diena nr.1 & 2

projām braukšanas dienā cēlos ļoti agri, lai būtu laicīgi lidostā. uzzināju, ka mans koferis ir TIKAI 10 kg smagāks, nekā viņš var būt, lai nebūtu jāmaksā klāt. tā, nu, es visu krāmēju laukā, stūķēju rokassomā vai atstāju rīgā, kad tētis pienāca un teica, ka man draudzenes ir atbraukušas.

agate, elīza un zanda bija atbraukušas uz lidostu 6.30 no rīta, lai mani pavadītu. es gandrīz sāku smagi, smagi raudāt no laimes un sērām. labāk man lika justies tas, ka čalītis, kuram soma arī bija par smagu, miskastē ielika divas bauskas alus pudeles, ko pēc tam zanda pēc lieliem mudinājumiem izvilka no mistkastes laukā un aizveda uz skolu. TIK NAIS!

ceļā uz prāgu es gulēju. tad man un kristam (puisim, kurš no latvijas brauca uz spāniju) bija jāgaida 3 stundas galīgi garlaicīgajā prāgas lidostā, kur nekas nenotiek.

iekāpu savā lidmašīnā un atkal sāku drausmīgi raudāt, nevarēju beigt. pretī ailei sēdēja kaut kāds francūzis, kurš uz mani dīvini skatījās, bet man bija diezgan vienalga, jo es nevarēju pārstāt raudāt. [vispār, man liekas, ka man ir kaut kāda dīvaina depresija vai nervu sabrukums]

piezemējos parīzē ar beirut ausīs skanot.

mūs savāca un aizveda uz centru, kur esam kādi 150 vai vairāk, kas šogad dzīvos francijā no visām pasaules valstīm. es dzīvoju vienā istabā ar divām meksikānietēm. tuvākais kontakts man ir ar norvēģietēm, diviem amerikāņiem, jaunzeilandietēm un austrālietēm. vispār, ir mazliet vientuļi, varbūt pat mazliet vairāk skumji, jo visi tomēr vairāk vai mazāk turās kopā ar savas valsts biedriem, un te neviena cita nav no latvijas.

-where are you from?

-latvia

-ahh, where is that?

bet, protams.

diena nr.2. sākās ar mošanos 7.00. tad bija brokastis (šitajā centrā, kas ir kaut kādā parīzes sliktajā rajonā jeb parīzes zoļikā ēdiens ir tāds, no kura sāp puncītis. bvēe). tad bija orientācija. mēs runājām par cerībām un stereotipiem par franciju. nezinu, ko tas deva, bet, nu, labi. manā grupā bija tikai visi klusie austrumeiropieši. un viena debīla ungāriete. viņa visulaik kaut ko dirsa. kaut kā visu viņa mācēja pārtaisīt par jautājumu, kurā tika pieminēts-

1. vietējais alkohols

2. cik kruta ir ungārija

WHO CARES?!?!?!?!?

tad mums bija drausmīga ekskursija pa parīzi. kur mēs ar autiņu izbraukājām "ievērojamākās" vietas un tad uz stundu apstājāmies pie eifeļa. jā, stulbi, es zinu. tik pat labi varēju skatīties video tūri pa parīzi.

viss, ko es pie eifeļa torņa gribēju, lai man būtu ritenis un draugs/draudzene blakus. es pat nejutos, ka būtu parīzē vai la belle France!

rīt braucu 7.00 ar vilcienu līdz collindes du rhone. tur mani gaidīs mana viesģimene. lūdzu, visi turiet īkšķus par mani!

au revoir, ieva!

p.s. man liekas, ka visiem smieklīga liekas mana jaunā axel rose/slash frizūra, kā liene to nodēvēja!