mokoša nedēļa. domas pārpildītas ar nākotni un plāniem, un sapņiem, kam, iespējams, nebūs lemts piepildīties. drausmīgi negribas vaimanāt tagad, jo tas ir dumji to darīt šādi.
ja tu raksti, lai sūdzētos par visu, no tā nav jēgas.
es saprotu, ka skaips ir tik drausmīga lieta. jā, protams, ir visas tās foršās fīčas, bet galu galā tu nosēdi stundām virtuāli runājot ar kādu, kam tu pat seju nevari redzēt. emocijas jālasa caur smaidiņiem un zīmēm.
šādās situācijās es zīmes vienmēr uztveru pārāk smagi.
tas man atgādina to Nabokova stāstu "Symbols and Signs", kur pēc tam, klausoties, kā to darbu analizē, katra personāža kustība ir kāda kritiķa izdomāta zīme. tā ir ar visu mākslu, mēs meklējam zīmes, bet kur paliek emocijas?
galu galā, protams, bez zīmēm mēs nevaram.
tā ir valoda. tā var maldināt, bet ļauj arī slēpties.
nu, labi, čau, čau, čau, čau. un vēl viens čau-atā.
kings of convenience?
ReplyDeletevispār tas skaips ir tāda traka lieta, bet ko darīt? tāda nu ir tā dzīve mūsdienās. caurmērā virtuāla. un bez smaidiņiem visus tekstus var pārprast - ne velti cilvēkiem ir spēja vienu un to pašu pateikt dažādās izteiksmēs, ar dažādu mīmiku, tādējādi vienam un tam pašam tekstam piešķirot vairākas nozīmes. kā lai bez smaidiņiem zina, kura šoreiz domāta? es neaizstāvu smaidiņus. man tie ne īpaši patīk, bet virtuālajā vidē tie IR nepieciešami. un skaips man ar katru brīdi arvien mazāk patīk - pazuda garumzīmes un jaunā versija ir neforša.
jā, jā, tie paši! :)
ReplyDeletenezinu, man vienkārši nepatīk, ka tu ieej skaipā vai kādā tādā, un tu tur nosēdi bezjēdzīgi baigi ilgu laiku un pēc tam viss ir kļuvis tāds, nekāds. tikai kaut kādas sarakstes, viss tāds, nezinu. neīsts.