Tuesday, May 12, 2009

lady lazarus

sāku domāt par cilvēkiem, sāku domāt par mana vecuma cilvēkiem. liela daļa mūsu ir kaut kā izkropļoti, nu, tā dzīves paspārdīti vai kā līdzīgi. nemāku izskaidrot. bet viss nav labi.

un attiecības. tās ir draudzības, laulības, mīlestības, un visas pārējās attiecības, vai viņas spēj pastāvēt tā, ka vienam cilvēkam vajag otru tik pat ļoti, kā otram pirmo? vai var būt tikai tā, ka vienmēr, pa posmiem mainoties, vienam otru vajadzēs vairāk. tas ir briesmīgi, kad tu esi tas, kuram vajag viņu vairāk. tajā pašā laikā, ir briesmīgi, ja tu redzi, ka kādam tevi vajag vairāk, nekā tev vajag viņu.

vakar lasīju sylvia plath. man tēvs pasmējas, ka drūmi, bet man patīk. dažreiz patīk, kad ir drūmi.

I am learning peacefulness, lying by myself quietly
As the light lies on these white walls, this bed, these hands
I am nobody; I have nothing to do with explosions.

2 comments:

  1. ārprāts.
    es tieši, tieši par to pašu nesen domāju.
    par to, ka skatoties uz mūsu vecuma cilvēkiem var redzēt, ka gandrīz visi ir kau tkā sakropļoti, ka dzīve vienkārši viņus ir sakožļājusi un izspļāvusi.
    es pilnīgi saprotu, ko tu domā.

    ReplyDelete
  2. bīstamāk par cūku gripu. es zinu.

    iedošu tev palasīties mazliet viņu, domāju, ka tev patiks.

    ReplyDelete