atā, itālija

11 dienas autobusā. lietuva. polija. čehija. austrija. itālija.

īstenībā, nav nemaz tik grūti pavadīt tik daudz laika autobusā. man patika.

zini, ir iestājusies tā sajūta, ka tu saproti, ka ir pagājis diezgan ilgs laiks un ceļojums nav bijis īss, bet tajā pašā laikā ir sajūta, ka tu nekad nekur neesi aizbraucis, jo beigu beigās viss ir palicis tāds pats.

pēdējā nakts bija autobusā un tādēļ man tagad ļoti, ļoti nāk miegs. es ne

gribu domāt par to, kā es piecelšos no krēsla un sākšu atpakot koferus. ā, un tad vēl tādi sīkumi, kā rītdienas gada ieskaite ķīmijā, f

ranču valodas gala pārbaudījuma runāšanas daļa un vēl ir jāšifrē vaļā tā intervija, jo laika nav palicis vairs daudz.

es apsveru domu pamest draugiem.lv. es sapratu, ka tas man vispār nesagādā nekādu prieku. es negribu vairs tērēt laiku skatoties 23/25 debilas galerijas ar pretīgām bildēm, un lasīt idiotiskas dienasgrāmatas. vēl pietam tas tur draugiem.lv izgudrotājs, vai kas viņš tur ir, uztaisījis viņus tagad pilnīgi stulbus. tā, ka visur ir kaut kādas olas un reklāmas, un vēl visādi nevajadzīgi mēsli, kas ar katru dienu pieaug skaitā. 

āaa, man gribās tikai atpakaļ uz venēciju, kur mēs staigājām apkārt un neko burtiski nedarījām. vienkārši, staigājām un staigājām, un staigājām.

man ir prieks par visiem jaunajiem draugiem/paziņām. prieks par to, ka aizbraucu ar luīzi, kristīni, zandu, mārtiņu, annu, valtu, lieni, abiem dāvjiem, nilu, ralfu. 

nu, atpakaļ pie ķīmijas!