bēdīgi, ka tā ar to filmiņu notikās. nevienas bildes. viss tukšs. tukšs. tukšs. tukšs. nekas, es nopirku vēl vienu un rīt taps fotografijas ar smēķējošiem jauniešiem, lūk tā.
man jāmeklē jauns telefons. man jau likās, ka tagad telefoni būs lēti, bet, kā izrādās, nē, nav gan. visi baigi krutie, feinie. nezinu, kādu man gribās. it kā gribās tādu smuku, bet es zinu, ka es ļoti viegli viņu saplēsīšu, jo tas man padodas vislabāk. saplēst lietas. fak!
nedomāju, ka pilsētā ir kaut viens vienīgs, kurš nav pamanījis, ka zied ceriņi, un kastaņi, un pienenes. īstais laiks iet un staigāties pa pilsētu. skaistums. šodien patērēju daudz digitālo kadru, lai to nobildētu.
man vajag nobildēt, lai tad, kad es būtu tajā francijā, es varētu paskatīties un pamocīt sevi ar nostalģiju. nezinu vairs, vai tur būs labāk, jo pati esmu tā, kas atnes visus sūdus sev. atnesu sev sliktu garstāvokli, vainas apziņu, kaunu, skumjas. visu to es nesu sev pati. nevaru nevienu vainot. ne cilvēkus, ne laikapstākļus, ne valsti, kur atrodos.
tas ir tik tiešām skumjākais no tā visa.
[ā, bet bija ļoti forši, kad es šodien parkā blandījos pa ceriņiem un atradu vienu ar piecām ziedlapiņām. es skaļi ievēlējos savu vēlēšanos.]
No comments:
Post a Comment