diena nr.30, 31, 32 un 33. (vaj, kā laiks skrien!)l

laikam tik ilgs laiks nemaz nav pagājis kopš pēdējo reizi rakstīju, bet liekas, ka drausmīgi ilgi te nav būts.

pa tām četrām dienām ir bijušas vairākas pirmās reizes:

• pirmā reize, kad šeit, francijā, biju īsti dusmīga. divas naktis. tā, ka nevarēju aizmigt un spēros gultā no dusmām.
• pirmā reize, kad šeit, francijā, (biju dusmīga) apsvēru vispār saraut visu,. sākot ar to, ka varētu beigt rakstīt šito blogu un visas vēstules, beidzot ar to, ka varētu sagaidīt savu mēneša kabatas naudu un sakrāmēt mantiņas, kaut kur vienkārši bēgt. un tas viss ne jau tādēļ, jo būtu nelaimīga konstanti, bet, jo, nezinu, kādēļ.
• pirmā reize, kad nogaršoju valence specialitāti- le suisse, kas ir tāds cepumu vīriņš. un arī franču klasiskos cepumiņus les macarons.

...un vēl, laikam, visādas, bet iedomājos tikai par šīm.

nedēļas nogalē man bija afs vīkends, uz kuru sākumā galīgi negribējās braukt, bet beigās biju laimīga, ka aizbraucu.

vīkends bija anjou pilsētiņā, kas ir pavisam mazs miestiņš kalnā. un pašā kalna galā ir vecā chateau d'anjou, no kurienes paveras skats uz lielu plakanumu, ko ierobežo kalni. ārprātā skaisti.

benoit mani aizveda valence pie vienas citas afs meitenes ģimenes, kura mani paņēma līdzi. braucot ar viņu, sapratu, cik ļoti man ir noveicies ar ģimeni. tā ģimene neļauj viņai palikt nomodā pēc 9.30, viņa drīkst skatīties tv/lietot datoru stundu dienā, neļauj ballēties. c'est pas cool.

atbraucām, mūs sadalīja pa grupiņām un mēs, kā jau visos šādos afs pasākumos runājām par visu to, kas mums patīk/nepatīk, ko mēs gribam sasniegt/ko atstājām "savā valstī", utt. biju laimīga, jo beidzot, nebiju austrumeiropiešu grupā, kur, atvainojos, bet parasti visi sēž klusi un pelēki. vai sliktākajā gadījumā, kā bija parīzē, ir viena idiotiska rumāņu čikse, kas VISU laiku kaut ko gvelž, ne pa tēmu, piebiksta vadītājam un pasaka, ka viņam smuks t-krekls vai, ka viņai patīk franču elektroniskā mūzika, un tev vienkārši gribas viņai iedot pa seju. šoreiz mani ielika skandināvu grupiņā- divas islandietes, divas norvēģietes un es. bija pat interesanti klausīties, ko viņas stāstīja.

nu, jā, vakarā laikam izdarīju nūģīgāko lietu, ko savā mūžā esmu darījusi. mēs četri, ar amerikāņiem, sanācām kopā un atradām istabu ar galdu un uztaisījām mājasdarbu klubiņu, jo mums nebija cita laika, kad tos izdarīt. beigās gan sākām runāt un klausīties mūziku, un neko daudz neizdarījām, bet tik un tā nav krutuma kalngals, tā teikt. bet, nu, labi, citi spēlēja spēles. tas esot bijis baigi forši.

nākamajā dienā bija visādas āra spēles. un arī rakstījām sev vēstules, kuras saņemsim gada beigās. tas man ļoti atgādināja par jasiņu, kā mēs tās rakstījām katrus ziemassvētkus un likām tur naudu un uzlīmes, un citus nieciņus.

vēlāk bija pikniks. tagad iedomājies franciju, tu saproti, ka viņi tur visi ļoti mīl ēst. un, kad kādiem četrdesmit vecākiem pasaka, ka būs pikniks un visi nes savus "groziņus", saproti, ka tie nav speķa pīrādziņi. visi bērni bija apstulbuši no ēdiena daudzuma, jo reāli katru reizi, kad pienāca pie galda tur bija kaut kas jauns, sākot no sacepumiem, salātiem, kūkām, makaroniem, sieriem, maizēm, utt.

vēlāk braucām uz lyon ar benoit. man liekas, ka neprasmīgi franciski tik daudz muldēju visu ceļu, ka viņa vietā jau būtu uzkliegusi, lai aizver muti.

aizbraucām uz veronique māju, viņa dzīvo mazliet nost no lyon paša centra, tādā mierīgā vecā rajonā. viņai ir divas ne īpaši lielas mājas pagalmā, kurām pa vidu ir mazs dārziņš un terase. viena māja ir viņai, viena viņas bērniem. diezgan smuki. satiku arī viņas vecāko dēlu, arthur, un meitu, julie, kas ir aptuveni manā vecumā.

tad bija raphael saadiq, kurš ir veronique iemīļots mūziķis, koncerts. man nav nekas pret funk/soul/jazz mūziku, bet divas stundas, kad dziesmas ir gandrīz vienādas nav nekas drausmīgi dižš. mani gan vienmēr apbrīno tas, kā šitie mūziķi dzied, galvu pavērsuši pret debesīm ar acīm ciet, it kā dzirdot kaut ko, ko mēs nedzirdam, redzot, kaut ko, ko mēs neredzam.

pirmdien benoit parakstīja dokumentus un pārdeva māju. mēs izvācamies līdz 15. decembrim. nav vēl zināma vieta, uz kurieni, bet te pat valence, ne īpaši tālu no centra. viens dzīvoklis, ko apsver ir ar terasi. ar terasi, uz kuras ir baseins. jā, izklausās diezgan stilīgi, bet tik un tā nav baigā vēlme kaut kur krāmēties. pilnīgi iedomājos, kā kraušu čupās visus avrilas plakātus no manas istabas, nezinu, kā sakārtot visas louise mantas..

vakar benoit aizbrauca uz lyon un mēs ar marie bijām atkal divas. es aizbraucu uz mediatēku un izņēmu jaunas grāmatas. pagatavojām baigās vakariņas ar kokteilīšiem no kokteiļu grāmatiņas. un vakarā skatījāmies bīstamās mājsaimnieces franciski. klasna.

man pietrūkst fotografešanas. viss process un bildes. lasot to grāmatu īpaši pietrūkst. nav jau tā, ka šeit es nefotografētu, bet viss ir daudz lēnāk un mazāk, nejūtos tā, ka es to maz darītu.

...un šodien. nekas tāds. tagad klausos mirah- the dogs of B.A. un mazliet sapņoju, ka vienu dienu būšu pilnīgi neatkarīga un aizbraukšu uz argentīnu.

bisons, mes chèries!