tātad, BREF, trešdien arī viena aizvilkos lietū ar caurām zolēm uz lux kinoteātri skatīties bruņukuģi potjomkinu. nē, bet, ça va, mēs bijām trīs visā zālē. es un viens pēc-pusmūža pāris. liels pieprasījums šeit pēc 20gs 20 gadu kino..
filma bija diezgan forša. man prieks, ka aizgāju, lai gan ir tāda MAZA propaganda, tiešām, minimāla; ļeņins jau netika kā varonis pieminēts sākumā, vidū un beigās. galu galā, vienmēr ir skaisti skatīties, kā matroži saceļas slikta borša dēļ.
nē, bet visumā, iespaidīgi skati un man prieks, tagad varu atķeksēt no eizenšteneina sev vēl vienu filmu.
kad atnācu mājās, piezvanīju un ilgi parunāju ar saviem vecākiem. viņi, protams, par zvanu bija priecīgi un man pašai bija tāds labs garastāvoklis.
bet mans favorītbrīdis bija, kad pēdējam iedeva klausuli manam mazajam, deviņgadīgajam, brālim un viņš sņukstot teica, ka viņam nāk miegs, bet vecāki neļauj iet gulēt, jo grib, lai parunā ar māsu francijā. šādos brīžos tu nezini, smieties vai raudāt.
ceturtdien man bija divas stundas pusdienošanai, un aicināju, lai marie ar ophélie atnāk mājās pusdienot, ka es kaut ko pagatavošu. uztaisīju "veģetārās pusdienas" un visi izskatījās apmierināti ar manām pavāra spējām.
pievakarē aizbraucām apskatīt vēl vienu dzīvokli, kas arī ir diezgan tālu no skolas, bet ir tāds piemīlīgs, četras istabas, liela dzīvojamā istaba, kas ir savienota ar virtuvi, liela terase un skats uz kalniem un parks tieši blakus. tāds jaukiņš dzīvoklītis.
un vakarā dabūju parunāties ar draudziņiem, kas bija tiešām forši. un pat ne nomācoši.
šī diena, protams, vēsturē iezīmēsies ar to, ka pirmoreizi šeit biju makdonaldā (jeb makdo, kā viņi šeit to sauc) ar klases meitenēm.
nenormāli dārgs, un nasing spešel. nezinu, kādēļ visi francūži tik drausmīgi par to sajūsminas.
vakarā ar marie, claire un olivia aizgājām uz viņu iemīļoto bāru le chams. tur ir bārmenis, kas vienmēr prasa mazāk naudas, ne kā viņas īstenībā izdzer un tas ir diezgan forši. dzērām monako, kas ir alus ar grenadīnu, un viņas vēl visas vodka pommes, kas ir ābolu pīrāgs bez kanēļa (nenormāli pārcenots!). un beigās bārmenītis vēl uzsauca pa kokteilim, kas arī bija jauki.
tad gājām uz kaut kādu ballīti centrā, valence ir ļoti skaista naktī. visas vecās ēkas ir izgaismotas un tu tiešām jūties kā francijā ar daudziem mazajiem restorāniem, gaismiņām un spožu, spožu dilstošu mēnesi. ballīte, kā jau franču ballīte- daudz nepazīstamu seju un tā pati ne īpaši foršā mūzika, kas skan visās radio stacijās.
pāri vienpadsmitiem gan sapratu, ka man sāp galva un, godīgi sakot, ir mazliet garlaicīgi un paņēmu riteni, lai brauktu mājās. tieši tad viena meitene gāja laukā no dzīvokļa, tikko vēmusi, nevarēdama pastaigāt noģība uz ielas, daļa draugu pieskrēja, lai palīdzētu, daļai bija vienalga, daļa smējās. es mēģināju paskaidrot tām sejām, ko pazinu, ka tur ir meitene, kurai ir slikti, bet mani neviens nedzirdēja.
priecīga vēl pabraukājos apkārt pa pilsētu ar riteni, lai gan visi atkal bija ļoti nobažījušies, kā es viena braukšu atpakaļ mājās, bet vakars bija tik skaists, ka nevarēja nebraukt ar riteni un franču bereti galvā pa vecajām ieliņām.
šovakar arī pēc ilgiem laikiem ieradās veronique šeit.
rīt braucam uz kannām, atpakaļ tikai ceturtdienas vakarā. pēc tam piektdien uz barselonu, par to esmu drausmīgi safanojusies un visulaik klausos "vicky, cristina, barcelona" mūziku.
man acis krīt ciet, jauku jums brīvlaiku.
à bientôt! bisous!*
No comments:
Post a Comment