jau nosaukums, laikam, signalizē par šī ieraksta nejēdzību.
šodien bija tāda interesanta diena. kā pa purvu staigājot, lēkā no vienas vietas uz otru, centies nenogrimt.
"I never fall apart, because I never fall together". kaut kā līdzīgi ir.
no visām milzu filosofiskajām domām, kas šodien izskanēja, divas atziņas-
1.filosofija, kad tā nav banāla, ir šausmīgi forša. filosofija ir nebeidzama, ar to nekas nav neiespējams, bet prakse daudzkārt salauž filosofiju. un tad tā kļūst vāja, bezjēdzīga.
2. "nevienam nepatīk odi, bet, ja nebūtu odu, nebūtu varžu. ja nebūtu varžu, nebūtu stārķu. ja nebūtu stārķu, tad latvija nevarētu lepoties ar saviem skaistajiem stārķiem". bet pat, ja latvijai nebūtu lepnu stārķu, man liekas forši tas (nu, ne "forši", bet interesanti), ka īstenībā, turpinot to ķēdi, mēs nonāktu līdz cilvēkam.
un tad mēs šādā chain reaction nonāktu pie tā, ka cilvēka eksistence ir atkarīga no odu eksistences.
bioloģija, mīļie.
nu ja jau tā mēs domājam, tad cilvēku eksistence ir atkarīga no katra sīkuma pasaulē
ReplyDeletebet, vai tad nav?
ReplyDeletenē
ReplyDeletebet varētu būt. neviens nezina.
ReplyDelete