kā es te nonācu?: dienas nr.115-120

parīze

sestdiena, 26.decembris. mēs ar marie pamodāmies un nokāpām lejā, kad visi vairāk vai mazāk jau gatavojās pusdienām.
bija paredzēts, ka benoit ieradīsies uz pusdienām un pēc tam mēs brauksim visi uz auvergne, clermont ferrand, lai divas naktis paliktu pie benoit tēva un viņa sievas. mēs visi sagaidījām, ka tas varētu būt ļoti, ļoti dīvaini, ka visa armelle ģimene būtu otrajos ziemassvētkos kopā ar viņas bijušo vīru, bet, nu, labi.
pusdienas izvērtās ne sliktas, ne dīvainas, brīžiem mazliet neērtas, bet visumā, oki doki. šī ir arī šampanieša diena nr.3.
pēc pusdienām, bija atkal dāvanu dalīšana, šoreiz no benoit puses.
diena bija vēsa un miglaina. izelpojot, izvēlās milzīgs dūmu mutulis no mutes. mēs devāmies tālāk, kad ārā bija jau tumšs un pēc kādām divām ar pusi stundām ieradāmies clermont ferrand.
benoit tēvs dzīvo mazā pilsētā tieši blakus clermont ferrand- chalmiers. viņa tēvs ir mazs, kluss un smaidīgs vīriņš, kurš lēnām sāk zaudēt dzirdi un daudz nerunā, bet viņš gadus pēc sievas nāves, apprecēja marie thérese, sievieti, kas runā pietiekami daudz, lai pietiktu abiem, kura ir mazliet ekcentriska un pēc ārienes atgādina dastinu hofmanu filmā "sirdspuķīte'', tas ir, sievieti ar raksturu no 70-80 gadiem.
bet, nu, jā, mēs ieradāmies, paēdām vakariņas, marie thèrese daudz runāja par ko kurš lielajā ģimenē dara, utt.
mums ar marie iedalīja istabu, kur mums pat bija mini duša un izlietne, tā kā bijām apmierinātas.

svētdiena, 27.decembris. pēc vēlām brokastīm visu rītu spēlējām bon pays ar puišiem, kas ir tāds gandrīz monopols, bet vienkāršāks un ne tik ļoti interesants. maximilien bija to saņēmis ziemassvētkos un par visu vairāk gribēja, ka mēs to spēlētu.
pēc tam paēdām tādas "glaunās pusdienas" un dzērām šampanieti (diena nr.4), jo tā bija benoit tēva dzimšanas diena.
vēlāk mēs ar marie nokāpām līdz clermont ferrand, kas izrādījās tiešām blakus. tā, ka tu pēc piecu minūšu staigāšanas pēkšņi uzduries zīmei, uz kuras ir rakstīts "clermont ferrand" un tu esi klāt.
kādas divas stundas staigājāmies pa vecpilsētu un sapratām, ka tā nav diez ko pievilcīga pilsēta, tāda nomācoša, visas sienas ir tumšas, melnas, neko daudz nav ko darīt, bet, protams, ka kā jau katrā francijas pilsētā ziemassvētku laikā, tur bija liels panorāmas rats un ziemassvētku tirdziņš centrā, bet arī kā jau katrā francijas pilsētā visa gada garumā, svētdienā visi veikali bija slēgti.
pēc tam ar vecotēvu pierre, marie thérese mēs aizgājām uz gada romantiskāko franču filmu, le dernier vol, kas galu galā nebija nemaz tik romantiska, kā mēs "meitenes" bijām cerējušas.

pirmdiena, 28. decembris. no rīta sakravājām savas mantas, lai dotos projām.
diena bija ļoti, ļoti pelēka un lietaina. pusdienās marie thérese mūs uzaicināja kopīgi paēst "casino caféteria", kas ir tāda kā "rimi" ēdnīca.
tālāk devāmies uz parīzi, lai paliktu pāris dienas ar benoit brāli xavier. pa ceļam mēs apstājāmies orléans, kur dzīvo benoit māsa catherine. mēs kādu stundu tur pasēdējām un parunājām. acīmredzot, catherine meitas līgavainis ir anglietis, kura ģimene bija ieradusies, lai svinētu ar viņiem ziemassvētkus francijā. ne anglis, ne viņa māte, ne tēvs nerunāja franciski, tā kā mēs tur visi sēdējām ar viņu no anglijas atvesto christmas cake un tēju, visi francūži pļāpāja, kamēr nabaga angļu māte mēģināja kaut ko saprast, be tēvs vienkārši sēdēja ar skābu seju.
devāmies tālāk uz parīzi. pēc kādas stundas ieradāmies massy, kas ir parīzes priekšpilsēta, kurā dzīvo xavier ģimene. xavier ir seši bērni- četras vecākās meitas un divi jaunākie dēli. xavier strādā bankā un viņa darbs prasa daudz pārvākties, pēdējos gadus viņi dzīvoja gabonā, bet tagad viņi pārvācās uz madagaskāru. visas meitas dzīvo parīzē, bet vecākajam dēlam ir 16 un viņi vēl joprojām pārvācās ar vecākiem. tā kā tās āfrikas valstis ir bijušās francijas kolonijas, tad tur ir iespējas viņiem mācīties franciski, bet tajā pašā laikā ir daudzi vietējie, kuriem ir diezgan stiprs naids pret francūžiem.
xavier sieva geneviève, ir sieviete tiešām ar raksturu. tādu ļoti izteiktu, tā, ka vai nu tev viņa ļoti patīk, vai tieši otrādi. viņa ir stingra un tieša, nekad neslēpj savu viedokli, pat tad, kad tas var būt diezgan aizvainojošs.
no abiem dēliem vecākais roch, nevaru atrast piemērotu vārdu, bet "špicbuks" 16 gadīga puiša versijā. bet, principā, viņš dara tādas pašas stulbības kā nathan ar saviem 12 gadiem, bet bieži daudz nežēlīgākas.
nu, jā, šī arī bija šampanieša diena nr.5, kad mēs sēdējām viņu salonā, kas ir pavisam jauni izbūvēts, ar aperatīvu.

otrdiena, 29.decembris. mēs ar marie divatā devāmies uz parīzi, ap pusdienas laiku ieradāmies pie notre dame. tūristu bija pāri malām, mēs sēdējām mazā skvēriņā, runājām, ēdām savas pusdienas un skatījāmies uz pāri upei esošo notre dame, kuras mums pretī esošo sienu apspīdēja skaisti dzelteni zeltaina gaisma. mēs abas bijām apmierinātas, devāmies uz quai branly muzeju ar kājām, negribēdamas maksāt par metro. gar seine krastu bija tik daudz tūristu, ka brīžiem bija grūti pastaigāt. tūristi parīzi nosmacēs.
staigājām lēnā gaitā kādu stundu, pusotru, līdz nonācām līdz muzejam. tad kādas 20 minūtes stāvējām rindā un beigās tikām iekšā.
abas bijām ļoti apmierinātas ar muzeju, priekšmeti bija lieliski izstādīti un interesanti, beigās, kad pēc kādām divām stundām devāmies projām bijām izstaigājušas tikai pusi.
izgājām laukā, ārā bija jau tumšs. eifeļa tornis mirdzēja zeltains, devāmies uz champs elysées un pa ceļam marie man mācīja arī dziesmu"champs élysées". tā, nu, mēs gājām pa naksnīgo parīzi dziedot :
aux champs élysées. (paraparapa)
aux champs élysées (paraparapa)
au soleil, sous la pluie
à midi ou à minuit
il y a tout ce que vous voulez aux champs élysées!
elizejas lauki gan arī bija pilnīgi pārbāzti ar cilvēkiem, veikali mirdzēja ar ziemassvētku gaismām un reklāmām. un triumfa arka arī spīdēja zeltā pret melno nakti. mēs aizgājām uz starbucks un pēc tam devāmies mājās.

trešdiena, 30 decembris. no rīta xavier, geneviève un abi viņu puiši agri devās uz francijas dienvidiem, lai svinētu jauno gadu tur ar saviem draugiem. mēs palikām mājās ar jaunāko no meitām fleur, kas dzīvo parīzes mājā un studē, kamēr viņi ir āfrikā.
ap pusdienas laiku aizbraucām visi pieci uz parīzi, aizgājām uz conciergerie, kas kādreiz bija cietums un vieta, kur cietumnieki pavadīja pēdējos brīžus pirms giljotīnas. tur savas pēdējās stundas pavadīja arī marija antuanete.
pēc tam paēdām pusdienas ķīniešu restorānā un devāmies apskatīt saintè chapelle, kas ir ļoti skaista baznīca, tieši blakus conciergerie. stāvējām vairāk kā pusstundu rindā, lai tiktu iekšā, bet baznīcai visas sienas ir krāsainās vitrāžās un, kad ir skaista gaisma, iekštelpa noteikti peld krāsās, bet diena bija pelēka, tā kā to nepieredzējām.
pēc tam devāmies tālāk, staigājām apkārt pa pilsētu un aizgājām līdz presque île, pussalai seine. sabildējāmies un skatījāmies uz garāmpeldošajām laivām, puišeļi, kā jau parasti, skraidīja apkārt un trakoja.
pēc tam aizstaigājām līdz milzīgam jaunam komerciālajam centram, kur ir pilnīgi viss.
turpinājām iet tālāk, bijām mazliet noguruši, tā kā apstājāmies vienā kafejnīcā. bija diezgan smieklīgi, jo mēs ar marie pa ceļām runājām, ka baigi gribētos vienkārši atlaisties ar aliņu, tā kā kafejnīcā marie pajautāja, vai viņa drīkst pasūtīt vienu kausu, benoit nebija iebildumu. beigās mēs ar marie pasūtījām pa beļģu aliņam leffe, kamēr benoit paņēma kakao. skaisti.
pēc tā viena aliņa, man noreiba, un nokāpu lejā uz tualeti, marie arī un sāka par mani smieties.
kad izgājām no kafejnīcas, devāmies uz galeries lafayette, paskatījāmies uz vitrāžām, kuras viņi katru gadu sagatavo speciālas ziemassvētkiem un pilnīgi pārguruši devāmies atpakaļ uz māju.
vakarā vakariņās mums pievienojās arī otrā jaunākā māsa (bērns nr.3), agnès, un otrā vecākā (bērns nr.2), laurence, ar savu līgavaini, bertrand. laurence ir galvenais chidaine ģimenes baumu objekts, jo viņa nesen izšķīrās no sava bijušā vīra, kurš, acīmredzot, bija no diezgan respektablas ģimenes, un atrada savu jauno līgavaini, parastu franču čali, bertrand, ar viduvēju darbu. lai vēl pielietu eļļu ugunij, viņa tagad ir stāvoklī un viņi bija spiesti saderināties, lai apprecētos pirms bērna dzimšanas.
agnès bija ļoti jauka un runīga, laurence- tiešāka, interesantāka, smieklīgāka.

ceturtdiena, 31.decembris. pēdējā 2009.gada diena, bet vakara plāni vēl joprojām bija ļoti neskaidri. pa dienu aizbraucām visi pieci uz muzeju quai branly, izskatījām otru puses vienu pusi, pēc tam puišeļiem bija galīgi apnicis un mēs devāmies pusdienot quai branly kafejnīcā. pa logu bija skats uz eifeļa torni, kuram galu gan nevarēja redzēt, jo bija pārāk mākoņains, bet cilvēki tik un tā brauca augšā, lai gan tur varēja redzēt tikai lielo mākoni, kas visu apņēma.
pēc tam iegājām atpakaļ muzejā un izskatījām otras puses otro pusi, benoit interesēja ātri izstaigāt atlikušo, mēs ar marie gribējām iziet tikmēr ārā uzpīpēt jeb "aiziet uz suvenīru veikalu" un kā izrādījās, maximilien arī bija interese nākt ar mums, tā kā plāns izgāzās. es nopirku pastkartīti, ko ar pēdējo marku nosūtīju niklāvam.
aizbraucām atpakaļ uz mājām, nolikt mantas. mājās vecgada vakaru nevarējām svinēt, jo fleur bija iecerējusi to pavadīt kopā ar savu puisi, tā kā mēs nebijām diez ko gaidīti. izdomājām, ka dosimies uz parīzi un tad jau redzēs.
ar mašīnu braukājām apkārt pa parīzes priekšpilsētām, meklējot restorānu, kur, tā teikt, iesākt vakaru. atradām vienu japāņu restorānu/bufeti, kur tu samaksā par cilvēku kādus 10-15 euro un tad vari pasūtīt, cik tu gribi.tā kā bija vecgada vakars, tad mums uzsauca pa aperatīvam, mēs pasūtījām ēdienu un pudeli vīna uz trijiem.
pēc tam, es jutos galīgi jautra, pasūtījām saldos, jokojām, smējāmies, lieliski pavadījām laiku. kopā ar rēķinu apkalpotājs atnesa pa mazam bumbieru liķierītim katram, izrāvām un devāmies tālāk.
ar mašīnu braucām līdz vilciena stacijai gar maziem mirgojošiem bāriem, restorāniem un kafejnīcām parīzes priekšpilsētās, skaļi skanēja mūzika un es jutos kā maza jaunā gada gaismiņa.
ieradāmies parīzē un sameklējām mazu arābu veikalu, kur nopirkām šampanieti un plastmasas šampanieša glāzes. devāmies uz place de la concorde. ielas bija izgaismotas, bet cilvēku nebija daudz, iegājām luvras dārzā, kas bija naktī īpaši skaists ar savām piramīdām. bija kādas 20 minūtes līdz jaunajam gadam, bet trīs amerikānietes jau vēra vaļā savu šampanieša pudeli.
laiks skrēja uz priekšu un mēs devāmies ātrā solī uz place de la concorde, lai paspētu laikā. ieradāmies, un, kā izrādījās mēs nebijām vienīgie, kam bija ideja atkorķēt šampanieti uz ielas parīzē vecgada vakarā. laukumā mēs bijām daudzi, pāris minūtes pirms jaunā gada mašīnas jau sāka taurēt.

piektdiena, 1.janvāris. un, jā, 00.00 eifeļa tornis sāka aktīvi mirgot, mašīnās cilvēki kliedza un spiedza, strūklakās laukumā sāka plūst ūdens. mēs viens otru sabučojām, novēlējām laimīgu jauno gadu, benoit atkorķēja šampanieti. mēs ar marie bijām galīgi, galīgi laimīgas, priecīgas, jautras.
kad šampanietis bija izdzerts, devāmies tālāk uz metro. viss laukums bija pilns ar stikla lauskām, šampanieša pudelēm, plastmasas glāzēm.
mēs ar marie gājām pāri tiltam un sarunājām, ka nākamgad arī jābrauc svinēt vecgada vakaru parīzē.
pa ceļam uz metro, visi sāka čīkstēt, ka viņiem ļoti vajag uz tualeti, tādēļ iegājām vienā kafē, lai paņēmtu mazu kafiju tikai, lai aizietu uz tualeti. beigās tā viena mazā kafija izvērtās pa vēl trīs šampanieša glāzēm mums trijiem. viss, viss, viss bija tik skaisti.
un vēl visa vakara garumā tie sazvanītie cilvēki, tas bija skaisti.
metro bija pārpildīts ar cilvēkiem, bet paši vilcieni ne nāca, ne gāja. mēs stacijā gaidījām mūsu vilcienu kādas 40 minūtes, bet laiks skrēja ļoti ātri. daudz smējāmies pa dažādām muļķībām, kuras vairs vispār neatceros.
ap trijiem no rīta ieradāmies mājās.

ar marie cēlāmies ap desmitiem/pusvienpadsmitiem, lai brauktu uz parīzi. mani mocīja mazas paģiras pēc vakardienas izklaidēm un nepietiekamā miega dēļ. sataisījāmies un devāmies uz monmartru, kas tici vai netici, bet bija pārpildīta ar cilvēkiem pirmā janvāra pēcpusdienā.
mēs uzkāpām augšā, apsēdāmies uz soliņa, un pelēkajā dienā ar skatu pāri visiem parīzes jumtiem, aizdedzinājām pa cigaretei. mani pirksti ļoti pārsala, ārā bija ļoti auksts un es biju nevis zābakos, bet savās balerīnās. mani dūraiņi mani tā kārtīgi arī nesasildīja.
iegājām uz brītiņu arī baznīcā, kurā burtiski vajadzēja iespiesties iekšā, jo viņa bija pārblīvēta ar cilvēkiem.
nosalušas aizgājām izdzert pa kafijai starbucks un devāmies atpakaļ.
pēcpusdienā mēs aizbraucām pie laurence uz launagu un pēc tam devāmies spēlēt boulingu, kaut kur netālu no orly lidostas. bija diezgan forši.
labs gada sākums. pacelsim uz to labāko 2010!