diena nr.42-47

tātad visiem, kurus interesē.. par piektdienas vakaru. skrēju no mājām, lai satiktu camille un anaïs pie skolas 20.15. ierados tieši laikā, jo man bija drausmīgi bail nokavēt, camille un anaïs ieradās 20.19 lēnā solī. tad mēs lavijāmies uz l'oasis klubu, ejot pa visām iespējamajām šķēsieliņām, jo viņu vecāki zina, ka anaïs ar camille šodien pie camille mājās, kuras māte ir izbraukusi, strādās pie sava zpd (tpe francijā). mēs aizgājām līdz centram, kur satikām viņu draudzeni, mani iepazīstināja kā " c'est ieva. elle prend des photos, elle fume, elle boit". lieliski, īsi un konstruktīvi.

sākām ātrā solī iet iekšā dziļāk pilsētas centrā, tad iegājām kādā stāvietā un tad cauri kādiem vārtiem, anaïs uz mani paskatījās ar skatienu "fak, es galīgi nezinu, kādā čuhņā viņa mūs ved!" un pasmaidīja.

bija mazliet dīvaini, jo galu galā es biju ar svešiniekiem svešā valstī, bet izejot cauri vārtiem un pāri jumtiem, un cauri slimnīcu baltiem gaiteņiem nonācām mazā, piepīpēta vienistabas dzīvoklī, kur bija tikai ēdiens, gulta, grāmatas, alkohols un amerikas karogs (dažas lietas lielākās kvantitātēs kā citas). stundu tur sēdējām un visi mainījās, kā jau jaunieši parasti dara, ar saviem "dzerstiņu drosmes stāstiem", dzēra un pīpēja. abas manu klasesbiedreņu draudzenes bija pilnīgi gar zemi, bet mēs bijām pilnīgi skaidras.

koncerts sākās 21.00, mēs ieradāmies 21.45. satiku tomā, mēs parunājām un iestūmāmies caur ļaužu masu tieši uz pēdējās dziesmas pēdējām 10 sekundēm. tad pēc tam es satiku vēl daudz paziņas, redzēju daudz pazīstamu seju un daudz nepazīstamu. un 23.30 devos mājās, manas izcili jaukās klasesbiedrenes lucille un stéphanie gribēja atrast kādu, kurš mani pavadītu, bet latvijas urlu norūdīta (nu, labi, neesmu gan!) domāju, ka francijā man taču briesmas nedraud un mierīgi aizcilpoju atpakaļ mājās.

(lai gan viņiem te ir tādi bailīgi čalīši ar skūtām galvām un ķēdēm, kuriem vienmēr ir milzīgi suņi rokās un viņi taisa suņu-cilvēku mītiņus, no tiem man gan ir dienas gaismā bail.)

sestdien mums bija crêpe soirée, uztaisījām crêpe un benoit bija mums bija nopircis arī īsto sidru, jo tas esot tradicionāli ar crêpe. bija ļoti jauki, marie un viņas draudzene olivia mazliet piedzērās, un viņas otra draudzene, claire, man pateica, ka viņas abas netur alkoholu. tad viņas aizgāja uz kādu ballīti un atgriezās 4.00 no rīta, bet es paliku mājās, jo slikti jutos un biju mazliet nogurusi no šīs citas tautas jauniešu uzdzīves.

svētdien marie visu dienu gulēja pēc iepriekšējās nakts uzdzīves un es visu dienu lasīju, rakstīju, zīmēju, neko nedarīju.

pirmdien nekas īpašs nenotika. nosūtīju atbildes vēstuli annai. sanāca galīgi tizla, bet ko nu padarīsi.

otrdien benoit gribēja vakarā braukt uz lyon un palikt pie veronique, bet viņa sastrīdējās ar savu dēlu, viņš viņai pārmeta, ka vienmēr mājās ir daudz ļautiņu un benoit neaizbrauca. bet mēs ēdām artišokus vakariņās.

naktī nevarēju iemigt, sāku nervozēt un aizsūtīju debīlas vēstules. vēl joprojām jūtos mazliet izdrāsta un bēdīga.

šodien peldēšanā sapratu, ka man tiešām patīk peldēt un es gribu atsākt trenēties.

bet tagad līst lietus, lai gan es tik drausmīgi šaumīgi gribu iet uz kino šovakar, bet man nav ne mazākās vēlēšanās izmirkt. bruņukuģis potjomkins.

ā. un apkopojot aptaujas rezultātus. gribētu pateikt vienu lielu merci visiem tiem malacīšiem-saulītēm-zaķīšiem, kuri piedalījās šajā aptaujā, tūlīt, kad būšu izdomājusi kaut ko ne nejēdzīgu, izveidošu jaunu. bet aptaujā dominēja tie, kuri šajām mācību gadā grib atrast kaut kādu laimi (54%), un tad neizšķirts ir starp "saprast, ko es īsti vēlos/kas es esmu" un "atrast draugus" (18%). es pilnīgi jums, mīlīši pievienojos.

à tout,

jūsu jeva.