diena nr.58-61 (BARCELONA)

dzīvās skulptūras

sestdien agri piecēlāmies ar virzienu uz barselonu! holà barcelona!

valence vienā no pēdējiem oktobra rītiem bija mitra, vēsa un miglaina. naktī biju slikti gulējusi, iepriekšējā vakara kokteilīši nepalīdzēja atlūzt mierīgi, kā parasti un mašīnā lielu daļu laika gulēju. divas ar pusi stundas marie stūrēja, atlikušās trīs benoit.

ieradāmies ap trijiem barselonā, kur mūs sagaidīja benoit brālēns dominique. mēs uznesām mantas un tad mazliet atsvaidzinājāmies ar vēsiem dzērieniem uz viņa terases. dominique pats ļoti jūsmo par barselonu un visulaik runāja par dažādajām lieliskajām lietām, kas šeit ir.

pēc tam ar metro aizbraucām uz le rambla, kas ir liela promenāde ar kioskiem un veikaliem, kur stāv visas "dzīvās skulptūras", kuras pakustās, ja iemet mazliet naudiņas. šo es atceros no tās reizes, kad man bija kādi 11 gadi un mēs braucām ar mašīnu uz portugāli, atpakaļ ceļā piestājām arī uz pāris stundām barselonā. es atceros no tā dzīvās skulptūras.

pēc tam apsēdāmies laukumā, kura vārdu es nezinu, mazā kafejnīcā, lai iedzertu alu un uzkostu tipiskās spāņu uzkodas, tapas.

vēlāk pastaigājāmies pa barselonu, bija jau tumšs. aizgājām līdz ostai jūras malā, sajūsminājāmies par tiltu, kurš aizvērās, salocījās un tad pēc tam atlocijās un atvērās. ar autobusu aizbraucām mājās, kur dzērām rozā šampānieti un paēdām vakariņas.

svētdienā mēs no rīta aizbraucām uz pludmali un nopeldējāmies, un bija 1. novembris. es atradu jūrmalā daudz gliemežvāku, kurus ielikšu tajā kastē, ko sūtīšu uz latviju.

pēc tam aizbraucām atpakaļ uz dzīvokli, ar metro aizbraucām uz centru. aizgājām lielās spāņu pusdienās ar paellu, tapām, sangriju un citiem labumiem. īsta spāņu sangrija man tiešām bija atklājums, to var kā limonādi dzert.

kad beidzām ēst, runāt, ēst un runāt, dzert un runāt gājām apskatīt gaudi būvēto casa mila. uzkāpām uz skaistā jumta, kas kalnains ar daudz lielām figūrām, kas kā pumpuri sprāgst laukā no virsmas, no turienes varēja redzēt barselonu tās kantainajā būtībā. barselona kā pilsēta ir ļoti izplānota, visi kvartāli ir vienāda garuma un platuma, ar tādiem nolocītiem stūriem. ja skatās uz barselonas planu, tas ir kā gandrīz skatīties uz rūtiņu papīru ar lielu svītru pa vidu, jo ir iela, kas kā bulta šaujas cauri visiem kvadrātiem, diagonāle.

pēc tam atkal bija tumšs. braucām mājās. vakarā ar projektoru uz sienas skatījāmies filmu, nezinu, kā viņu latviski sauc, bet zinu, ka ik pa brīdim to rāda arī lv televīzijā- l'auberge espagnole, kas stāsta par vienu jaunu francūzi, kurš ar programmu univeristātē uz gadu aizbrauc dzīvot uz barselonu.

es pat sapratu, ko viņi tur franciski runāja.

pirmdien no rīta cēlāmies laicīgi, lai brauktu skatīties sagrada familia, kas ir slavenā nepabeigtā gaudi katedrāle. sapratu, ka tiešām nav nekā, kas liktu tev justies vairāk kā tūristam, kā ilga gaidīšana rindā, lai ietu kaut ko apskatīt. lūk, tā, jā, gaidījām 40 min., lai tiktu iekšā un tad 40 min, lai uzbrauktu augšā tornī.

visi gaudi darbi ir pilni ar krāsām un salīdzinājumiem ar dabu, skaisti ir ka baznīcas sienas ir ar lielām baltām puķēm vai saknēm, zeltītām. baznīca vairāk dabai kā dievam.

vēlāk vēl pastaigājām un tad aizbraucām uz park guell, kas ir liels parks mazliet ārpus barselonas centra. to arī varēja redzēt iepriekšējās dienas filmā un arī "vicky cristina barcelona", tiem, kas redzēja. arī gaudi projektēts ar lielu skaistu, krāsainu terasi un skulptūrām pa vidu. parks ir kalnā, mēs uzkāpām līdz augšai, no kurienes, protams, atkal brīnisķšīgs skats. visā parkā ir tā sausā kataloņu zeme, sausās priedes un apkārt lido zaļi papagaiļi. šeit es arī gribu atgriezties ar kādu no jums un piknika grozu.

vakarā vēl ar benoit un marie aizbraucām uz centru, lai mazliet iepirktos, jo spānijā ir lētāk kā francijā. nopirkām maizes nazi dominique, jo viņiem mājās nebija. viņš bija ļoti priecīgs par šo ciema kukuli.

nākamajā rītā pamodāmies un paēdām vēlas brokastis. ap pusdienu laiku izbraucām, iepriekš piecās stundās ieradāmies, tagad ceļš prasīja desmit stundas ar neizskaidrojami lielu satiksmi. kaut kādā rezervātā paēdām pusdienas un pievakarē piestājām pie vienas no pēdējām spāņu pilsētām pirms robežas.

kad atgriezāmies, ar marie aizgājām uz chams ar viņas draudzenēm. šodien pamodos un sapratu, ka rīt ir jāiet atpakaļ uz skolu, bet man tik ļoti negribas.

bet ar katru dienu saprotu, cik ļoti man patīk francija. ar katru dienu viss tas šeit, kā plaukstoša puķe atveras vēl vairāk un priecē vēl vairāk. es negribu neko aizmirst.

klausos bob dylan- i'm not there.

centrāltirgus

mēs arī peldējāmies

mani viesbrāļi, viesmāsa un mincītis

kantainā Barselona

Gaudí Sagrada Família

viņi turpina celt to, ko Gaudí iesāka 1882

zaļie papagaiļi kokos

le petit chat à park Güell