savus varoņus viņš veidoja emocionāli nestabilus, nedrošus, nesaprotam pasauli, kurā dzīvo. dažkārt viņi meklēja ko vienu, bet, kad atrada to, ko šķita bija meklējuši, saprata, ka tas nav vairs tas pats, kas bija sākumā. attēloja cilvēku nespēju komunicēt
klusumu
vidi
telpu
telpa viņam bija svarīgāka par dialogu.
1985. gadā antonioni cieta no triekas, zaudēja spēju runāt un pusķermenis palika paralizēts.
viņš bija pēdējais no itāļu kino ģēnijiem.
bija tāds pavasaris rīgā. visi koki zied, ka nu tikai! vakar āgenskalnā atradu uz ielas kastaņa ziedu, turēju rokās, bija slapjš no peļķes, kurā bija gulējis. tirgus tante, kura man pārdeva sīpolus jautāja, vai tiešām jau kastaņi ir sākuši ziedēt. kā viņa varēja palaist garām pavasari?
šodien bija manas mammas dzimšanas diena, bet es pavisam biju aizmirsusi. aizgājām gan uz kino, es viņai nopirku smuku rozā puķi ar garu kātu, izmaksāju popkornu un dzērienu. apsoliju uzcept kūku pēc viņas izvēles uz to dienu, kad viņa grasās svinēt ar saviem bijušajiem klases biedriem.
dīvaini, kādas attiecības viņai ir palikušas ar saviem vidusskolas draugiem. nez, ar kā man būs pēc 20 gadiem. viss tik ātri mainās.
tāds jaunības maksimālisms, ka vienkārši, ej dirst!
man dažkārt šķiet, ka tik pat labi es varētu būt vientulības un atsvešinātības ģēnijs.
No comments:
Post a Comment