pirmdien, kad bija brīvdiena, kad bija 4.maijs, kino rīgā bija tas latviešu filmu maratons, un laila bija uzaicinājusi tēti nākt noskatīties "klusumu". mēs sarunājām satikties, protams, vecāki nokavēja un mums nācās gaidīt uz papildus seansu.
bet tajā seansā, kad bijām zālē ienāca meitene, kura nevarēja normāli pastaigāt, jo viņai kaut kas ar kājām bija noticis. viņa bija saģērbusies svinīgāk, bija uzvilkusi smukas kurpes, mežģīņu zeķubikses, zaļus minisvārciņus, smuku krekliņu, kas tā apsienas ap kreklu. viņa ienāca zālē un ar lielām acīm skatījās, ar izbrīnu, apbrīnu, visu to. viņa sāka klibot uz priekšu un vienā brīdī apstājās un pateica: "cik šeit ir skaisti."
es paskatījos uz visām zelta palmām, kas man bieži likušās vairāk bezgaumīgas, un gleznojumiem. sapratu, ka varbūt viņai ir taisnība.
ja viņai ar klibu kāju nav tāds skeptisms uz dzīvi, kādēļ man ir?
tajā pašā zālē vakar stāstīja par vudiju allenu. allens pats dokumentālā filmiņā teica, ka viņš nekad savas filmas neskatās pēc tam, kad ir pabeidzis, jo ir tik vīlies ar to, kā ir sabojājis ideju, kas viņam bija pirms viņš sāka filmu veidot.
smieklīgi.
"viņš izveidoja savus skatītājus un tad mainījās"
eh, skeptisms ir normāla parādība. verbūt tā meitene beidzot tika no mājas ārā un viņai viss likās skaisti? ;D
ReplyDelete'skaista' biuža. bet tāda forši saulaina.
Jauks stāstiņš.
ReplyDelete