bija skats uz eifeļa torni, kuram galu gan nevarēja redzēt, jo bija pārāk mākoņains, bet cilvēki tik un tā brauca augšā, lai gan tur varēja redzēt tikai lielo mākoni, kas visu apņēma.
pēc tam iegājām atpakaļ muzejā un izskatījām otras puses otro pusi, benoit interesēja ātri izstaigāt atlikušo, mēs ar marie gribējām iziet tikmēr ārā uzpīpēt jeb "aiziet uz suvenīru veikalu" un kā izrādījās, maximilien arī bija interese nākt ar mums, tā kā plāns izgāzās. es nopirku pastkartīti, ko ar pēdējo marku nosūtīju niklāvam.
aizbraucām atpakaļ uz mājām, nolikt mantas. mājās vecgada vakaru nevarējām svinēt, jo fleur bija iecerējusi to pavadīt kopā ar savu puisi, tā kā mēs nebijām diez ko gaidīti. izdomājām, ka dosimies uz parīzi un tad jau redzēs.
ar mašīnu braukājām apkārt pa parīzes priekšpilsētām, meklējot restorānu, kur, tā teikt, iesākt vakaru. atradām vienu japāņu restorānu/bufeti, kur tu samaksā par cilvēku kādus 10-15 euro un tad vari pasūtīt, cik tu gribi.tā kā bija vecgada vakars, tad mums uzsauca pa aperatīvam, mēs pasūtījām ēdienu un pudeli vīna uz trijiem.
pēc tam, es jutos galīgi jautra, pasūtījām saldos, jokojām, smējāmies, lieliski pavadījām laiku. kopā ar rēķinu apkalpotājs atnesa pa mazam bumbieru liķierītim katram, izrāvām un devāmies tālāk.
ar mašīnu braucām līdz vilciena stacijai gar maziem mirgojošiem bāriem, restorāniem un kafejnīcām parīzes priekšpilsētās, skaļi skanēja mūzika un es jutos kā maza jaunā gada gaismiņa.
ieradāmies parīzē un sameklējām mazu arābu veikalu, kur nopirkām šampanieti un plastmasas šampanieša glāzes. devāmies uz place de la concorde. ielas bija izgaismotas, bet cilvēku nebija daudz, iegājām luvras dārzā, kas bija naktī īpaši skaists ar savām piramīdām. bija kādas 20 minūtes līdz jaunajam gadam, bet trīs amerikānietes jau vēra vaļā savu šampanieša pudeli.
laiks skrēja uz priekšu un mēs devāmies ātrā solī uz place de la concorde, lai paspētu laikā. ieradāmies, un, kā izrādījās mēs nebijām vienīgie, kam bija ideja atkorķēt šampanieti uz ielas parīzē vecgada vakarā. laukumā mēs bijām daudzi, pāris minūtes pirms jaunā gada mašīnas jau sāka taurēt.

piektdiena, 1.janvāris. un, jā, 00.00 eifeļa tornis sāka aktīvi mirgot, mašīnās cilvēki kliedza un spiedza, strūklakās laukumā sāka plūst ūdens. mēs viens otru sabučojām, novēlējām laimīgu jauno gadu, benoit atkorķēja šampanieti. mēs ar marie bijām galīgi, galīgi laimīgas, priecīgas, jautras.
kad šampanietis bija izdzerts, devāmies tālāk uz metro. viss laukums bija pilns ar stikla lauskām, šampanieša pudelēm, plastmasas glāzēm.
mēs ar marie gājām pāri tiltam un sarunājām, ka nākamgad arī jābrauc svinēt vecgada vakaru parīzē.
pa ceļam uz metro, visi sāka čīkstēt, ka viņiem ļoti vajag uz tualeti, tādēļ iegājām vienā kafē, lai paņēmtu mazu kafiju tikai, lai aizietu uz tualeti. beigās tā viena mazā kafija izvērtās pa vēl trīs šampanieša glāzēm mums trijiem. viss, viss, viss bija tik skaisti.
un vēl visa vakara garumā tie sazvanītie cilvēki, tas bija skaisti.
metro bija pārpildīts ar cilvēkiem, bet paši vilcieni ne nāca, ne gāja. mēs stacijā gaidījām mūsu vilcienu kādas 40 minūtes, bet laiks skrēja ļoti ātri. daudz smējāmies pa dažādām muļķībām, kuras vairs vispār neatceros.
ap trijiem no rīta ieradāmies mājās.

ar marie cēlāmies ap desmitiem/pusvienpadsmitiem, lai brauktu uz parīzi. mani mocīja mazas paģiras pēc vakardienas izklaidēm un nepietiekamā miega dēļ. sataisījāmies un devāmies uz monmartru, kas tici vai netici, bet bija pārpildīta ar cilvēkiem pirmā janvāra pēcpusdienā.
mēs uzkāpām augšā, apsēdāmies uz soliņa, un pelēkajā dienā ar skatu pāri visiem parīzes jumtiem, aizdedzinājām pa cigaretei. mani pirksti ļoti pārsala, ārā bija ļoti auksts un es biju nevis zābakos, bet savās balerīnās. mani dūraiņi mani tā kārtīgi arī nesasildīja.
iegājām uz brītiņu arī baznīcā, kurā burtiski vajadzēja iespiesties iekšā, jo viņa bija pārblīvēta ar cilvēkiem.
nosalušas aizgājām izdzert pa kafijai starbucks un devāmies atpakaļ.
pēcpusdienā mēs aizbraucām pie laurence uz launagu un pēc tam devāmies spēlēt boulingu, kaut kur netālu no orly lidostas. bija diezgan forši.
labs gada sākums. pacelsim uz to labāko 2010!

notre dame

le petit chat à clermont ferrand

clermont ferrand

louvre

louvre

les petites mademoiselles

uz pussalas

vecgada vakars, ko?

place de la concorde 2010 gada ausmā

parīzes jumti

boulings

dienas nr.109-114

svētdiena, 20. decembris. kannās laiks bija tiešām ļoti nesmuks, pelēks un lietains, tā kā mums nebija daudz, ko darīt. pēcpusdienā izlēmām ar marie pagatavot pirmo lietu no manas larousse, izvēlējāmies, protams, vienu no tām vienkāršākajām lietām- kruasānus. muļķīgi iedomājāmies, ka varēsim to lietu nobeigt pietiekami agri, lai varētu nākamajā rītā pie brokastīm katrs notiesāt pa svaigi mājās ceptam kruasānam. tā gluži neiznāca..
process ir garš un nogurdinošs, mīkla ir ik pa divām stundām jārullē un jāloca un tad atkal jāliek vēsumā, tā kādas vismaz četras reizes..tā kā sākām tajā pēcpusdienā un nobeidzām nākamajā vakarā.
vakarā skatījāmies čārliju čaplinu.

pirmdiena, 21.decembris. pa dienu nokāpām līdz kannām, mazliet pastaigājām un neko dižu neizdarījām. laiks vēl joprojām bija pelēks un daudz ko darīt nebija vēlmes. vakarā nobeidzām iesāktos kruasānus, kas nebija pietiekami "uzpūtušies" jeb, pareizāk sakot, uzbrieduši, tā arī īsti nenoskaidrojām, kādēļ, bet bija ļoti gardi tik un tā. skaisti izcepās ar visām kārtiņām, tā ka varēja redzēt visus neskaitāmos slāņus. abiem puišeļiem arī garšoja, tā kā viss bija oki-doki beigu beigās.

otrdiena, 22.decembris. pa dienu palikām mājās, vēl joprojām neko diži nedarot. vakarā armelle kārtīgi saģērbās un sakrāsojās, lai dotos uz restorānu ar savu thierry. abi puišeļi spēra laukā piezīmes, ka viņa gāzīs puišus kā kokus pa ceļam un tā.
vakars ar abiem zēniem bija grūts, viņi visulaik viens otru kaitināja un kāvās, vienu brīdi mēs abas ar marie iejaucāmies un kādas 20 minūtes es turēju nathan aiz vienas kājas un marie turēja maximillien, lai viņi viens otru neiekaustītu līdz asarām. viss nomierinājās, kad tv sāka rādīt garfildu un abi mierīgi veselu pusotru stundu nosēdēja pie televizora, tikmēr mēs ar marie izgājām ārā "satikt vienu marie draugu" jeb uzpīpēt pa cigaretei, lai nomierinātu nervus. lietus gāza kā no spaiņiem, mēs aizgājām līdz vieux cannet, kur palīdām zem mazas nojumtītes blakus kaut kādam kanālam, mierīgi parunājām, uzpīpējām un devāmies mājās. pēc tam noskatījāmies "četras kāzas un vienas bēres" un devāmies gulēt.

trešdiena, 23.decembris. pa dienu marie satika savu kannu labāko draugu mathieu, kamēr es klaiņoju pa rue des antibes. nopirku nocenotu kleitu ziemassvētku vakaram un vestīti, arī lindt šokolādes, ko pielikt marie klāt ar viņas dāvanu. vakarā skatījāmies kaut kādu franču vecu komēdiju, ko, acīmredzot, francūži skatās katru gadu ziemassvētku laikā. le père noël est une ordure. no tās filmas nāk visādi "insaid jociņi spociņi", kas ir aktuāli ziemassvētku laikā un mazliet pēc tam, līdz visi tos aizmirst, tā katru gadu..

ceturtdiena, 24.decembris.pa dienu gatavojāmies lielajam vakara svētku mielastam, sapūtām visādus niekus ar neīsto sniegu uz loga un pakojām dāvanas, marie aizgāja pie vienas savas draudzenes un armelle arī skraidīja apkārt, kārtodama dažādas darīšanas. kamēr visi kaut kur skrēja, es mierīgi vakaram pagatavoju karstvīnu, kas izdevās ļoti labi. mēs pagatavojām arī šokolādes "bombe", kūku, kurā bez šokolādes ir saliktas vēl visas labās pasaules lietas.
vakarā saģērbāmies visi, izdzērām pa karstvīna glāzei, sabildējāmies un tad vērām vaļā šampanieti (diena nr.1). dzērām šampanieti no skaistām kristāla glāzēm un ēdām svētku mielastu. pēc tam, sākām vērt vaļā dāvanas. puišeļi savējās atvēra tādos tempos, ka mēs ar marie pat nepamanījām, ko viņi saņēma.
man marie uzdāvināja komplektu ar verveine ziepēm, smaržām un armelle man uzdāvināja smuku šalli un mazu pudelīti chloé smaržu! MAN BEIDZOT IR SAVAS SMARŽAS, un tās man tik ļoti ilgi ir tik ļoti patikušas, es biju tik laimīga. tieši pēdējajās dienās mēs ar marie runājām, kā mēs varētu nopirkt smaržas, jo viņas pudelīte gandrīz bija beigusies un man nebija vispār. es apsvēru pārdot sudraba brošu, ko man vecāmāte uzdāvināja dzimšanas dienā, bet tā kā tas nebūtu smuki un situācija ir atrisināta, to atlikšu uz vēlāku laiku! :D
liekas, ka armelle arī diezgan labi patika mana dāvana (el mars disks), bet otra puse, ko nopirkām kopā ar marie (soundrack(s) filmai sin nombre), nebija vēl pienācis, tā kā to nevarējām uzdāvināt. un šokolādes+sudraba auskariņi no "istabas" ar latīnisku frāzi- dažādība ir patīkama, liekas, ka marie arī gāja pie sirds.
gulēt devāmies diezgan agri, jo nākamajā rītā mūs gaidīja brauciens uz lyon, lai svinētu ziemassvētku dienu ar armelle ģimeni.

piektdiena, 25.decembris. cēlāmies diezgan agri, lai dotos uz lyon, kur bija armelle ģimenes saiets. viņas māte nomira, kad viņa vēl bija diezgan jauna negadījumā kalnos un viņas tēvs tikai gadu vēlāk aprecēja savu tagadējo sievu, catherine. armelle ir viens brālis, sebastian, un viens pusbrālis, emanuel. tā kā emanuel vienmēr bija mīlētākais no trim, tad ne armelle, ne sebastian nav diez ko labas attiecības ne ar catherine, ne ar emanuel. un tā kā viņam tagad ir dēls, kurš ir pavisam jauns, protams, ka visa uzmanība tika pievērsta "izredzētajam" mazdēlam.
pusdienas bija tipiskā franču ziemassvētku maltīte ar foie gras (principā, smalka aknu pastēte), blinis (jā, šeit tos parasti taisa svētkos) ar kūpinātu lasi, siers un kūka. kā arī kā jau visiem, arī šeit bija papillotes, šokolādes konfektītes ar mazām dziļdomīgām frāzēm, kuras francūži tipiski vienmēr pērk ziemassvētkos. un, protams, šampanietis (diena nr.2)
vakara pusē spēlējām seši vārdu spēli, kur tev ir jāzīmē priekšmets/darbība un tavam pāriniekam ir jāmin tas vārds, protams, man gāja mazliet grūtāk, tā kā viss bija franciski, bet beigās sebastian man daudz palīdzēja un bija diezgan forši.
vakarā ar marie, kad bijām visus brālēnus un māsīcas, brāļus nolikušas gulēt, atvērām logu savā istabā, lai uzpīpētu. bija diezgan ekstrēmi, tā kā pilnīgi visi bija tieši blakus, bet par laimi beigās viss bija labi. pēc tam vēl ilgi gulējām un runājāmies, līdz aizmigām.

le cannet

noël

kā francūži svin svētkus!

armelle un sebastian

dienas nr.102-108

marseille

tātad, lielā ziņa, man beidzot ir internets mājās un es ceru drīzumā nobeigt rakstīt visu par manu brīvlaiku, pat, ja neviens to nelasīs, lai man pašai būtu tāda atskaitīte.. jā, tā, lūk.

14.decembris, pirmdiena. lielā pārvākšanās diena, tā kā es nekad nebiju tā īsti pārvākusies no vienas mājas uz otru, cik es spēju atcerēties, tad man nebija ne jausmas kā tas viss notiksies.
es piecēlos istabā ar tukšām virsmām un diviem koferiem. virtuvē bija baigais bardaks, ēdām brokastis ar pāri palikušo pārtiku, kad kādu pusstundu par agru ieradās pārvākšanās čalīši. un "žviks" pieci lieli vīri ieradās un momentā jau sāka cilāt mantas un kastes, pildīt furgonu. mēs ar marie paņēmām fiksi mantas un devāmies uz skolu, kamēr benoit palika viens, mēģinot kaut kā ieskaidrot kungiem, ko un kā darīt.
pusdienu starpbrīdī atgriezos mājā, liela daļa mantu jau bija ielādētas furgonā, klīning lēdija jau slaucīja grīdas, vairs nebija bardaka, kartonu, visādu nieku. benoit teica, ka pārvākšanās čalīši bija kopā ar visām kastēm ielikuši arī koferus, lai gan viņš bija brīdinājis neaiztikt, un viņam bija jāiet tos makšķerēt laukā.
tā kā mājā nekā nebija un mums ar marie bija trīs stundu garš pusdienu starpbrīdis, mēs trijatā devāmies pusdienot uz centru. diena bija skaidra, bet vēsa. mēs aizgājām uz restorānu vecpilsētas vidiņā coq au vin, kas bija ļoti piemīlīgs maziņš franču restorāniņš.
ēdām kā jau francūži ar aperatīvu-pusdienām ar vīnu-desertu-digestive. mēs ēdām gardus gratin de ravioles. saldajā marie paņēma poire belle hélène, kas ir, principā, bumbieri ar šokolādi, saldējumu un putukrējumu. šķīvis bija ļoti skaists ar savu putukrējuma kalnu. bet mēs ar benoit café gourmand, kafija ar pāris mazām kūciņām. pēc pusdienām jautrā prātā devos uz skolu, angļu valodu, kas bija forša tikai tādēļ, jo biju jautrā prātā. ja, nebūtu tā pusdienu vīna, stundu skatīties atkal un atkal madonnas videoklipu savai super seksīgajai dziesmai par globālo sasilšanu, būtu bijis daudz smagāk.
pēcpusdienā atgriezos mājā, kā izrādījās, super kompetentie pārvākšanās čalīši bija aizmirsuši nonest dīvānu no trešā stāva un ielikt to furgonā. jē! kur rodas tik izcili prāti, lai ieliktu furgonā manu tualetes maciņu, bet ne dīvānu. jā, loģiski, ka katrs sev padusē nēsā pa mazam dīvāniņam.
tā nu trijatā stiepām lejā pa šauro kāpņutelpu veco dīvānu, par laimi, ka tas bija vecais dīvāns un viņi tā pat grasījās to mest ārā, ja tā tas nebūtu bijis, nezinu, ko ar to būtu darījuši.
vakarā benoit aizveda mūs pie ophélie. man visu dienu bija sajūta, ka kaut kā trūkst, kaut ko esmu aizmirsusi mājā, un tieši pie viņas durvīm, sapratu, ka nezinu, kur ir mans dators. no rīta, tas bija blakus manam koferim, bet tagad tā nebija mašīnā. tad man palika bail, ka manu ābolīti kompetentie čalīši būs gudri palikuši zem kāda labi smaga skapja.

15.decembris, otrdiena.
ophélie tēvs ir militārists, māte mājsaimniece. visa māja ir pilna ar viņas izšuvumiem. taupīt viņi taupa katru santīmu un nav nekādas izšķērdības, lai gan nabadzīgi viņi nav. māja ir diezgan vēsa.
vakariņās bija diezgan stīva gaisotne, un ik pa brīdim kādam no ģimenes locekļiem izsprūka kāda nejauka piezīme par ophélie.
(tāda piebilde, ziemassvētkos viņi viņai uzdāvināja autobusa mēnešbiļeti janvārim un botas. smalki.)

16.decembris, trešdiena.
no rīta uz skolu braucām ar riteņiem, tas ir kāds 20.minūšu brauciens, turpceļā nav nekādu īpašu problēmu, bet tā kā valence ir mazliet kalnaina, un viņi dzīvo valence haut- augšējā daļā, tad brauciens atpakaļ augšā pa kalnu pēc garas dienas, ar stipru mistrāli, kas tev pūš sejā un palēnina tavu riteni, nav baigais piedzīvojums.
man nenotika kino klase un uz valence bija atbraukusi amerikāniete un meksikāniete, tā kā viņas satiku centrā. mazliet pastaigājām apkārt, bija ļoti auksti, un beigās man mazliet apnika. devos satikt marie un ophélie, mēs ar marie klaiņojām kādu stundu pa fnac, kamēr ophélie satika savu puisi marc.

17.decembris, ceturtdiena.
lielais notikums licejā bija tas, ka ēdnīcā tajā dienā bija repas de noël, kas ir īpašā ziemassvētku maltīte, ēdnīcas izpildījumā. tādēļ visiem, kam bija stundas no 13.00 līdz 14.00, tās tika atceltas, lai visi varētu paspēt paēst ēdnīcā.
es gan biju nūģe un neaizgāju, jo man galīgi nebija vēlmes stāvēt stundu rindā, ārā aukstumā, bet nožēloju tikai to, ka visiem, kas aizgāja beigās izdalīja pa konfekšu maisam.. skāde!
vakarā trijatā noskatījāmies virgin suicides. iespējams, nebija labākā filma pirms gulētiešanas. galu galā, neteikšu, ka biju nenormālākajā sajūsmā, bet slikta jau arī nebija tā filma.

18.decembris, piektdiena.
piektdienā pirmo dienu uzsniga sniegs. visi bija milzīgā sajūsmā. tā bija kā milzīga dāvana pirms brīvlaika francūžiem. pēc skolas bija, kas bildējās kopā ar sniegu.
mājās uzpeldēja lielais jautājums par to, ko mēs darīsim vakarā. parasti ophélie vecāki neļauj viņai iet ballēties, bet tā kā ar manu un marie klātbūtni viņi bija mazliet pieļāvīgāki ar visu, tad mēs cerējām, ka mēs tomēr varētu iet ārā mazliet izklaidēties. bet, nē, katru reizi viņi atrod kādu aizbildinājumu, un šoreiz tas bija sniegs.
vakarā uz brītiņu atbrauca arī benoit, lai paņemtu daļu no mūsu mantām, ko nevaram paņemt līdzi uz kannām. marie bija aizsūtījusi viņam īsziņu, lai viņš pajautā ophélie vecākiem, vai viņa ar mums kopā var svinēt jaunogadu. visi sēdējām salonā un dzērām savas limonādes, benoit ļoti eleganti pajautāja, bet tas plāns arī beigās izgāzās.
vakars gan nebija nemaz slikts, mēs ilgi parunājām un, kad vecāki bija aizgājuši gulēt, izzagāmies laukā, lai uzpīpētu pa cīgiņai. aizmigām pie kaut kādas vidēji smieklīgas franču komēdijas.

19.decembris, sestdiena.
no rīta agri cēlāmies, lai paspētu uz vilcienu, kurš galu galā ieradās ar 40 minūšu nokavēšanos. mums ar marie bija ieplānota diena marseļā, jo katrureizi, braucot uz kannām, mēs braucam cauri marseļai, bet neviena no mums nekad nebija tur īsti bijušas.
diena bija saulaina, bet ļoti auksta, un NEŽĒLĪGI vējaina. tiešām, mistrālis bija divtik stiprs kā mistrālis valence.
izkāpušas no vilciena un atstājušas savu bagāžu glabātuvē, sākām klaiņot apkārt pa pilsētu, īsti nezinādamas, kas ir kur un ko darīt.. tā kā bija jau pusdienu laiks, izmetām pāris līkumus un sākām meklēt kādu neīpaši dārgu pusdienu vietu. nogriezušās pa kreisi no galvenās iepirkšanās ielas, uzgājām mazu laukumiņu, kur bija maziņš tirdziņš un blakus visādas ēstuves. mēs aizgājām uz picēriju, tādu autentisko marseļas picēriju- lētu un ātru. "restorāna" ārpusē ir lete, kur tu vari nopirkt picu līdznešanai, puspicu, arābu sieviete tev sarullē tādā pankūkā, ņem un ēd. iekšā metāla galdi (neiedomājies, ka katram savs!) un metāla krēsli, savas pusdienas tur ēd galvenokārt tā franču iedzīvotāju daļa, kas ir ieceļojusi no alžīijas vai marokas. visumā, daudz labāk par otro pusdienu iespēju- makdonaldu.
devāmies tālāk. marseļa ir ārkārtīgi kalnaina pilsēta, kāpām augšā pa vienu no pakalniem. mazā placītī tur bija ziemassvētku tirdziņš, tieši tur spīdēja tāda sasildoša pēcpusdienas saulīte. un vējš arī kaut kā nebija tik stiprs, uztaisījām mazu pīpauzīti, atguvām spēkus. nolēmām, ka, ja reiz esam atbraukušas, tad kārtīgi, par spīti, laikam ir jāizstaigā pilsēta un jāatmet neapmierinātība.
tā arī staigājāmies, runājāmies kādas divas stundas, līdz nonācām līdz ostai. iegājām mazā tūristu veikaliņā un pēc kartītēm sapratām, ka nejauši esam apskatījušas galvenos apskates objektus. apmierinātas ar savām spējām, izlēmām, ka jāiet jāiedzer kaut kas silts. apsēdāmies kafejnīcā, kur izdzērām pa karstvīnam un lēnos, lēnos tempos devāmies atpakaļ uz staciju.
vilciens, kā jau ierasts, staciju atstāja vēlāk kā plānots, bet kannās ieradāmies sveikas un veselas.

p.s. tikai tāda piebilde tiem, kam interesē, mana jaunā adrese ir-
16 rue du pont du gât
26000, valence
france

bučas,mīļie!

la belle hélène

strūklaka valence galīgi sasalusi

pie ophélie

marseille